Nezinu, vai spēšu paskaidrot, bet davai - tīri šādā sadzīviskā griezumā:

Kad es cenšos kontrolēt vidi sev apkārt, definēt visu notiekošo un izslēgt kaitinošo - rezultāts parasti ir slikts. Tādas uzvedības dēļ esmu viens 4 sienās, jo augstas prasības un zema kompatibilitāte.
Kad es ļaujos lietām un bez kontroles tās apsmadzeņoju - rezultāts ir, ka esmu dažādu indivīdu vidē, pētot jautājumu sadzīviski.
Kad es, kristietis būdams, turu ciešā kontrolē savilktu ānusu un sākas filozofijas lekcija - es tādēļ pametu auditoriju, jo tēma neatbilst kontrolētajam. Rezultāts: turpinu pieaugties idiotismā.

Ar kuru vecumu tad ņemsim vērā šo kontoli pār sevi, kad tā sākas? Un, ja kontrole neparedz izmaiņas, tā kā lai cilvēks pieaug, mācās no kļūdām un kļūst par mazāku pipeli, nezaudējot tās staltumu?