cho

Pēc pērļošanas rīta cēliena izsalkums sadeva manam mūzim iekšās, un man neatlika nekas cits kā iet meklēt brokastis. Tālu nebija jādodas - izgāju no mājas, pagāju garām šīšotavai, gaļas veikalam un sajutu smaržu! Wow! Nu ta kā pie vietējās franču maiznīcas! Jap, te ir konditoreja (izrādās Eiropeiskajā Āzijas krastā konditorejas ir ik uz stūra), un es tur pavadīju laimīgas rīta stundas. Gāju iekšā, bakstīju ar pirkstu pie kārotajām bulciņām, tiku pie kafijas, ko aizlienēja no kaimiņu kafejnīcas, jo beķerejā tikai šķīstošo dod. Tā es tur sēdēju, dzēru, ēdu, lasīju, pīpēju, skatījos uz cilvēkiem un kaifoju. Un reko izlasīju - viens no rakstniekiem, kas par Stambulu rakstījis kādu gadsimtu un vēl (ne)daudz atpakaļ saka šitā "[Istanbul's] magnificent views need light and a clear point of view, for like stage sets, they lose their attraction when seen from closer: distance endows the scenery with magnificence, allows its dull, narrow, steep, filthy streets, its disordered heaps of houses and trees, to be "coloured by the palette of the sun" (nu gluži kā lieliskie skati, kas paveras no prāmja vai kāda uagstāka punkta, no kura var ar sajūsmu lūkoties uz skaisto pilsētu). Katrā grāmatas nodaļā jūtamas rakstnieka (Pamuka) skumjas - vai drīzāk melanholija, kā viņš pats raksta - par šīs pilsētas likteni. Palasot par tik ļoti seno turku vēlmi rietumnieciskoties un eiropeizēties (kura man nedaudz atgādina laikus, kad Latvijā nevarēja dabūt ne džinsus, ne botas un kad Gerkena veikala skatlogi bija pilni ar dīvainām "no rietumiem" vestām lietām), kļūst skaidrs, kādēļ šī pilsēta izskatās tā, kā izskatās. Grāmatā ir paustas skumjas par to, ka, mēģinot pietuvoties rietumiem, turki ir atmetuši tik daudz ko sev unikālu un tikai viņiem piemītošu, par ko lepnuma vietā izjutuši kaunu. Teju vienīgais, ko reformās neizdevās iznīdēt (lai gan ļoti mēģināja) ir klaiņojošo suņu bari. Sultanahmetā tos nevar redzēt, taču mūsu pusē suņu ir daudz un dažādi. Mans mīlulis ir balts sunītis, kas ļoti daudz laika pavada izbāzis galvu pa pirmā stāva logu un saņem katra otrā garāmgajēja mīļuma un sajūsmas apliecinājumus, un kā nu ne, viņš ir tik ļoti, ļoti smuks!(izskatās viņš līdzīgi kā šeit redzamais četrkājis(http://whimsicalagnesiga.wordpress.com/2009/09/21/rudens-raza/, jāparitina uz leju, līdz parādās suns). Ir redzēti arī daži mazāka izmēra sunīši, taču lielākoties pa šejieni pastaigājas lielie suņi, un gandrīz visi ir gaišās krāsās, ielas suņi lielākoties ir gaiši brūni (taču, kad viszinīgi pie sevis šito nodomāju, uzreiz ieraudzīju divus melnus, taisnības labad gan jāteic, ka tie ir vienīgie tumšie, ko esmu šeit redzējusi). No sākuma no viņiem baidījos, bet tā kā viņu te patiešām ir daudz, man būtu jābaidās visu laiku. Viņi nemaz neizskatās agrsīvi, varbūt tikai nedaudz skumīgi. Otra unikalitāte, kas nekur nav pazudusi - uzmacīgie pārdevēji :)
Nu ja, ēdu savu brokastu bulciņu, pukojos pie sevis, ka pārāk sausa un vispār maize vien ir, un Pamuks man sadeva pa asti - viņš pieminēja rakstniekus, kas šeit viesojušies pirms gadsimta, diviem (lielākoties franči) un aprakstījuši Stambulu kā čuhņu, kurā civilizācijas nekādas, cilvēki staigā neglītā apģērbā, viss ir nesmuks, visur viens vienīgs haoss, pārāk daudz sabrukušu māju, pārāk daudz eksotikas, pārāk daudz šitā, pārāk maz tā un pārāk nesmuks šitais. Un tas tikai tāpēc, ka šie cilvēki - tāpat kā daudzi pirms un pēc viņiem, mani ieskaitot - nejēdz paiet pāris soļus tālāk un pameklēt šajā pilsētā vēl ko bez Zilās mošejas un pārējiem top 10 saraksta elementiem un palūkoties uz sabrukušajām mājām kā uz - banāli jau skan - laika un vēstures lieciniecēm (lielākoties tās nodegušas kuģu katastrofu izraisītajos ugunsgrēkos). Citiem vārdiem sakot - nemeklē Eiropu, kur tās nav, un nepuksti, ja nevari to atrast, jo tās gluži vienkārši te nav. Kāpēc lai Turcijā izskatītos tā kā izskatās Parīzē? Vai Londonā? Vai Rīgā? Smieklīgi gan tas, ka mūsu krasts ir daudz eiropeiskāks nekā pati Eiropas daļa, un šeit ir tā civilizācija, ko pirms nedēļas meklēju tūristu centrā. Un tomēr - es aizbraucu uz Turciju un tur meklēju Rīgas labās bulciņas, pukojos, ka kruasāns nav pietiekami francisks, kafija nav pietiekami amerikāniska, ēdiens nav pietiekami latvisks (lēts un tīri labs), ielas nav pietiekami tīras un nepiebāztas, pārdevēji nav pietiekami taktiski un tamlīdzīgi. Dāāāāā, tiešām kauns par sevi. Laikam eksotika diendienā sagrieza galvu un radīja vēlmi dabūt ierasto un pazīstamo. Un es paguvu aizmirst, ka jau labu laiku man mīļa taktika ir skatīties griestos/debesīs, ja grīda un sienas/zeme un apkārtne ir nesmukas. Bet debesis Stambulā ir skaistas.Visvisādās krāsās un lielas.
Bet atbildi uz manu jautājumu Pamuks pasniedza šitā - "When the Empire fell, the new republic while certain of its purpose was unsure of its identity; the only way forward, its founders thought, was to foster a new concept of Turkishness, and this meant a certain cordon sanitaire from the rest of the world. It was an end of the grand, polyglot, multicultural Istanbul of the imperial age; the city stagnated, emptied itself out and became a monotonous, monolingual town in black and white."
"....But for those of us who watched the city's last yalis, mansions and ramshackle wooden houses burn down during the 1950s and 1960s, the pleasure we derived had its roots in a spiritual ache different from that of the Ottoman pashas, who thrilled to them as spectacles; this is the guilt, loss and jealousy we feel at the sudden destruction of the last traces of a great culture and a great civilisation that we were unfit or unprepared to inherit in our frenzy to turn Istanbul into a pale, poor, second-class imitation of a Western city."
Skumji. Māris drošvien teiktu - eta žizņ.
Nodomāju, ka labošos un mazāk meklēšu eiropeisko un vairāk mēģināšu izbaudīt turcisko (droši vien priekšā man vēl ilgas nezinīša pārdomas par to, kas gan mūsdienās ir īsti turciskais, ja man nav īsti skaidrs, kas, piemēram, ir latviskais). Viens no pirmajiem soļiem - paēst vakariņas vietējā ieskrietuvē sanāca tāds paklibs, jo nu tiiiiik negaršīgi :( Bet tas nekas, rīt iesim uz veikalu un sāksim kaut ko bedzot gatavot paši.
Atvedām pēdējās mantas no hosteļa un priecīgi devāmies uz jaunajām mājām. Prāmī nopētīju ārkārtīgi resnu (domājams, pie vainas slimība, ne rijība) onkuli, pēc laba brīža ieraudzīju viņu vēlreiz taksī, kuru pēc ilgiem mūsu neveiksmīgiem mēģinājumiem mums noķēra kāds vietējais. Pārrodoties mājās uzzinājām labu ziņu - elektrība ar trešo mēģinājumu esot pilnībā sataisīta, un mums ir arī karstais ūdens. Forši :)

Dienas prieks saistībā ar mājām - Zaikas sveicienbilde un garumgarš meils no Deičuļa, ak, kā man patīk lasīt garas vēstules, līdzīgi kā ar biezajām grāmatām bērnībā - priecājos, ka tās ir biezas un vēl nebeidzas, jo varēs lasīt un lasīt.

