Otrdien braucu uz Nīderlandi, kur viss ir saplānots pa minūtēm. Man būs tikšanās ar pasniedzējiem, ar banku un ar cilvēku, kurš vēlas filmēt manu viedokli par dzīvi. Tad vēl ir pierasto draugu drāmu turpinājums, jo draudzenīte ir pārstājusi sarunāties ar vienu draudzību, vārdsakot, mums visiem ir 10 gadi. Bet ļoti gaidu,tāda iespēja izvēdināt galvu un mazliet parubīties, ja tā var teikt. Vakar ļoti sabēdājos par to, ka nevari aiziet uz krogu un vienkārši raudāt, to vienmēr kāds nostalkos, piemēram, vai vienmēr visās attiecībās ir iesaistīti pārāk daudz citi cilvēki. Un man liekas, ka vienīgais, kā šo Rīgas dzīvi var pārdzīvot, ir regulāri izbraukt ārā pavēdināt galvu. On a related note, beidzot atvedu uz centru savu riteni, tagad kačāšu rokas, nēsājot to augšā lejā uz ceturto stāvu.
Bet protams, ka nākamnedēļas izbrauciena laikā visu laiku paniski pieskatīšu telefonu, jo vecmammai ir ļoti slikti, mamma tam pieiet ļoti profesionāli un mierīgi, bet liekas, nav jau daudz, ko varētu darīt. Turēt īkšķus, lai cilvēkam ir maksimāli mierīgi, un cerēt, ka ja es vai mani draugi nonāktu tādā situācija, eitanāzija jau būtu normāla prakse. Visu laiku sarakstos ar brāli, viņš man vēl nesen teica, ka vispār bija domājis par atgriešanos Rīgā, un man tas likās tik lieliski, es jau esmu aizmirsusi, kā ir tad, ja ir brālis un tepat. Mēs tiekamies labi ja divas reizes gadā dažādās Eiropas pilsētās, un doma par to, ka viņš varētu būt Rīgā, man likās tik lieliska, tik pareiza, ka sāku domāt, vai visi mani draudzībiņu mēģinājumi gadījumā nav vienkārši mēģinājums atrast brāli. Tieši tik vienkārši.
Un tad vēl domāju par to, ko man pirmdien teica mana terapeite. Pēc tam, kad viņai biju izstāstījusi savus pēdējā laika trakos piedzīvojumus, viņa vienkārši norādīja uz to, ka viss jau ir forši, vienīgi manā dzīvē nevienam citam, izņemot mani, vietas nav. Pat mat man pirms pāris dienām norādīja, ka es viņam nedodu iespēju sevi pārsteigt, ka otram manā dzīvē reti kad vispār ir ko darīt. Tāpēc es tagad pamazām un ļoti palēnām mācos lūgt palīdzību, kaut ko prasīt, piemēram, es jau varu pati salabot savu riteni un parūpēties, lai tas iet un ripo, un es varu to palūgt arī savam tēvam, jo tas ir tas, ko tēti dara savām meitām: labo riteņus, atrod galdus un remontē gultas. Vienkārši ir jāprotas dot citiem šo te vietu, iemeslu, jebko, lai viņi būtu klātesoši manā dzīvē. Kaut kā to visu grūti noformulēt,ielikt precīzos vārdos, bet vakar ļoti daudz pārdzīvoju un sapratu, ka esmu jau pārāk daudz cilvēku zaudējusi un ka nāves jau nekad nepaliks mazāk, gluži otrādi, tāpēc vienīgais, ko es varu darīt, ir tuvākmīlestība un otra laišana savā dzīvē.
Tā kaut kā. Citādāk nekam nav īsti jēgas.