bet vispār, tātad, pāris lietas. pirmkārt, attēls un uzbūve kā kustīgas gleznas, un kā daudzi apskatnieki norāda, šis melnbaltums nav parasts melnbaltums for the sake of it, bet attēlam šeit ir tāds dziļums, tāda intensitāte, un tas, cik viss ir pārdomāts, ir jūtams katrā kadrā. abas galvenās aktrises arī ir lieliskas, tik ļoti elpuaizraujoši skaistas, skumjas un dzīvas. un tās tumšās acis abām. es līdz šim neesmu daudz domājusi par to, kā es definētu skaistumu, bet tas būtu kaut kas uz šo pusi. mūzika, skaņa, un pats stāsts, es beidzot saprotu, kāpēc ida dabū teju visas balvas, kam ir nominēta. bet tas tā, atmetot tehnisko pusi, arī emocionāli filma vienkārši satricināja. kādu laiku par to mēģināju prātot, līdz pieleca, ka tas vienkārši tāpēc, ka pati dažādos periodos esmu bijusi līdzīga gan vienai, gan otrai. gan tāda vispārīga un vispārēja paļaušanās uz Dievu un spēku smelšanās ticībā, gan arī tādi fuck the pain away un drink the pain away periodi, kas vienkārši nāk viļņiem. un man ļoti, ļoti patika filmas beigas, es jau mazliet sāku satraukties, ka filma ieņems tādu anti-katolisku pozīciju, kas ir vieglāk par vieglu un pagalam garlaicīgi, bet nē, un tas likās tik loģiski un pamatoti, ka nevienā brīdī neradās šaubas par iekšējām motivācijām un nodomiem. laikam tas arī ir tas, kāpēc Ida ir lieliska filma: man kā skatītājam nevienā brīdī neliekas, ka tas, kas notiek uz ekrāna, ir nepamatoti vai nevajadzīgi, un, ņemot vērā to, ka varoņi savstarpēji diez ko daudz nerunā, tas ir diezgan iespaidīgi. 

vārdsakot, ja vien kaut kas ļoti nemainās, šīgada lieliskākās pilnmetrāžas, ko esmu jau redzējusi, ir A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence un Ida. abas filmas vienkārši satricināja, sapurināja, lika smieties/raudāt un paskatīties uz citiem/sevi no savādāka skatpunkta. īsfilmas vēl laikam gan ir jāapkopo, to vēl redzēs, jo vēl tik daudz kas ir jānoskatās. 

un pēc tam bija lieliskas pāris stundas ar supertūtiņu, kurš kaut ko dizainēja, es tikmēr skatījos bildes no filmas un lasīju lieliskus padomus par to, kā dzīvot un labi izskatīties pinterestā, nopirku zaļus auskarus, atnācu mājās, uzvārīju lēcas un sacepu pildītas sēnes un vispār beidzot uzvedos tā, it kā es zinātu, ko daru ar ēdienu, visu iztīrīju, pabeidzu vismaz daļu no darbiem, kuru pabeigšanu biju piesolījusi jau sen, un sāku klausīties klasisko mūziku. ja līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka klasisko mūziku gribas klausīties tā mazliet, kaut kā pēc šodienas vispār gribas atmest daudz ko, ieskaitot popmūziku un trashy rap. gan jau ne uz ilgu laiku, bet interesanti, kā filmas reizēm liek iedvesmoties arī citās dzīves jomās. kaut kā tā. mazāk domāt, mazāk runāt, vairāk vienkārši būt, ja tā var teikt.