Šis rīts sākās ļoti agri. Māris pēc deviņiem aizbrauca uz Maltepi, un man miegs nevienā acī, lai gan ķermenis brēc pēc atpūtas gultā. Nu neko, piecēlos, uzvārīju ūdeni tējai un sapratu, ka tēja palikusi hostelī. Rīta cēliens paiet pērļojot un klausoties šo burvīgo dziesmu - http://www.youtube.com/watch?v=_tk6e80XQ8c. Skaista variācija par vienu no manām mīļākajām džeza dziesmām. Manu vasaru iezīmē "Summertime" visdažādākajos izpildījumos, bet rudens sajūtas izsaka "Autumn leaves" un Prāta Vētras "Rudens" visās trijās valodās. Jau pāris gadus sajūsminos par pingvīniņu angliskajā klipā, vārdiem krievu valodas versijā, bet oriģināldziesma ir viena no manām visvismīļākajām. Mēģinu saņemties patīrīt dzīvokli, dienas gaismā te izskatās diezgan šmulīgi, bet pērļošana ir nesalīdzināmi interesantāka, turklāt šī diena ir pārāk skaista, lai es tā uzreiz kļūtu par mājsaimnieci Turcijā. Manā pērļotājas karjerā ir liels notikums - pirmoreiz esmu izmantojusi veselu diega spolīti un iesāktā kaklarota visticamāk būs jāpabeidz pēc ciemošanās mājās, jo tūlīt beigsies arī pērlītes (arī pērļu paciņa būs pirmā, no kuras izmantotas pilnīgi visas pērlītes). Mazs un ļoti patīkams notikums. Iedomā, veselu diega spolīti un veselu pērļu paku :D! Rota ļoti smuka - tumši zaļa, ļoti, ļoti dzīvīga. Nevaru beigt sajūsmināties par zaļās un brūnās krāsas kombināciju. Kad tās rotas aplikšu, neatiešu no spoguļa, jo citādāk jau pati nevaru redzēt :D
Sēžu netālu no loga, kuram žalūzijas uzvilktas līdz augšai, un novēroju interesantu lietu. Es pati esmu liela lūriķe un, ja ir iespēja, vienmēr palūkojos citu ļaužu logos. Mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki dzīvo un izskatās, tāpēc ļoti brīnos, ka neviens no garāmejošajiem cilvēkiem (to ir daudz) nav pat paskatījies manā logā (dzīvojam pirmajā stāvā un to izdarīt ir vieglāk par vieglu). Malači!
Pēeeee, te tak nobloķēts "youtube" (turkiem nepatikuši video, kur izķēmots Ataturks), nu neko, būs jāpagaida, līdz Māris ielaidīs manā datorā "youtube" pa apkārtceļu.
Jāsāk meklēt brokastis. Ehhhh, viss ir ļoti jauki.

Šodienas sākums pilnīgi nekāds. Pamodāmies (pa nakti mūsu draudzīgie hosteļkaimiņi uzvedās pārsteidzoši klusu, un es pamodos vien reizes trīs) ap pusvienpadsmitiem un lēnītēm kušņājāmāies uz Maltepi. Brokastīs kebabs. Tā arī vēl nav izdevies atrast to īsto. Parasti katram kaut kā pietrūkst. Vienā gaļas par maz, otrā mērces nav, trešā tomātus neliek. Bet gan jau atradīsies īstais kebabs, kā nekā daudz īsto vietu un lietu jau sameklēts - zinu, kur dod garšīgākās baklavas, zinu, kur ir smukākā pasēdētava Sultanahmetas pusē, zinu, kurš ir pieņemamākais vietējais vīns par pieņemamāko cenu, zinu, kurām četrām lampiņām jāsāk nauda krāt, zinu, ka lielāko un lētāko kafiju var dabūt iekš Starbucks un tamlīdzīgi. Kādas 40 minūtes kratījāmies uz Maltepi, brrrrrr, braukšana ar autobusu Stambulā man nu nemaz nepatīk - vadītāji gonko kā traki, pīpina un bremzē tāpat, un mēs tik kūļājamies. Taču viņi prot īstajā laikā nonākt īstajā vietā - vēl minūti ilgāk un man paliktu pavisam slikti. Aizbraucām, iepazināmies ar Burčinu, kurai tik daudz e-pastu rakstīts, notika administratīvu jautājumu kārtošana, man palika garlaicīgi, un gāju uz universitātes kafejnīcu dzert tēju un lasīt grāmatu. Tik tur jau arī angliski nerunā, labi, ka es jau zinu, ka "tēja" ir "čaj" un, ar rokām parādot, ka gribu milzīgu tējas krūzi, dabūju graņonku par vienu liru, līdz šim lētākā. Pētīju "Lonely planet" krustu šķērsu, lai saprastu ko par braukāšanos pa Kapadokiju (ir doma aizlaisties uz turieni nedēļas nogalē kopā ar Matīsu un Elīnu) un Bursu, Izniku un Termālu, kur varētu aizbraukt, pirms novembrī tiek pārtraukta prāmju satiksme ar šīm vietām. Lasīju, lasīju, mēģināju galvā savilkt kopbildi un noguru. Pirmoreiz iemēģinājām Stambulas bankomātu un pārliecinājos, ka viss labi - manu karti apēst negribēja. Priekšā dienas lielais notikums - savākt pekeles no hosteļa-šmosteļa un aizvest tās uz dzīvokli. Atceļā uz Karakoju notrāpījām uz romantisko momentiņu un pa piestātnes logiem noskatījāmies pirmo saulrietu šeit. Atpakaļceļā varēju priecāties par gaismu pār pilsētu. Tk skaisti! Man ir plāns pa šiem mēnešiem kārtīgi izpētīt, kā katrā dienas stundā Stambula izskatās no ūdens puses vienā un otrā virzienā. Tagad zinu, ka braucot no Eiropas uz Āziju pusseptiņos vakarā, var redzēt zeltainu gaismu pār Sultanahmetu un Bosforu. Zinu, ka ap septiņiem ceļā no Āzijas uz Eiropu, kad saules jau norietējusi, skaisti spīd vakara debesis. Un vēl zinu, ka stundas laikā pēc saulrieta iestājas teju melna nakts.
Hostelī sapakojām mantiņas, paklausījāmies skandžu (kašķi) kāpņutelpā, un es ļoti nopriecājos, ka šeit vairs nav jāpaliek, tiesa, rīt brauksim pakaļ lielajiem koferiem, negribējās šodien pa tumsu stiept visas mantas. Atpakaļceļā saņēmos pirmajam nelegālajam piedzīvojumam (mammīt, nesatraucies, apsolos neko sliktāku par šo nedarīt!) - kamēr prāmī kāpa cilvēki, pa kluso piebeidzām vienu pīpīti (varbūt tas arī nebija pārkāpums, jo parasti smēķēšanas aizlieguma zīmē cigarete ir nosvītrota, šajā nebija, taču sarkanais rimbulis vienalga bij apvilkts riņķī). Foršākā vieta uz prāmja ir soliņi pie margām - pūš vējš, ūdens tuvu un skatu neaizsedz netīrs logs. Kadikojā gājām ķert taksi, un pirmoreiz šeit vietējais darbonis nebija ar mieru mums uzreiz pakalpot. Stāvam pie takša un rādām, ka gribam braukt, bet mums kaut ko turciski stāsta, pamāj uz ceļu un saka "traffic problem", dīvaini, viņam tak izdevīgāk sēdēt ar mums kopā šajā satiksmes problēmā. Beigās norādīja mums, ka taksis jāķer uz ielas, nu labi, ķeram, piestāj taksists un rāda, ka mums jāiet pie tā, kurš mūs tikko pasūtīja, tad abi taksisti kaut ko sabļāvās un beigās mūs uzņēma tas, kurš uz ielas rūcināja. Aiz viņa tikmēr veidojās mašīnu rinda, bet tas tā, nav jau svarīgi, ja pats tajā rindā nestāvi. Dažu minūšu brauciens piecu liriņu vērtībā un esam klāt - pie Modas Starbucks. Kādu brīdi mulsām par to, uz kuru pusi jāiet, bet pēc brīža jau vērām jaunā mājokļa durvis. Satikām dzīvokļa biedreni Lindsiju, kura laikam ir skolotāja no Amerikas, to noskaidrosim ceturdien, kad viņa ievāksies pa visam. Tā kā viņai pie gultas stāv tā pati Pamuka grāmata par Stambulu, gan jau ka mums būs par ko parunāt. Ar šo būtni man būs jāatrod kopīga valoda arī savtīgos nolūkos - lai pamāca Amerikan English, ehhhh,,, vairāk gan man gribētos, lai man māca British English, un ja vēl to darītu kāds Džūda Lovs....nu labi, Keira Naitlija arī derētu :). Papļāpājām ar dzīvokļa saimnieci, šķiet ļoti jauka un atvērta. Un tararaaaaa - esam vieni paši šeit līdz ceturtdienai :))))) Tralalaaaarampampaaaaa, mums ir mājas, mums ir mājas (ja mācētu, tad saliktu daudzas dejojošās emocijikoniņas)! Un mums pat ir domofons, kas strādā! Dzīvoklis ir ļoti liels, un man šķiet, ka ar laiku kļūs omulīgs, pagaidām tāds diezgan šmulīgs un neiekārtots, virtuvē vēl nav šķīvju, kurus gan drīz sola pagādāt, arī plīts nav līdz galam uzstellēta, tāpēc rīt pie rīsu vārīšanas vēl netiksim, bet tas viss būs. Galvenais, ka viesnīcu un hosteļu laiks ir beidzies! Tikām arī pie pirmā apmeklētāja - kundzes, kura mums kaut ko ļoti cītīgi stāstīja un ik pa laikam ar rokām rādīja kvadrātiņu. Aeeee? Beigās piezvanījām saimniecei un lūdzām, lai parunā. Izrādās, ka gribēja naudu par apsaimniekošanu.
Nu ko, jāizpēta rajons! Man te patīk! Man te ļoti patīk! Kluss dzīvojamais rajons, kurā valda patīkams miers, pa ielām staigā kaķi un smuki suņi. Izrādās te ir daudz veikalu un divi no tiem ir bīstamie - beidzot kāda tirgotava, kur var dabūt sieru, kas izskatās pēc siera, un vēl arī visādus našķus un visādi citādi smukus pārtikas produktus. Ir augļu, dārzeņu un zaļumu bode, redzēju pat baziliku. Jāpagaida tikai, kad saimniece mums kādu bļodu atnesīs. Iepirkām svinību vakara vīnu un sākām meklēt, kur dabūt vakariņas. Ak! Nu es tak varu murrāt vienā laidā - te ir diezgan daudz vietu, kur ēst vakariņas. Pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka par manu uzmanību konkurēs kādas četras vietas. Gan jau par tām vēl rakstīšu, taču gods kļūt par pirmo (ak, kas par veiksmīgu izvēli!) vakarētavu jaunajā rajonā tika krogam "Perons". Nu ko gan man vairāk vajag vienam jaukam vakaram - gardu boloņas mērci, mīļoto vīrieti pretī un turku, kurš smuki spēlē ģitāru un dzied turku romances! Interesanta atklāsme - jā, es varu dzīvot jebkur, protams, kas jādara, jādara. Taču labi es jūtos sakārtotā vidē ar vismaz minimālu smukuma un gaumīguma devu. Pareizi Māris saka - mēs esam tikuši atpakaļ Eiropā. Jā, un tāpēc man te patīk. Dzīvojot šādā vietā man būs daudz vieglāk pieņemt Stambulu un tās "eksotiku", ja tā var teikt. Sen nebija nācies izmest sevi no komforta, un es ar lielu prieku tajā atgriežos, kamēr būs tāda iespēja baudīšu un, ja kādreiz ieskābšu, atgādināšu sev par "Erasmus Hostel" (nevienam neiesaku palikt tajā vietā, ja nu vienīgi gribas atrast iemeslu pāris dienas nemazgāties:)). Jauki pasēdējām, ieturējāmies, pakavējos jaukās atmiņās par piedzīvojumiem Stambulā iepriekšējās reizēs, nobaudījām turku kafiju, ko uzsauca viesmīle/kroga saimniece, un viss skaidrs - šī būs mana piemājas pasēdētava. Vienīgi būs jāpiestrādā pie sadraudzēšanās ar darbiniekiem, lai varu viņiem uzdāvināt normālkafijas paku un dabūt tur lielu krūzi ar kafiju un pienu :) Pati brīnos, cik svarīga man kļuvusi ēšana un kafijošana. Tā jau ir - kādu laiku nedabonot to, pie kā pierasts, saprotu, kāda nozīme ir ierastām un ikdienā nenovērtētām lietām.
Āaaaaa, mums pie mājas ir ūdenspīpju pīpētava, no kuras jūtams ļoti patīkams aromāts, kādreiz būs jāiemēģina.
Cik jauki ir nākt mājās, vēl meklēt, kuras tad īsti ir mūsu durvis, atslēgt savu dzīvokli, ieraudzīt savas mantas un tad.... (tas gan vairs nav jauki) uzzināt, ka dzīvojamo istabu galā nedarbojas elektrība. Rīt būs jāzvana saimniecei un jāsaka, ka viņu šodien piečakarēja ne tikai krāsns licējs, bet arī elektriķi, kuri šeit bija, kaut ko darīja, saņēma naudiņu un laikam neko tā arī neizdarīja. Tagad tupu viesistabas dīvānā un kaifoju. Ej nu sazini, man tagad ir daudz vai maz, bet jūtos ļoti labi. Vakara programmā Pamuka grāmata, vīns un saldi sapņi jaunajā gultā.

