ctulhu ([info]ctulhu) rakstīja,
@ 2025-07-30 16:00:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Nebūs
Speciāli narkotiku atbalstītājam/ atbalstītājiem liver-sramgni-pe-f3-atlants-mindblown un tā tālāk.

Jādara viss iespējamais lai jaunas apreibinošas vielas legalizētas un arī dekriminalizētas netiek. Pietiek ar alkoholu, kurš vēsturiski ir legāls, jau ar to ir pietiekami daudz problēmu, nevajag radīt jaunas. Viena no dažādu t.s. "vieglo" narkotiku problēmām ir arī tā, ka ap to lietošanu rodas destruktīvas subkultūras, kuras var būt mānīgi pievilcīgas bērniem un jauniešiem. Salīdzinājums ar seksuālo orientāciju dekriminalizēšanu ir neadekvāts, jo neviena seksuālā orientācija nebojā smadzenes.

Vienīgie izņēmumi - lietošana medicīnā un zinātnē. Citur nē. Indēties nav rekreācija.

Tieši narkotiku gadījumā tas kas ir nelikumīgs sakrīt ar to kas ir slikts un amorāls. Līdz ar to tam jāpaliek nelikumīgam.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]disfigurator
2025-07-31 09:18 (saite)
Nav gan nācies saskārties un piemēru izmetu kā joku, jo tam ar narkotikām nekāda sakara, cik zinu.
Subkultūras - tāpat kā mūzikas gaumi - cilvēks atrod sev, vadoties no personības un uzskatiem.

Operēšu ar reālu piemēru, sevi, bet mehānisms strādā ar ± visiem. Tīņa vecums, tiek kaldināta gaume, nostādnes, hobiji un izpratne par savu vietu pasaulē.

1. Kļūstu lēnām par mataino un ekstrēmās mūzikas gardēdi.
Atbilstoši savām interesēm un apzināti taustot mūzikas tirgu gadu gadiem, visai drīz iepatīkas Black Metal virziens, atmosfēra un skaņa. Tas nostiprinās kā pamatvirziens. Sabiedrībai no malas tur ir tikai sātans un baznīcu dedzināšana, beet es pieduros tur sastopamajām idejām, izaicinājumiem pastāvošajam, aicinājumi domāt um būt par sevi, individuālisms, tiešums, tukšas diršanas nicinājums, vēsture, iezīmes no anarhisma. Draugi vecie novēršas un pārmet sātanismu, tikmēr man pohuj, es vienkārši baudu mākslu un, ja tā dēvētie draugi par tādām niansēm novēršas, tad man tādus idiotus sev apkārt nevajag. Stiprinās mazliet objektīvā izpratne, ka cilvēks ir pastulba būtne. Ar izņēmumiem.
Jebšu - mana persona, tai definējoties, atrada virzienus mākslā, kas tai piedur. Ja es tagad sāku aktīvi berzēties ar līdzīgi domājošiem - esam jau subkultūra. Vai tas ir destruktīvi?
Tagad man ir mazliet pāri 40, strādāju darbu skolā, esmu autodidakts un nostādnēs - pret bulšitu un smaltalku tāpat neesmu apguvis. Mīlu tiešumu, lai cik tas arī sāpīgs nebūtu. Esmu daudz sociālāks, varētu pat teikt, ka meklēju kontaktus, lai vairotu izpratni un cilvēcību...

2. Kļūstu par bradātāju.
No bērnības laikiem patīk vazāties pa pamestiem objektiem, vecām vietām. Bīstami tā kā, konstrukcijas novājinātas, neuzmanība var būt letāla. Bet ir interesanti, atmosfērīgi un dvēselei - miers šajās vietās. Lūk, aktivitāte ar paaugstinātu bīstamību, vai tāpēc destruktīva?
Studiju laikos sastopu līdzīgi domājošos, kuri arī šobrīd veido daļu no paziņu un draugu loka. Sāku arī fočēt ar filmiņu, bradāšanas rezultātā apgūstu filmiņu attīstīšanu, turklāt par diapozitīviem.
T.i., mans āis hobijs rada fotogrāfijas, piedzīvojumus, atmiņas, izstādes, publiskus projekcijas vakarus. Pienes lietas un to destruktīvismu kaut kā neredzu. Par spīti pat tam, ka nesen pirmo reizi sanāca normāli apdraudēt savu dzīvību objektā - sava stulbuma un kaislīguma dēļ, atklāti sakot.


