vispār jau man patīk ballēties, vismaz līdz šim man tā šķita, bet pēc šīs nedēļas nogales par to sāku šaubīties. es nespēju sevi piespiest iesaistīties neko nepasakošās sarunās, es nemāku foršos jokus un uzmundrinošos trikus, un, kas ir pats apgrūtinošākais, man nemaz nav vēlmes komunicēt ar visiem tiem cilvēkiem, kuri pat nezina manu vārdu, bet viņiem jau ir gatavs viedoklis par mani. un kopš es secināju, ka vienīgais alkohols, no kura man nepaliek nelabi, ir absints, baļļukos parasti aprobežojos ar vienu vai divām glāzēm šampja, un tas jau nav nekāds komunikācijas veicinātājs. ja es vismaz varētu kārtīgi pieļurbāties, es pieļauju, man visi tie cilvēki, visas javkās meitenītes un smukie puisīši liktos foršākie cilvēki, kurus jebkad esmu satikusi, bet nu kas nav, tas nav, un bez alkohola aizsega cilvēki lielākoties izskatās skumji. vispār es tā padomāju, kad bija pēdējā reize, kad kādā baļļukā jutos tiešām labi un iederīgi, un - kāds pārsteigums - tas ir bijis visnotaļ reti. toreiz, rudenī, kad pie viņiem Dzegužkalnā bija baļļuks, tad vēl kaut kad pirms gada, kad vēl ķīmiķis bija LV un mēs visi svinējām Ziemassvētkus, un toreiz, kad pie mums dzīvoja franču meitene Monika un mēs gājām ballēties ar viņas kolēģiem no CCF pļavā pretī Maritim hotel. gan jau ir bijuši vēl daži tiešām jauki baļļuki, bet pārsvarā.. well, pārsvarā tā ir tikai nožēlojama mēģināšana aizmirsties. un pēc tādiem vakariem nākamajā rītā pamosties un domā, diez, es vienīgā tā jūtos vai tomēr citiem arī ir līdzīgi, vienīgi viņi tam tiek pāri.

vakar nonācām pie secinājuma, ka dzīvi pārlaist palīdz vienīgi kultūra un alkohols - abos var veiksmīgi aizmirsties, tikai tagad, kā izrādās, viens no mierinājumiem man ir atņemts, un viss, kas man paliek, ir kino un grāmatas.