Dienas absolūti galvenais un svarīgākais notikums - mēs atradām istabu Modā (kā vakar nopratu no Aksela stāstītā, tas ir Kadikojas smalkākais rajons, tā ka, ja viss noritēs, kā mums gribas, dzīvosim buržuju rajonā arī Stambulā (tiesa Moda nestāv ne tuvu mūsu Antoškas buržujīgumam)). Dzīvoklis ir normāls. Ar lielu viesistabu, dīvāniem, smuku galdiņu (ja varētu, savāktu un aizvestu uz Rīgu), supermazu studijveida virtuvīti un trim guļamistabām. Mēs dzīvosim lielākajā guļamistabā, kas ir kādu gabaliņu mazāka par mūsu guļamistabu Antoškā. Gulta ir, smuks tumši sarkans (!tā ir laba zīme!) krēsls arī ir. Un ir skapis!!!! Beidzot! Šķiet pa šiem bezskapja gadiem būšu aizmirsusi, kā tas ir - iekārt drēbes skapī :) Kaimiņistabā dzīvojot angļu valodas skolotāja no Amerikas, un otri kaimiņi vēl tiek meklēti. Man tā nepatīk hostelī, ka gribējās ievākties jau šodien, taču nāksies vien pagaidīt līdz rītdienai. Pēc saklausītiem šausmu stāstiem par turkiem, kam tīk apkrāpt ārzemniekus (nacionālā īpatnība, vai?), tagad ceru, ka jaukā meitenīt rīt nesavāks mūsu gandrīz pēdējo naudu un neatstās mūs uz ielas. Nu neatstās jau. Sasmējos par sevi - dzīvoklī grida ir klāta ar linoleju, uz kura ir ļoti daudz krāsas pleķu. Ka iegāju mūsu istabā tā jau uzreiz iedomājos - tur vajadzētu paklāju, tur lampiņu (vēlams turku), bet tur kādu smuku bildi, vienā stūrī derētu no viesistabas atstiept to smuko galdiņu un tamlīdzīgi. Būs pamatīgi jāsaņemas, lai neiegādātu smukumlietas, kas padarītu mitekli personiskāku. Ā, nebūs gan - man taču nav naudas :)
Pēc dzīvokļa apskates pāris stundas nosēdējām piemājas Starbucks. Māris strādāja, es lasīju Pamuka grāmatu par Stambulu. Pirms tam papļāpājām ar Erasmus studenti no Vācijas, kura arī apskatīja mūsu mitekli un kura tagad dzīvo kopā ar lezbietēm (tas nu gan varētu būt interesanti Stambulā, tiesa, manās iedomās šī pilsēta laikam ir daudz konservatīvāka nekā īstenībā). Lasot šo grāmatu, arvien vairāk saprotu šo to par Stambulas skaistumu un neglītumu. Man ļoti patika šie vārdi (citāts no aptuveni gadsimta vai divus veca darba): "Istanbul, which has some of the most beautiful scenery in the world, is like a theatre and best seen from the auditorium, avoiding the poverty-stricken and sometimes filthy neighbourhoods in the wings". Tā arī ir. Pirmajās reizēs es šeit redzēju lielāko daļu "1. klases" sortimenta. Nu, gribot negribot, redzu arī pārējo. Šodien izlasīju nodaļu par biežajām kuģu katastrofām Bosforā. Par tankeriem, kuru sadursmju izraisītie ugunsgrēki bieži vien noēda visas piekrastē izvietotās "yalis" - koka mājas. Tagad vienā pusē mājas ir gana drošā attālumā no ūdens, bet otrā - piestātnē izvietojušās visnīcas un ēstuves, kuru īpašnieki gan jau ka ir iegādājušies krietnu apdrošināšanas polisi.
Pēc Starbucks uzsākām mājupceļu, izstaigājām mūsu rajonu - krietnu gabalu jāiet gar piekrasti, vakaros varēsim romantiski tupēt uz soliņiem un vērties tumšajā jūrā, pēc tam gabaliņš krogu pilnu ielu un piestātne klāt. Nu esam atpakaļ savā ūķī un tukšojam vīnu, kuru Māris aprakstīja kā "E95 benzīna, 2002. gada dīzeļa un "neatceros, kurā veikalā pirkta" terpentīna kombināciju", tā kā šādu kombināciju neesmu dzērusi, teikšu tik to, ka garšo pēc pāris nedēļas ieskābušas un novadējušās suliņas.

