Nav gan nācies saskārties un piemēru izmetu kā joku, jo tam ar narkotikām nekāda sakara, cik zinu.
Subkultūras - tāpat kā mūzikas gaumi - cilvēks atrod sev, vadoties no personības un uzskatiem.

Operēšu ar reālu piemēru, sevi, bet mehānisms strādā ar ± visiem. Tīņa vecums, tiek kaldināta gaume, nostādnes, hobiji un izpratne par savu vietu pasaulē.

1. Kļūstu lēnām par mataino un ekstrēmās mūzikas gardēdi.
Atbilstoši savām interesēm un apzināti taustot mūzikas tirgu gadu gadiem, visai drīz iepatīkas Black Metal virziens, atmosfēra un skaņa. Tas nostiprinās kā pamatvirziens. Sabiedrībai no malas tur ir tikai sātans un baznīcu dedzināšana, beet es pieduros tur sastopamajām idejām, izaicinājumiem pastāvošajam, aicinājumi domāt um būt par sevi, individuālisms, tiešums, tukšas diršanas nicinājums, vēsture, iezīmes no anarhisma. Draugi vecie novēršas un pārmet sātanismu, tikmēr man pohuj, es vienkārši baudu mākslu un, ja tā dēvētie draugi par tādām niansēm novēršas, tad man tādus idiotus sev apkārt nevajag. Stiprinās mazliet objektīvā izpratne, ka cilvēks ir pastulba būtne. Ar izņēmumiem.
Jebšu - mana persona, tai definējoties, atrada virzienus mākslā, kas tai piedur. Ja es tagad sāku aktīvi berzēties ar līdzīgi domājošiem - esam jau subkultūra. Vai tas ir destruktīvi?
Tagad man ir mazliet pāri 40, strādāju darbu skolā, esmu autodidakts un nostādnēs - pret bulšitu un smaltalku tāpat neesmu apguvis. Mīlu tiešumu, lai cik tas arī sāpīgs nebūtu. Esmu daudz sociālāks, varētu pat teikt, ka meklēju kontaktus, lai vairotu izpratni un cilvēcību...

2. Kļūstu par bradātāju.
No bērnības laikiem patīk vazāties pa pamestiem objektiem, vecām vietām. Bīstami tā kā, konstrukcijas novājinātas, neuzmanība var būt letāla. Bet ir interesanti, atmosfērīgi un dvēselei - miers šajās vietās. Lūk, aktivitāte ar paaugstinātu bīstamību, vai tāpēc destruktīva?
Studiju laikos sastopu līdzīgi domājošos, kuri arī šobrīd veido daļu no paziņu un draugu loka. Sāku arī fočēt ar filmiņu, bradāšanas rezultātā apgūstu filmiņu attīstīšanu, turklāt par diapozitīviem.
T.i., mans āis hobijs rada fotogrāfijas, piedzīvojumus, atmiņas, izstādes, publiskus projekcijas vakarus. Pienes lietas un to destruktīvismu kaut kā neredzu. Par spīti pat tam, ka nesen pirmo reizi sanāca normāli apdraudēt savu dzīvību objektā - sava stulbuma un kaislīguma dēļ, atklāti sakot.


3. Kļūstu par rastafaru
Tiek pamēģinātas pāris psihedēliskas vieliņas. Tas arī atstāj pēdas personībā. No asa cilvēka lēnām kļūstu lēnāks, patīkamāks, metu nost kategorismu un tamlīdzīgus ērkšķus.
Atrodu labas muzikālās idejas ārpus metāla, paplašinās gaume, personība kļūst nogludinātāka. Izvazājis sevi caur sarežģīto ceļojumu ellei, kļūstu sabiedriskāks un drošāks.
T.i., berzējos ap aizliegtām vielām un kļūstu par labāku cilvēku, lietojot kopā ar citiem prātigiem intronautiem. Destruktīvismu nemāku atrast. To gan redz sabiedrība no malas, bet tās vaidi jau sen man ir tukša skaņa, jo tā arī tas ir: tukša muca tālu skan.

TLDR:
Subkultūras rada cilvēki, tās sev piemeklē atbilstoši personībām. Pirmais ir nevis subkultūra, bet gan iezīmes indivīdos, kuras aizved pie līdzīgi domājošiem.
Destruktīvisms šajā kontekstā bieži ir tantiņas, kas aiz loga šausminās par visu pasauli.