3. Kļūstu par rastafaru
Tiek pamēģinātas pāris psihedēliskas vieliņas. Tas arī atstāj pēdas personībā. No asa cilvēka lēnām kļūstu lēnāks, patīkamāks, metu nost kategorismu un tamlīdzīgus ērkšķus.
Atrodu labas muzikālās idejas ārpus metāla, paplašinās gaume, personība kļūst nogludinātāka. Izvazājis sevi caur sarežģīto ceļojumu ellei, kļūstu sabiedriskāks un drošāks.
T.i., berzējos ap aizliegtām vielām un kļūstu par labāku cilvēku, lietojot kopā ar citiem prātigiem intronautiem. Destruktīvismu nemāku atrast. To gan redz sabiedrība no malas, bet tās vaidi jau sen man ir tukša skaņa, jo tā arī tas ir: tukša muca tālu skan.

TLDR:
Subkultūras rada cilvēki, tās sev piemeklē atbilstoši personībām. Pirmais ir nevis subkultūra, bet gan iezīmes indivīdos, kuras aizved pie līdzīgi domājošiem.
Destruktīvisms šajā kontekstā bieži ir tantiņas, kas aiz loga šausminās par visu pasauli.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ctulhu
2025-07-31 10:07 (saite)
Viena nianse par (3): Sanāk ka indivīds maina sevi savai kontrolei nepieejamos veidos. Tu saki - izzināt iekšējo pasauli, bet tu jau nezini kāda viņa bija pirms tā viela atstāja pēdas, tu zaudē savu iepriekšējo iekšējo pasauli. Zaudē kontroli pār to. Tajā es saskatu risku. Protams te varētu iebilst ka jebkuri ieejas dati maina un tad jau piemēram mācīties, filmu skatīties, grāmatu lasīt arī nevar, bet es teiktu ka tur saglabājas šis kontroles moments, vismaz ne tik ātri mainās tas kā tu ieejas datus apstrādā, nu piemēram izlasīta bībele nepadara mani ticīgu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]disfigurator
2025-07-31 10:16 (saite)
Mana personība un iedibinātās lietas būs filtri tam, ko es paņemu no pieredzes. Gluži tāpat kā no grāmatas, filmas, politiska manifesta.

Kontrole ir vārds ar negatīvu pieskaņu. Cilvēks būtne elastīga, tajā nesēž meistars ar grožiem, nekontrolē sevi.

Kad piesauc kontroles zudumu... Baiļu runas vien ir. Bet nomierinies - tu tāpat maz, ko kontrolē.
Vai tu apzināti nekontrolēji un noliki roku tur, kur tā šobrīd atrodas?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ctulhu
2025-07-31 10:23 (saite)
/Mana personība un iedibinātās lietas būs filtri tam, ko es paņemu no pieredzes. /

Nu lūk, tā jau arī ir tā kontrole par kuru es runāju. Un man ir hipotēze ka psihoaktīvu vielu nokļūšana smadzenēs šo kontroli vājina/ izmaina/ sabojā.

ieinteresēja - kāpēc kontrole būtu kas negatīvs? Mēs esam saprātīgas būtnes, mēs jontrolējam realitāti. Jo vairāk zinam, jo labāk kontrolējam. Tas ir mūsu attīstīšanās virziens.

OK, var piekrist ka slikti ir ja vienas saprātīgas būtnes mēģina kontrolēt citas saprātīgas būtnes pret viņu gribu, tas ir verdzība. Bet ja saprātīgas būtnes kontrolē esamību, tas ir nepieciešamais mērķis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]disfigurator
2025-07-31 10:47 (saite)
Nezinu, vai spēšu paskaidrot, bet davai - tīri šādā sadzīviskā griezumā:

Kad es cenšos kontrolēt vidi sev apkārt, definēt visu notiekošo un izslēgt kaitinošo - rezultāts parasti ir slikts. Tādas uzvedības dēļ esmu viens 4 sienās, jo augstas prasības un zema kompatibilitāte.
Kad es ļaujos lietām un bez kontroles tās apsmadzeņoju - rezultāts ir, ka esmu dažādu indivīdu vidē, pētot jautājumu sadzīviski.
Kad es, kristietis būdams, turu ciešā kontrolē savilktu ānusu un sākas filozofijas lekcija - es tādēļ pametu auditoriju, jo tēma neatbilst kontrolētajam. Rezultāts: turpinu pieaugties idiotismā.

Ar kuru vecumu tad ņemsim vērā šo kontoli pār sevi, kad tā sākas? Un, ja kontrole neparedz izmaiņas, tā kā lai cilvēks pieaug, mācās no kļūdām un kļūst par mazāku pipeli, nezaudējot tās staltumu?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ctulhu
2025-07-31 13:37 (saite)
Es piekrūitu ka tas nav vienkārši, vajag sevi papildunāt un debagot, nevajag ļaut kaut kam ārējam sevi izmainīt tā kā tam ārējam vajag.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?