kā sabojāt vakaru: saņemt dusmīgu epastu no puskolēģes, ka neesmu pabeigusi savu darbu. kas viss, protams, ir taisnība, bet reizēm ir lietas, kuras citi var arī izdarīt, bet acīmredzot gaidīt uz citu darbiem ir bezjēdzīgi. kaitina arī tas, ka it kā varētu atrunāties, bet tas arī ir bezjēdzīgi, jo kuru gan tas interesē un lielos vilcienos un mazos tramvajos tas viss ir diezgan vienalga. šodien vēl ļoti lepna stāstīju savai kolēģei par savām lieliskajām (teju neesošajām, ja) laika plānošanas spējām un teicu, ka if you don't have time, you make time, un tas viss atgādina to, ko kādreiz teica mans fizikas skolotājs pamatskolā, tas ir, ka par centību atzīmi neliek. šņuk šņuk, es laikam tagad ierakšos darbos.

vai arī ir jāiemācās sadzīvot ar to, ka vienmēr būs kāds neapmierināts un nelaimīgs par to, ko un kā es daru, un to jābeidz ņemt pie sirds.