Rītdienas programmā - brauciens uz Maltepi, kur Mārim jārisina administratīvi jautājumi (varbūt uzzināsim, kā dabūt vietējo sim kardi bez riska, ka pēc mēneša tiks nobloķēts telefons) un kur es tirināšos viņam pie rokas un teikšu - no I'm not studying here, I just came with him to live here for some time. Pēc tam jāizmāna no kāda vietējā bankomāta naudiņa, ko atdot dzīvokļa īpašniecei, un pēc tam jāapkramējas pekelēm un jāpārvācas uz Āziju. Jipiiii! Rīt mums būs vietējās mājas! Ar tādu domu šo nakti vēl izturēšu :)

Aizmirsu pastāstīt par interesantu skatu, ko pirms pāris dienām redzējām, atgriežoties no Kadikojas Sultanahmetā. Pa dienu Eiropas puses prāmju piestātne ir pilna cilvēkiem un kukurūzas, kastaņu un zivju tirgotājiem. Te valda liels troksnis, un cilvēku tiešām ka biezs. Pie tilta margām darbojas makšķernieki. Arī viņu ir padaudz, tiesa, nevar ne salīdzināt ar tiem bariem, kas makšķerē no tilta. Makšķernieki plastmasas glāzītēs tirgo garneles, vietām turpat uz restītēm tiek ceptas zivis, taču man kā pārtikas tehnologa meitai neceļas ne roka, ne mēle tos labumus pamēģināt.
Nu ja, bet par nakts tirgu - nokāpjam no tilta, un es pamatīgi samulstu. Tur, kur pa dienu plosījās cilvēki, šobrīd izklātas segas, uz kurām izlikti visneiedomājamākie krāmi - sākot ar "īstajām" nike/puma/adidas kedām, turpinot ar dīvaina paskata "ādas" jakām un vestēm, protams, neaizmirstam par "zīmolu" smaržām, kurām tieši šeit ir vislabākā cena (kādreiz būs jānoskaidro, cik tas ir),vēl te var dabūt dīvainus gaismekļus, ko spilgti atceros no padomju laikiem - tādi kā žilkas staru pušķīši, kuru gali spīdēja visdažādākajās krāsās (oj, kā apskaudu māsīcu par to, ka viņai tāds bija :D), arī rotas tur bija, somiņas, kurām piešūtie fliteri spīd pa gabalu, un spogulīši, maciņi. Mani visvairāk pārsteidza silto čību sortiments - man šķiet, ka tādas vajadzētu piedāvāt Ziemeļvalstīs, nevis Stambulā, kur ikdienas apavi ir iešļūcenes un šaubos, vai šobrīd dzīvokļos ir diži aukstāks nekā uz ielas (pagājušajā nedēļā vidējā temperatūra bija 28 grādi saulītes virzienā). Pēdējais kadrs no tirgus, kas mans spilgti iespiedies atmiņā - uz paliela ietves kvadrāta izkrāmēti mazu bērnu čībiņzābaciņi - kopā varētu būt kādi piecdesmit, katrs pārītis citādāks un tie izvietoti teju vai ar ģeometrisku precizitāti. Uzkāpju uz gājēju tilta - skats uz priekšu - izgaismota otra Eiropas puse un Galatas tornis, skats pa labi - kuģi, skats pa kreisi - Galatas tilts, skats pavisam pa kreisi - Jaunā mošeja un Suleimana mošeja, skats uz leju - nakts tirgus un bērnu zābaku pleķītis. Ek, Stambula, tu mani nebeidz pārsteigt. Bet, lūdzu, lūdzu, iedod man rīt kaut ko eiropeiskāku, sāku nedaudz nogurt no eksotikas (aozsteidzoties notikumiem pa priekšu - eiropeiskumu dabūju, šodien klīdām pa Galatas stāvajām ielām un ieklīdām diezgan modernā ieskrietuvē, kura man nedaudz atgādināja mūsu Rīgas "Istabu", tiesa, ja konkrēti salīdzina, tad būtu kā tajā anekdotē - ka bruņurupucis nemaz nav līdzīgs zilonim vai kā nu tur bija).

Mēs nu uz Kadikoju skatīties trešo dzīvokli. Pirms tam lielais uzdevums - sameklēt Starbucks, kas atrodas Modas centrā. Šā rajona kartes mums nav, bet ja reiz mums izdevās atrast Maltepi, tad šim pasākumam nevajadzētu būt grūtam. Es jau esmu sacerējusies, ka šis dzīvoklis būs īstais un ja tā, tad es varēšu teikt - agrāk ceturtdienās gāju uz "Moda Cafe", bet tagad dzīvoju vienā īstā "Modā" :)
Un atkal brauksim ar prāmi. Jipiii!

No rīta pēdējoreiz ieturamies viesnīcā, ārā līst. Pēc brīža jādodas uz otru tilta pusi - Karakoy rajonu. Taksists atrod mums vajadzīg ielu un ilgi meklē, kur nez varētu būt mums vajadzīgais hostelis. Pēc brīža pie vienām durvīm izdodas ievērot necilu uzrakstu "Erasmus hostel". Ilgi zvanām pie durvīm, līdz beidzot kāds ielaiž mūs iekšā. aāaaa, ar visām somām jākāpj līdz ceturtajam stāvam pa augstām trepēm, kurām nav margu! nākamais šoks - elzdami pūzdami uzrāpjamies augšā un ieraugām telpu, kurā draudzīgi sasēduši jaunieši, kurā valda bardaks, netīrība un dazādi interesanti aromāti. Uz jautājumu "where's check-in?" saņemu atbildi "here!" Nu labi. Interneta biju lasījusi, ka šī vieta piedāvājot "totally new experience", tikai es nevarēju iedomāties, ka tā pieredze būs šāda. krietnu pusstundu nosēžam "draudzīgajā istabā", gaidot kamēr sakārtos mūsu istabu, nedaudz papļāpājam ar apkārtesošajiem cilvēkiem. viena no meitenēm šeit dzīvo/strādā, izskatās kaut ko sapīpējusies un staigā vīriešu drēbēs, kas viņai krietni par lielu. puisis no Londonas, kurš atvainojās par savu tautiešu izdarībām pie mūsu Brīvības pieminekļa. Meitene no (laikam Irānas), kas gaida, kad šajā midzenī ieradīsies viņas mamma. Hosteļa saimnieks - dredains turks, kurš neizskatās apmierināts par to, ka mūsu ierašanās dēļ viņam bija jāsāk strādāt :) Kad ieraudzīju mūsu istabiņu, gandrīz apkritu. Jā, mēs par to maksājam tikai 9 eiro par nakti katrs, bet nu....es īsti nemāku to aprakstīt - uz grīdas ir divguļamais matracis un diži vairāk vietas arī nav. šķiet, ka istabas sienas ir veidotas no preskartona, man tiešām bail stingri atspiesties pret sienu, jo šķiet, ka iekritīšu blakusistabā. izskatās, ka durvis turas uz puņķiem, un nemaz nebūtu brīnums, ja visas hosteļa durvis varētu atvērt ar vienu un to pašu atslēgu. bet...kad ieraudzīju vannasistabu/tualeti, nodomāju, ka šonedēļ es maz ēdīšu, dzeršu un iešu uz hamamu.brrrrr, brrrrr, brrrrr. nu jau doma par dzīvošanu pie Jasina nemaz nešķiet slikta. Nu labi, sakožam zobus, jāizturas tikai piecas dienas. Ļoti ceru, ka atradīsim sev mitekli ātrāk. Ļoti ceru, ka pēc tām piecām dienām mums nebūs šeit jāpaliek ilgāk.
kad "iekārtojāmies", pēc iespējas ātrāk steidzām tikt prom no šīs vietas, gājām pētīt apkārtni. tad nu tā - dzīvojam Karakojā, piecu minūšu pastaigas attālumā no prāmju piestātnes, piecpadsmit minūšu ilgā rāpienā kalnup no Galatas torņa, divdesmit minūšu gājienā līdz Istaklal Cadessi (Šīs puses galvenajai iepirkšanās/krogu/ēstuvju/bāru ielai.) Pie torņa piesēdām iedzert tēju, un domas par Stambulu man saslēdzās kopā ar domām par Jelgavu. Arī Jelgava agrāk bija ļoti skaista pilsēta, un kas no tās ir palicis? Dažas ievērojamas un glītas celtnes un hrušcovkas. Līdzīgi ar Stambulu, tikai tas apjoms ir daudz lielāks, līdz ar to arī ievērojamo vietu vairāk. Taču mani vislaik pārsteidza, ka Sultanahmet,kas ir centrālais tūrisma rajons pietika tikai nogriezties no galvenās ielas, lai nonāktu neglītu mājeļu pasaulē. Šajā pusē tā gluži nav. Jā te ir daudz nesmuku māju, bet ir arī daudz glītu, tiesa, neatjaunotu vecu ēku. Pilsēta uzreiz izskatās pēc pilsētas, nevis dzīvojamā rajona, kas atrodas "nosacīti" centrā.
Šodien ir lietains un apmācies, tāpēc atcerējos par "Huzun" - Pamuks savā grāmatā par Stambulu piemin šo sajūtu, kas esot kopīga stambuliešu augstākajiem sabiedrības slāņiem un tiem, kas šeit dzīvo no bērnības un šo to zina par šīs pilsētas ievērojamo vēsturi. Huzun ir kolektīvā melanholija, kolektīvs melanholisms par pilsētas zudušo skaistumu un varenību. Vienā tilta pusē majestātiski stāv mošejas, bet otrā pusabrukusi koka mājele. Kontrasti nemaz nav jāmeklē tālu, arī mājeles pie tās pašas majestātiskās mošejas ir ...nu tādas.
Tagad, kad man pārgajusi pirmā sajūsma un kad Stambulas "zelta vietas" ir apskatītas, šķiet, ka vairāk pietuvinos tam, kāda šī pilsēta īstenībā ir. Ikdienā nevis tūrismā. Nezinu vēl, vai man patīk. Daudz kas man nav pieņemams, daudz kas man nepatīk, bet es teju izkūstu ikreiz, kad braucam ar prāmi un skatāmies uz to no attāluma. Tas skats ir neatkārtojams. Vislabākais laiks šādiem pārbraucieniem ir ap sešiem, pusseptiņiem vakarā, kad ir skaista, zeltaina vakara gaisma, kas apspīt pelēko pilsētu, tumšo ūdeni un pelēkos mākoņus.
ar prāmi braucām arī šodien. Satikām Kadikojā Akseli - jaunu, plātīgu turku, kurš piedāvā pēc trim nedēļām tikt pie aboslūtinenormālineiedomājamilieliskasizcilas izstabas aboslūtinenormālineiedomājamilieliskiizcilā dzīvoklī. Vārdi viņam kabatā nav jāmeklē, drīzāk reizēm gribas izmantot Māra ieteikto metodi - ielikt mutē zeķīti, lai paklusē. Viņa stāsts par dzīvokli, kas šobrīd tiek restaurēts izklausījās.... pārāk labi, lai būtu patiesība, nodomāja nīgrie latvieši. taču vakars bija tīri interesants. Puisis mūs un vēl divus angļus pavadāja pa Kadikoju, man tā arvien vairāk sāka iepatikties - tāda dzīvīga un pilnīgi citādāka nekā Sultanahmeta. Šeit lielākoties dzīvo un burzās vietējie cilvēki un studenti. Pasēdējām arī bārā, kuram pie vienas sienas piestiprināta mašīnas virsbūves šķēle. Interesanti un citādāk pavadīts vakars.
Atpakaļbraucienā tumsa un izgaismotā Stambula.
Ātra pastaiga no piestātnes līdz hostelim.
Troksnis, cilvēku soļi visas nakts garumā, brīžam uzmācas bailes, ka ielūzīs griesti vai sienas. Bet - mieru tikai mieru - neielūzīs :)

