aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2018-06-18 13:12:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vienīgais, kas ir tā kā jauki mana pazudušā kaķīša sāgā, ir tas, cik mans rajons izrādās kruts. es to vienmēr esmu zinājusi, jo kaut kas tajā vecajā Rīgas centrā ļoti piesaista, bet tas rajona krampis līdz šim nebija zināms. tāda tomēr stipra kopienas sajūta, tāda, nezinu, kā to lai labāk sauc - strādnieku kopienas solidaritāte. tantes, kas palīdz un pieskata, cilvēki, kas paši piesakās nākt palīgā meklēt, sētnieks ar meitiņu, kas nāk ar mani ķemmēt mājas pagrabus. tik aizkustinoša Rīgas centra solidaritāte.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]begemots
2018-06-20 08:46 (saite)
Mājas ir ļoti foršas un katrai savs stāsts.

Es, piemēram, visu bērnību mitinājos pie Pāvilbaznīcas, kkad ap 30iem celtā paglaunā nelielā īres namā, kur padomjlaikā bija dzērienu veikals un maizes veikals, bet vēlāk -- viesnīca "Ugunsdzēsējs". Kā man stāstīja, īpašnieka sieva un dēls bija pārdzīvojuši tīrīšanas un bija tie, kas mitinājās mājas vidējā stāva dzīvoklī. Dēls drausmīgi dzēra un turēja alkohola "točku". Pie viņa naktīs staigājošie žūpas bieži vien kļūdas dēļ zvanīja stāvu augstāk pie mums.

Ja pareizi saprotu, 90os viņi pat māju atguva, un tad arī diemžēl laikam vecis nodzērās galīgi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?