aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2015-04-26 00:48:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:darbs, kino

šodien izdarīju divas lielas lietas. pirmkārt, sāku skaidrot sergejam to, tieši cik lielas tiesiskas problēmas ir mūsu industrijā, jo viņš bija dzīvojis laimīgā neziņā par tiesas prāvu, privātkantoriem un 90to gadu patvaļu rezultātiem. 

savukārt otrā lielā lieta bija veselu divu filmu noskatīšanās. kā apzinīgs darbinieks aizpildu savus zināšanu robus latviešu kino mantojumā, pagājušajā nedēļā skatījos ebreju kursistes traģēdiju un mammu, es tevi mīlu, savukārt šodien noskatījos sapņu komandu 1935 un lāčplēsi, to, kas no 1930. gada. 
par jaunākajām filmām īpaši neko teikt negribu - nevis tāpēc, ka sliktas vai kā, es jau sen esmu pārstājusi filmas uztvert labi/slikti kategorijā, jo jebkas, kas top, tomēr ir laikmeta liecība un tamlīdzīgi, es te varētu pierakstīt pilnu lapu, bet to jau daudzi iepriekš ir darījuši, un vispār, mana problēma laikam ir tā, ka man nepatīk tas laikmets, kas tiek liecināts šajās filmās, bet ne par to stāsts. 
stāsts šoreiz ir par latviešu mēmo kino, kas vispār ir problemātisks. es saprotu, ka ne visi ir lasījuši Ingas Pērkones pētījumu par latviešu kino 1920.-1940. gados, bet viena no galvenajām lietām, kas jāpatur prātā, ir tas, ka ir ļoti maz kas saglabājies. daudz kas ir apzināti iznīcināts padomju gados, šis tas ir vienkārši pazudis, bet tas, kas mums ir pieejams, tomēr ir ļoti interesanti. sāksim ar ''Kur patiesība? Ebreju kursistes traģēdija'', filma, kas tapusi 1913. gadā, jūs saprotat, pirms vairāk kā simts gadiem, un tā ir vecākā filma, kas ir saglabājusies (ne vecākie materiāli, tiesa - visvisvisvecākais, kas mums ir pieejams, ir cara Nikolaja II vizīte rīgā 1910. gadā, kas arī ir dziļi fascinējoši, tā taču vēl ir Rīga Krievijas impērijas sastāvā, tur vēl ir sabiedriskais transports caur Vecrīgu (starp citu, kad tas tika aizliegts?), Rīga izskatās daudz mazāka un vispār, viss ir tik interesanti). Ja ar Nikolaja II vizīti vēl nav tik traki, tad ebreju kursiste mani dzina dziļā izmisumā, liekot mest rokas gaisā un pret debesīm paust savu bēdīgumu, ka es tiešām, ar visu savu grādusu, izglītību un pieredzi, nesaprotu mēmo kino. šī estētikas forma man ir pilnīgi sveša, es nespēju nolasīt tur paustos kodus un idejas, reizēm es pat nesaprotu, kas tur notiek, it sevišķi kursistē, kur nemaz nav starptitru, un man visas sievietes izskatās vienādi (gari, melni mati, izteiksmīgas acis, ļoti ekspresīva ķermeņa valoda, kas gan ir raksturīgs mēmajam kino). un vēl ir ļoti interesanti tas, ka tur kamera gandrīz nemaz nekustas, tas ir, ik pa brīdim ir minimālas kameras kustības uz abiem sāniem, bet tas arī ir viss, lielākoties ir stīvi, statiski kadri, kas savukārt reizēm noved pie tā, ka kāds aizsēžas garām kadra malām, un mēs no šī tēla redzam tikai rokas, jo operators neiedomājās, ka var pagriezt kameru uz to pusi. 
bet Lāčplēsis, ak, Lāčplēsis! es nebiju gaidījusi, ka man filma tā patiks, bet varbūt tas sastatījums ar kursisti lika man novērtēt daudz augstāk. filma ir ļoti sarežģīta, un tā kino evolūcija ir tik ļoti labi redzama: no grūti nolasāma stāsta ebreju kursistē mēs pēkšņi esam nokļuvuši filmā, kurā darbība notiek trīs līmeņos un divās dimensijās, tas ir, ir mitoloģiskais līmenis, ir īstais vēsturiskais līmenis, kas iemieso mitoloģiskā līmeņa notikumus, un ir personīgais, kur laimdota/mirdza iemīl lāčplēsi/jāni, un tas viss notiek mitoloģiskā laikā, kur lāčplēsim, protams, ir kupli mati un zobens, bet laimdotai - gara kleita un sargājama jaunavība, kā arī vēsturiskajā laikā ar 1905. gada revolūciju, karu un LR proklamēšanu. un galvenais, ka tie visi mošķi no mitoloģiskās pasaules ir tik interesanti, tie visi, kuri tur mēģina noburt Laimdotas saktu tā, lai viņa beidzot iemīlētu melno bruņinieku, un tad tur ir milzdeguņi, ir pats melnais bruņinieks ar tādu izstieptu galvaskausu, kas mierīgi iederētos kādā tematiskā ballītē, tur ir tik daudz fantastiski briesmīgu tēlu, ka tik nenopriecāties. 

bet nu iespējams, ka man filma tik ļoti patika mana muzikālā piedzīvojuma dēļ. tā kopija, kas ir saglabājusies, ir bez mūzikas, filmai, protams, kādreiz bija mūzika, bet vairs nav, tāpēc ir kopija bez skaņas, un kas tā par skatīšanos bez skaņas, vai ne. tāpēc es piegāju lietai radoši un dīdžejoju pati savu muzikālo pavadījumu. vispirms mēģināju klausīties kaut kādas dziesmas fonā, sapratu, ka tas riktīgi neiet, tad pārgāju pie šopēna izlases, arī negāja kopā, eksperimentēju ar debisī mūziku fonā, kas bija mazliet labāk, bet vienalga nepārāk, un tad atklāju, ka čaikovskis iet ļoti labi kopā ar lāčplēsi. man ļoti patīk tā doma par jaunas mūzikas pielāgošanu mēmajām filmām, un es visu laiku kaut kur prātā arī risinu to, ko man ginters pirms kāda laika teica, ka aņa delovejevna, lūdzu domājiet par to, kā kino varētu izrādīt laikmetīgā garā, un varbūt šis ir viens no variantiem. bet tad laikam ir jāiet pavisam lielā trakumā, piemēram, eksperimentējot ar hiphopu un lāčplēsi. 

redz kā, sestdienas nakts, es neeju gulēt, jo man ir jāpieraksta, kādi pārdzīvojumi manī raisījās pēc tam, kad noskatījos lāčplēsi. bet bez jokiem un ironijas, tā ir pirmā latviešu filma, par kuru runājot es personīgi izmantotu vārdu episki. 


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]dominika
2015-04-26 12:30 (saite)
nu moška tas bija kāds cits, kas pavadīja, es tikai zinu, ka vienu filmu Kulakovs noteikti pavadīja, es šitajā projektā asistēju un atceros, ka bija baigā ambrāža ar autortiesībām - mēs bijām noslēguši līgumu ar Kulakovu pa tiešo, bet tā kā šis ir kakkas biedrs, tad viņi pieprasīja, lai maksā arī viņiem vēl kaut kādu nereālu summu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]deloveja_kundze
2015-04-26 12:32 (saite)
es kaut ko ļoti miglaini atceros par to visu, paskatīšos mūsu pašu arhīvos. bet nu jā, AKKA yay

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?