No rīta pamodos skumīga. Arī laiks aiz loga krietni drūmāks nekā iepriekš - nomācies, saulītes nav. Par temperatūru gan sūdzēties nevar, nēsāju šeit vasaras drēbītes, kas mājās visu vasaru kaudzē nogulēja. Bet kā nav saules, tā drūmāk paliek. Stāvējām pie viesnīcas un domāju - visiem cilvēkiem, ko te redzu, ir savas mājas, tikai mums nav. Ek, ja būtu savs miteklis, viss būtu daudz vienkāršāk un patīkamāk! Pat kafiju varētu uztaisīt, nebūtu vislaik uz Starbucks jāiet.
Sāku savu pērļošanas rīta cēlienu, pabeidzu rokassprādzi, iesāku kaklarotu. Tik smuki zaļa! Šeit vienkārši nedrīkst līt un tīstīšanās sezonai kādu laiku vēl jāpagaida - man taču ir jāpaspēj panēstāt jaunās rotas un citiem jāpaspēj tās ieraudzīt!
Pērļoju, pērļoju, sēžam, sēžam un saņemam vēstuli no Jasina (puiša, kura dzīvokļa saimniece kategoriski iebilst pret meitenēm dzīvoklī). Problēma esot atrisināta, varam braukt skatīties dzīvokli. Nu laaaaaabi :) Aizbraucam, izlīstam (manu čībiņu kalpošanas laiks laikam pavisam beidzies - tā izmirka un saplīsa, ka varēju arī basām kājām iet). Ļoti gruti izstāstīt, kāds skats paveras, pirmoreiz ieraugot Kadikoy rajonu no prāmju piestātnes. Nenormāls cilvēku bars, visās malās bļauj tirgoņi un piedāvā savu preci. Jo ilgāk tur stāvēju, jo labāk sapratu, ka negribu tur dzīvot. Bet nu neko darīt, dzīvoklis jāapskata. Satikām Jasinu un jasina draugu, un viņi mūs aizveda uz dzīvokli. Jo vairāk attālinājāmies no piestātnes, jo labāk man tas rajons patika. Laikam jau klusums tur nekad neistājas, taču šķita mazāk komerciāla un kaitinoša nekā Sultanahmetā. Un pārsteigums! Ieeja piedāvātajā dzīvoklī ir tieši pa vidu starp diviem ielas bāriem. Ja nepatīk tie, tad var iet, uz kuru pusi gribas, arī tur ir bāri. Īsi sakot, welcome to the party! Dzīvoklis...ok. Gulta ir, galds ir, JYSK stila brezenta skapis arī ir, kopīgā istaba ar TV un dīvānu arī ir, vanna, veļasmašīna arī. Viss labi, izņemot divas lietas - puišiem ir 21 gads un, lai gan viņi izturējās patīkami, radās iespaids, ka "we don't look at the world through the same window". Otra nepatīkamā lieta - cena. Sākumcena - 400 eiro par istabiņu + rēķini. Nokaulējām līdz 300 eiro + rēķini, bet vienalga tas ir padaudz. Taču tā kā lielas izvēles mums nav, visticamāk, ka istabiņu ņemsim. Atpakaļ uz piestātni devāmies vieni paši un pat neapmaldījāmies, bet kad ieraudzījām, ka šajā pusē Starbucks ir krietni lielāks, nekā mūsējā, smaids uzreiz lielāks. Un vēl tur ir kurpju veikali, smuku kurpju veikali :) Un bāri/krogi, kuros lielākoties sēž vietējie, i jauni, i veci. Ā, smieklīgi - teicu Jasinam, ka vispār mēs pret ballēšanos neiebilstam, taču būtu jauki, ja dzīve viņu dzīvoklī nebūtu viena vienīga ballīte. Uz ko viņš - jā, pret ballēšanos mums nav iebildumu. Nesaprotu, viņam tiešām ir normāla angļu valoda un man šķita, ka diezgan skaidri izteicos, taču arī otrajā reizē viņš teica to pašu - ja gribam te baigi ballēties, viņš neiebilst, viņi darīs tāpat, vien piebilda, ka vispār viņiem jau arī būs jāmācās kaut kad :D Bet nu šo jautājumu jau mēs vēl nokārtosim :)
Atpakaļceļā sēdējām prāmja otrajā pusē, ar skatu uz jūru, nevis pilsētu. Skaisti. Jūra pilna kuģiem, prāmjiem, kuteriem. satiksme te dzīvāka par dzīvu. Būtu interesanti uzzināt, kā viņi to organizē, jo kuģīši nemitīgi viens otram pabrauc garām tik tuvu, ka nereti iedomājos par iespējamām sadursmēm. Pūš patīkams vējiņš, pa kreisi un pa labi tiešām skaists skats, malkojam uz vietas nopērkamo tēju (jau iztēlojos kā to malkošu kopā ar ciemiņiem uz tā paša prāmja). Jauki. Braucieni ar prāmi man ir jaukākie mirkļi šajā pilsētā. Un skati, kas no tā paveras, pagaidām mīļākie. Aizčāpojam mājās, tiekam katrs pie savām vakariņām - kebabiem un baklavām (laikam jau nav jāraksta, kurš, ko ēda :), un skatāmies filmas. Programmā - Almodovara "Zaudētie apskāvieni", Penelope kā vienmēr burvīga, bet šoreiz Almodovars ir ieslīdzis pat nedaudz garlaikojošā paštīksmē. Filmas pēdējie kadri liek uzdot jautājumu - nu un? Otra filma - Sadursme. Redzēju to pirms pieciem gadiem, protams, gandrīz neko neatcerējos. Vispār ik palaikam ieslīgstu skumjās pārdomās par savu atmiņu. Vēl vakar, nodomāju, ka mana mīļākā Almodovara filma ir "Viss par manu māti", bet otra - "Volver". Žel, ka vispār neatceros tās sižetu. Bet "Sadursme" ir ļoti laba. Rasisms un cilvēku satiksme. Lieliski izvēlētas epizodes, kurā tiešām šķiet, ka katram ir taisnība. Sapratu visu varoņu rīcību, izņemot divus. Filmas sākumā skan vienas no manām mīļākajām frāzēm, ko kino esmu dzirdējusi. Ja atcerēšos uzmeklēt, pierakstīšu.
Nu ja, un pēc šitādas bagāžas dodamies nogulēt pēdējo nakti viesnīcā. Rīt sāksies jauns posms.

Lielu daļu laika pavadām viesnīcā. Vakaros dzeram vīnu, skatāmies filmas, pa dienu diezgan ražīgi pērļoju. Šodien sapratu, kāpēc diezgan minimāli staigājam apkārt - ievērojamākās vietas jau vairākkārt ir apskatītas. Visriņķī ir vienas vienīgas ēstuves, soliņu parasto un parciņu te nav diži daudz. Bet ielas nostatus tūrisma objektiem ir diezgan neglītas. Vienīgās skaistās un se nās celtnes ir apskates objekti, pārējās mājas ir.... nesmukas. Man vienmēr ir paticis klīst pa mazām ieliņām, un pēc noklusējuma pieņemu, ka tām jābūt gleznainām, romantiskām un tamlīdzīgi, noteikti arī šeit tādas ir, taču līdz šim nav palaimējies tādu uziet.
Lai tomēr izbāztu degunu no viesnīcas šodien nolēmām apskatīt mošejas. Zilās mošejas "darba laiku" atkal nokavējām, uz turieni laikam iesim kopā ar viesiem. Vairāk par skaisto zīmējumu aplūkošanu nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu iegremdēt kājas tajā burvīgajā, mīkstajā paklājā, kas sedz visu mošejas grīdu. Taču aizčāpojām līdz garšvielu tirgum, kuram blakus atrodas Jaunā mošeja. Tā kā mana kleita stiepās tikai līdz ceļiem, nācās aplikt ap gurniem paltraciņu, uz matiem lakatu, izskatījos pēc īstas čučaliņas :) Mošeja skaista, klusa un mierīga. Ļoti patīkama pārmaiņa pēc trokšņainajām ielām. Māris arī atklāja Stambulas fočēšanas sezonu, tā ka varbūt pēc kāda laika parādīsies pirmās bildes. Vienā mošejas pusē pie ārsienas ir baložu burziņa vieta. To te ir ļoti daudz un kādi pieci, seši putni ar prieku izmanto iespēju paplunčāties uz trepēm saliktajās bļodās. Pie mošejas kolorīta izskata tantīts un onkulīši tirgo sēklas, ko dot baložiem. Tie putni ir tā pieraduši pie cilvēkiem, ka mans mērķis tikt pie bildītes, kurā redzama es un lidojošu baložu bars, izgāzās :)
Noskatījām ceļu uz nākamo mošeju - Suleimana mošeju. Ja pareizi atceros, Agnesei tā bija mīļākā mošeja Stambulā. Tad nu gājām lūkoties. Atkal šķērsojām milzu daudzumu neglītu ieliņu, elsdami pūsdami (hmmm, te jāliek z vai s?) rāpāmies kalnup, līdz beigās jau nonācām īstajā vietā. Mošeju novērtēt diemžēl neizdevās, jo to remontē/rekonstruē. Pie mošejas rindā izvietotas ēstuves, kurās lielākoties pusdieno vietējie cilvēki. Jipiiii, šoreiz paveicās ar gardāko līdz šim uzņemto pārtiku. Rīsi, gaļīte un kartupelīši, ņammmī!
Atpakaļceļā nočāpojām gar Stambulas universitāti, centrālo ēku gan neieraudzīju, bet pāris fakultātes gan. žēl, ka Mārim jāmācās Maltepē.
Nu un pārējo dienas daļu neatceros. Vakarā noskatījāms "Edge of Love" ar Keiru Naitliju un Sjennu Milleri galvenajās lomās. Divas skaistas un diezgan spēcīgas, un ievērojamas sievietes 2. pasaules kara fonā. Abas zaudē savus sapņus, pārliecības un vīriešus. Divas draudzenes, kas laikam mīl vienu un to pašu vīrieti, dzīvo blakus mājās un audzina bērnus. Viena gaida vīru mājās no kara, otra gaida vīru mājās no mīļākajām. Mja, nu filmu garšīgumu un interesantumu es īsti labi nemāku aprakstīt, taču ļoti iesaku rudenīgiem vakariem, kad gribas kaut ko skaistu, bet nedaudz skarbu. Un Keira Naitlija un viņas angļu valoda....mmmm :)
Joprojām nezinu, kas pa dienu, kas pa datumu, mobilais telefons vislaik stāv viesnīcā, bet laiku pamazām sāku skaitīt pēc lūgšanām. Pirmā, ko dzirdu ir vienos, pēc tam četros, tad septiņos, tad deviņos. Gribētos saprast, ko viņi tur dzied. Smējām, ka pa šiem mēnešiem tā pieradīsim, ka, atgriežoties Rīgā, sākumā kavēsim tikšanās, jo nebūs taču lūgšanu saucienu, kas atgādinātu, ka ir četri :)
Šai dienai pietiks.
āāāā! tai dienā taču arī braucām uz Kadikoy dzīvokli skatīties. Hasans (jurisrs), kurš sākumā solīja mūs ņemt dzīvot pie sevis, "if we look at the world through the same window", atrada citu dzīvesbiedru (nospriedām, ka tas laikam tāpēc, ka viņa bijusī draudzene filosofe pameta viņu un aizgāja pie viņa labākā drauga tulkotāja:), mums piedāvāja satikt kaut kādu viņa draudzeni, kura meklē dzīvokļa biedrus. Spriežot pēc telefonsarunas, meitenes angļu valoda ir vairāk nekā vāja, taču mums vajadzēja veikt kādu konkrētu darbību dzīvokļa meklējumos, tāpēc aizbraucām ar viņu satikties. Stāvam prāmju piestātnes priekšā un vislaik mēģinām izdomāt, kura vientuļā meitene varētu būt mūsējā. Nostāvējām pusstundu un man par nelielu atvieglojumu meitene neieradās. Nu neko, braucām mājās. Tā kā pēdējais prāmis uz Eminonu (mūsu tilta puses piestātne) bija aizkuģojis, braucām uz Karakoy (piestātne otrpus tiltam). Sēdējām pie prāmja margām un vērojām smuko panorāmu - tumsa, melns ūdens un izgaismotas mājas. smuki. maza deva romantikas šai trokšņainajā un pārpildītajā ikdienā.

Diena kā jau diena. Gandrīz nogulējām brokastis. Sapnī redzēju ainiņas "Love in the afternoon" stilā.
Šodien esmu paveikusi daudz pērļu darbu - appērļoju vēl vienu kulonu un sāku šūt rokassprādzes siksniņas, peeeeee, tas darbiņš man galīgi nepatīk, tik šuj un šuj, un šuj vienu pērlīti pie otras līdz apnikumam un pēc tam turpini tālāk. Toties rezultātam vajadzētu būt smukam.
Dienas notikums - atradu savu pasēdētavu Stambulā. To vietu biju ievērojusi jau iepriekšējās reizēs, taču šodien iegājām iekšā. Pirms gājām pusdienās, izdomājām, ka katrs ņemsim līdz aptuveni 25 liras, tā lai var paēst, vēl kebabu vakariņām vai vīnu nopirkt. Un tad.... ielūkojos iekšā kafejnīcā, kurai pirms tam tikai durvis biju redzējusi. Ak tu dieniņās, mī un žē, vai vai vai.... tur var izkust. Kad atbrauksiet ciemos sapratīsit - tā ir tik ļoti mana vieta, ka vairāk nevar (gan jau ka var, bet tad es būtu beigta uz vietas). Nelielam ieskatam - mana jaunā mīļākā "ķibele" - www.kybelehotel.com. Viesnīca, kurai ir kafejnīca/restorāns, terase un smalku lietiņu veikals. Kad iegājām kafejnīcas telpās es jau biju gandrīz gar zemi - visās malās burvīgi krēsli un dīvāniņi (kā tie sarkanie "Istabā"), vienā vitrīnā izkārtota vecu fotoaparātu kolekcija, pie griestiem ļoti, ļoti, ļoti daudz turku lampiņu, bet jumta terase tāda pushipijīga. Ja Fontaine koka viesnīcā ierīkotu terasi, tā varētu izskatīties līdzīgi. Nu jā, un tajā vietā izkusa mūsu līdzpaņemtās liriņas, bet man nav žēl. Tur ir tik skaisti, ka iešu tur dzert kafiju, lasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Kad sāks braukt draugi ciemos, visus kā vienu vilkšu uz turieni, lai varu parādīt, ka šeit ir vismaz viena skaista ēstuve :)
Pārējā dienas daļa, salīdzinot ar ķibeli bija gandrīz nekāda. Pasēdējām Gulhane parkā, kas atrodas pie turku slavenās TopKapi pils un cerību spārnoti nācām atpakaļ uz viesnīcu lasīt e-pastus par dzīvokļiem. Sliktā ziņa - mūsu ieplānotais dzīvoklis jau savākts, labā - varbūt tiksim pie cita. Bet es esmu nobriedusi nākamnedēļ pārvākties uz otru Eiropu (pāri tiltam) un padzīvot vietā ar nosaukumu "Erasmus hostel", esot lētākais un labākais hostelis Stambulā.
Aiz loga joprojām skan burvīga mūzika, es beidzot nejūtos izsalkusi (nesaprotu, kas man uznācis - visu laiku gribas ēst, pat pēc milzīga makaronu šķīvja iztukšošanas vēders vislaik par sevi atgādināja, izdomāju, ka jāsāk ēst pārslas, aizčāpojām uz veikalu, kur dabūju pārslas un dīvaina paskata piena paku, viņiem te laikam tikai "Lāses", ledusskapī nekas pienam līdziģs nestāvēja, tikai viena problēma - man nav ne krūzītes, ne karotes, nosmēju, ka būs jāsalej piens zobu skalošanas krūzē un tad pa vienai pārsliņai jāpamērcē un jāloka nost. Bet nē, nolēmu, ka ir taču jāpagaršo vietējā Starbucks siera kūka, baigi labā, tāpēc ceru, ka llīdz rītam izvilkšu un no rīta brokastīs aizņemšos no viesnīcas virtuves karoti :).
Ik pa brīdim uzmācas bezcerīga sajūta, skatoties uz cilvēkiem, kas brauc automašīnās un tramvajos - viņiem visiem ir mājas, tikai mums nav :( bet nu neko, tie beši mums uz maiņām uznāk, tāpēc varam viens otru nedaudz pamierināt. Un gan jau ka viss būs labi, tagad mums vienkārši ir sods un mācība par to, ka nepadomājām par šo lietu laikus.

Sagribējās aiziet līdz Zilajai mošejai un papriecāties par to tumsā, cik atceros, ļoti smuki izskatījās.

Current Mood: frustrated

oho! aiz loga skan Tatu "Thirty minutes", nu jau sajūta kā mājās - uz gultas izklātas pērlītes, uz grīdas izmētātas drēbes, vannasistabā izlikti šampūni un pie gultas stāv kafija. Iesim pakaļ vīnam un varbūt pat sanāks noskatīties filmu.
Pēdējās pārdesmit minūtes pavadīju pētot bildes blogā http://thesartorialist.blogspot.com/ Zināju, ka tāds ir, taču ielūkojos tikai tagad. Secināju, ka esmu ļoti nemoderna - ne man bloga, ne man konta Twiterī, turklāt manis pat Feisbukā nav!

Current Mood: amused
Current Music: Tatu "Thirty minutes"

Oj, nelietojot datumus, pastāv risks neuzzināt,ka šodien Gudzītim dzimumdiena. Paldies, jel draugiem.lv.
Aiz loga skan lieliska mūzika, atgādina Ventspils pilsētas svētkus, virpuļošanu kopā ar draugiem un sidru :)
Šodien nolēmu, ka jāiet pastaigā, citādi paies mūzu Sultanahmetas dienas un ko mēs no Āzijas uz Eiropu brauksim, vai? Laikam tā būs jādara, jo arī šodien Zilā mošeja bija ciet, kad nolēmām to pagodināt ar savu klātbūtni. Tas mums lika papētīt darba laika plāksnīti, tiesa tās saturu vairs neatceros. Nu neko, tad jāiet uz tirgiem. Aizdevām savu ceļvedi kanādietēm (ooooo, man jāpalielās, tās tantes man iedeva veselu komplimentu gūzmu - vispirms sajūsminājās par manu somiņu (re kā var iepazīties ar cilvēkiem, jānēsā tik mammītes taisītās somiņas!), pēc tam par manām drēbēm (nu paldies, paldies) un beigās dabūju īstu baklavu dvēselei - man ir izcila angļu valoda, ak, cik patīkami dzirdēt to no īsta angļu valodas nesēja (nu kas tas par vārdu savienojumu, fuj, Valentīnai Skujiņai!), tāpēc jāpaļaujas uz manu atmiņu, kas šoreiz nepievīla. Aizčāpojām līdz Čarlula Alī Pašā (gan jau ka īstenībā raksta un izrunā citādāk)laukumam, kurā pilns ar vietējiem onkām, kas kūpina "nargilleh" (ūdenspīpes), atšauj mazo pirkstiņu un iemalko tēju un droši vien, ka runā svarīgas lietas, kuram blakus esot paklāju tirgus. Tā sortiments gan pašvaks, taču labi vien ir, tā tik vēl trūka - ieraudzīt paklāju, bez kura dzīve nebūtu tik salda. Pietiek jau ar zābaciņiem - šeit suvenīru bodēs ir ļoti daudz izšūtu auduma zābaciņu, kas maksā aptuveni 70ls un ir nu ļooooti nepraktisks pirkums. Pirmajā reizē par manu veselo saprātu piestrādāja Līga, un es tos nenopirku, otrajā reizē to pašu darbiņu paveica Agnese, un es tos vēlreiz nenopirku, bet šajā reizē saprāts nav vajadzīgs - naudas nav, koferī vietas arī nav, bet zābaciņi - mjauuuuuuuu, tumši sarkani un izšūti ar vēl tumši sarkanākiem diegiem. Punķi šķīst un asaras pa gaisu, nu vai otrādi :) Ja jau par šmotkām, tad jāpieraksta, lai neaizmirstu, ka tad, kad saņemšu lielo naudu, iešu sev pirkt tās dīvainās turku bikses, kas izskatās pēc svārkiem un kuru stakli varētu apskaust visi pasaules reperi kopā ņemti. Stambula ir īstā vieta, kur pamēģināt ko dīvainu. Pirms braukšanas saliku koferī visneizteiksmīgākās drēbes un tagad te jūtos kā tāda pelīte :) Izrādās pietiek ar vīrieti pie sāniem, lai neviens neuzmāktos. Ja vēl vīrietis izskatās dusmīgs un ne pārāk bagāts (nu tāds, pilnīgi saplēstiem džinsiem un viņam bakus gandrīz baskājīte, kurai kurpes zole pie korpusa ar košļeni jāpielīmē), tad var pilnīgi apvainoties par to, ka tirgotāji mūs ignorē. Nē, nē, īstenība jau ir labi, man jau tas patīk.
Hmmm.... kur es paliku? Āaa, nu ja pēc paklāju tirgus devāmies pa šaubīgiem ceļiem, un mana kreisā vai labā smadzeņu puse sāka šaubīties, vai atceros ceļu pareizi. Atcerējos un nonācām vienā no Grand Bazar ieejām, kur tirgojot lietotas grāmatas. Ne nu lietotas, ne kā. Visas spīdīgas, glancētas un dārgas. Jau noskatīju tirgotāju, pie kura iešu kaulēties, lai iegādātu grāmatu par pērļošanu. Izstaigājāmies pa Grand Bazar, noķēru lielbesi staigājot pa garajām ar Made in China/Turkey precēm piebāztajām ielām, izbrīnījos par šausmīgajām pufīgajām kāzu un balles kleitām (nudien nesaprotu - ja vietējām sievietēm jānēsā parandžas, kā tad viņas var valkāt šitādas kleitas? varbūt uzšuj līdzīga piegriezuma parandžas, kas ir piecreiz platākas nekā ikdienā?), izpētīju lakatu veikalus - tie jau viņām svarīgi aksesuāri, kleitas melnas, bet lakati visdažādākajās krāsās. diezgan dīvaini izskatījās - vienā veikalā no reklāmas plakāta lūkojas liktenīgā sieviete ar lakatu ap galvu, bet otrā smaržas reklamē puskaila sieviete, kura krūtis ar rokām noslēpusi. cerēju uziet kādu pērlīšu veikalu, taču tie ko uzgāju izskatījās diezgan pabriesmīgi, visas preces ražotas Ķīnā, taču zinu, ka kaut kur Stambulā esot noslēpies trīsstāvīgs pērlīšu veikals. Mana iespējamā misija būs uzzināt, kur.
Tad, kad šķita, ka kājas tūlīt raudāt sāks, tikām laukā no Grand Bazar labirintiem (nu nekad man nav izdevies tur neapmaldīties) un nonācām Spice Bazar rajonā, pasēdējām, papūtinājām kājas un devāmies iekšā garšvielu pasaulē. Pie sevis klusi cerēju, ka saēdīšos turku saldumus, ar kuriem tur uzbāžas visās malās. Nudien nesaprotu, kas ar tiem turkiem noticis, nevienu pašu lukuma gabaliņu nepiedāvāja, par ābolu tēju nemaz nerunājot. Kas viņi tiešām izmanto rentgenu un redz, ka mums pa abiem 20 liras līdz un ka netaisāmies tās atdot viņiem? Žēl.:)
Pēc garšvielu tirgus pēdējiem spēkiem vilkāmies mājup. Vai, vai, vai, ceļš, ko vakar mērojām padsmit minūtēs, šodien šķita kā moku gājiens, toties, kad atkritu gultiņā, visas bēdas aizmirsās. Paniekojos internetā, palasījos Santas Žurnālistes Agneses Kleinas blogu par drēbītēm, sasmēlos iedvesmu un appērļoju savu zaļo akmeni. Pērļoju un domāju par Deiču. Interesanti, ka man cilvēki sāk asociēties ar vienu krāsu un viss - spriedums līdz mūža galam gatavs - piemēram, Deičuis ir zaļš, Zaika ir tirkīzzila, Tutū ir dzeltena un vispār tādās krāsās kā viņas dzīvoklis, bet Diņš tumši zils vai melns un balts, savukārt Agnese - melna, sudraba un zelta. Un iepūtiet man meitenes, bet pie jaunas krāsas manās acīs tikt būs baigi grūti. Vaiiiiiij, cik laba muzika aiz loga skan. Tā ir tā foršā dziedātāja, nu tā kurai ir tā smukā dziesma, nu jā nu tāaaa....bāc, ku dumji, man viņa tā patīk, bet nezinu ne vārdu, ne dziesmas nosaukumu.
Šodien dzīvokļa frontē nelabs klusums. Laikam sods par vakardienas lepnību. Atkal atgriežas bažas par gulēšanu zem tilta un rīt sāksim meklēt lētāko hosteli Stambulā, bet būs jau labi. Uztveru to kā piedzīvojumu.
Šodien sapratu vienu lietu. Es neesmu diezko liela patriote, man, protams, mīļa mana zeme, taču tikai tāpēc, ka tur ir mana ģimene un draugi, manas mīļās ielas, mana mīļā Ventspils un Liepāja, un Rīga. Bet palika tik silti ap sirdi, saprotot, ka viss, kas ar mani šeit notiek, ir pagaidām. Jā, mēs nevaram atrast dzīvokli, jā, izskatās, ka būs jābūt laimīgiem, ja dabūsim visprastāko ūķi, un, jā, mēs par to priecāsimies. Taču ir tik labi apzināties, ka esmu šeit tāpēc, ka nemiers mani dīdīja, nevis tāpēc, ka jābrauc uz citu zemi strādāt par trauku mazgātāju vai sēņu fasētāju. Protams, ja kādreiz tā vajadzēs, es to darīšu, taču es nudien priecājos, ka neesmu viena no tiem nabaga imigrantiem vai vietējiem, kam skaļā balsī jābļaustās un jāmēģina tūristam iebarot tieši savu kebabu.
Šodien dabūju labu kafiju. Labi, ka šeit ir divas starptautiski pazīstamas vietas - Makdonalds un Starbuck's, tur vismaz zinu, ko gaidīt. Slāpes pēc kafijas man te ir pamatīgas. Vienīgā vieta, kur var dabūt normālu kafiju ir Starbuck's, visur citur dod Nescafe, jo cilvēki amerikāņu kafiju nemaz nedzerot. Tā lūk, būs jālūdz draugiem, lai brauc ciemos ar kafijas paciņām un Kāruma sieriņiem rokas bagāžā.

Šodienas neuzņemtie kadri:

Kebabonkuls - kuram vēders kā baļļa un galvā pavāra mice - priecīgi smaida un ar lielu, garu nazi šķēlē kebabšķēlītes no lielā, uz iesma uzspraustā gaļas kluča.

Nelaimīgs, pa tirgiem izvazāts Māris pēkšņi atplaukst smaidā, kad ierauga vienīgo jēdzīgo stendu garšvielu tirgū - vietu, kur tirgo gaļu.

Pa ielu iet cienīga, korpulenta kundze gados, pēkšņi viņa ierauga, ka uz pamestā blakusgaldiņa stāv neizdzerta ūdens pudele, viņa paņem pudeli un aiziet līdz ietves malai. Nez dzers, mazgās rokas vai lies ārā? Vēl labāk - noliec galvu un lej sev virsū. Ae? Kad "šķīstīšanās rituāls" pabeigts, pašapzinīgi paveras uz mums un staltu stāju aizsoļo prom.

Es sēžu pie galdiņa ietves malā, laimīgi malkoju kafiju un skatos uz garāmgājējiem kā televizorā.

Rokassprāzes, kurās akmeņi iestiprināti zīda lupatiņās. Laba ideja, man vienmēr ir milzu slinkums pa vienai pērlītei šūt rokassprādzes galveno daļu.

Skats uz zilo mošeju no paaugstinājuma - redzami visi minareti un ap tiem riņķojošās kaijas, nudien krāšņš skats.

Skats no garšvielu tirgus pāri Bosfora šaurumam - otra Eiropas puse un Āzija. Māja pie mājas. Sajutos maziņa un melna.

Kuģu desmiti Bosfora šaurumā.

P.S. 1. Vēl viena mūžīgā mistērija - ko tie lietuvieši tādu izdarījuši, ka visur, kur vien braucu, man saka: "Lettonia? aaaaaa, Littuania!?"
P.S. 2. Ja ar mani sāk runāt krieviski, izsleju degunu un izliekos nedzirdam, bet vajag tikai pateikt "Bonsoir", un es smaidīšu kā saulīte. Taču vislielāko smaidu saņem saldumu pārdevējs, kurš pasaka "Paldies!".
P.S. 3. Šodien kaimiņu krogā kādu pusstundu skanēja bačata, ak vai, kā gribas dejot salsu un bačatu!
P.S. 4. Aiz loga joprojām skan jauka mūzika, un tūlīt es mēģināšu pierunāt Māri skatīties kādu no Odrijas Hepbernas filmām.

Current Mood: bouncy

Šī diena bija neīpaša. Nē, rakstīsim pozitīvāk - šī diena bija īpaša ar to, ka uzvedāmies, kā pilnīgi nūģi, kas atbraukuši uz Stambulu, visu dienu pavada viesnīcā. Rakstījām kaudzēm e-pastu, itkā nodarbojāmies ar dzīvokļa meklēšanu, un es paveicu dažus tik nozīmīgus darbus kā rēķinu nosūtīšana, īres samaksāšana, tālruņa pieslēguma nomaiņa - tas viss kopā man prasīja stundu, bet no sādām nodarbēm TĀ nogurst! :)
Lai nomaksātu savu tūristisko nodevu, aizgājām līdz Zilajai mošejai, līdz kurai jāčāpo piecas minūtes lēnā solī. Tavu nelaimi, tiesi tajā brīdī sākās vietējo lūgšanu laiks, nu neko, uzbīdīju saulesbrilles dziļāk uz deguna un devāmies mini pastaigā. Kolīdz paspējām nopriecāties, ka laikam izskatāmies pēc tādiem nabagiem, kuriem nav jēgas uzbāzties, uzreiz saņēmām piedāvājumu izmantot kurpju spodrinātāja pakalpojumus. Nu paklau, mani tiešām interesē, kā tie onkas taisās ar savām birstēm nospodrināt manas apdriskātās tamborētās čībiņas, neizskatījās, ka viņiem būtu piemērots aprīkojums arī Māra botu pucēšanai. Izstaigājām mošejai tuvāko tirgu - Arastaa bazar (Jātnieku tirgus), kurā pilns ar visādiem zagatiskiem nieciņiem, smukām flīzītēm, turku skaisto keramiku un izšūtiem zābaciņiem. Ja man būtu tā naudiņa.... nu tad uz Latviju ceļotu viena, nē, divas fūres, kas stāvgrūdām piekrautas ar turcisko atribūtiku. Nez, paši turki visus šitos krāmus lieto? Man jau šķiet, ka nē, taču viņu suvenīru industrija ir "uh un ah!". Nākamais tuvākais un tūristu apsēstākais objekts ir slavenā Sofijas katedrāla, pie kuras kaut kādiem turku godiem par godu dežurēja policija un krāšņi ģērbtu turku bariņš spēlēja tautisku mūziku. Var jau būt, ka man tikai izšķitās, taču likās, ka manīju uz cepurēm uzstutētas spalvas, un izklausījās, ka mūziku viņi pūš ārā no dūdām. Ej nu zini. Brīžam ir dikti žēl, ka man kabatā nemētājas ziepjutrauks, jo pa ceļam gadās sastapt labus kadrus, piemēram, autobusa vadītāju, kurš rūpīgi spodrina riepas disku (tie tur tiešām spīd un laistās)ar šķidrumu, ko izlej no Pepsi pudeles, dīvainākais, ka tur iekšā salietā dzira arī izskatījās pēc Pepša. Varbūt šo dzērienu var izmantot tīrīšanas nolūkos, ķīmija kā nekā. Vēl es gribētu iemūžināt skatu, kas paveras pa viesnīcas durvīm. Tur viena ielas puse kā nosēta ar maziem galdiņiem un vēl mazākiem ķeblīšiem, tur turku vīri sēž un pīpē, dzer tēju, lasa avīzes, pļāpā pa telefonu vai ar biedriem un spēlē to dīvaino turku galda spēli. Vēl nav sanācis ieraudzīt tik relaksētas un draudzīgi tērzējošas turku sievietes. Par turku sievietēm īstenībā īpašs stāsts. Manā pirmajā viesošanās reizē vietējie vīrieši teica, ka tūristes viņiem patīk tādēļ, ka viņu sievietes ir "either religious or monkeys". Nu nezinu gan, šajā gadījumā piekrītu Mārim - ja te kāds izskatās pēc pērtiķa, tad tie ir vietējie vīrieši. Sievietes ir ļoti pievilcīgas, daudzas ir pat skaistas, ļoti glīti un eleganti ģērbtas. Tik arī viņas ir piemērs tam, ka reti kura sieviete ir apmierināta ar to, ko daba devusi - te ļoti daudzas savus skaistos tumšos matus ir izbalinājušas, un tas nu gan izskatās neglīti.
Pēc tik nogurdinošas pastaigas latvietīši ir pelnījuši ēst, tāpēc gājām meklēt smuko ēstuvi, ko noskatīju jau iepriekšējās reizēs. Hehe, lielā speciālste, kura Sultanahmetā orientējoties kā savā kabatā, ātri vien apmaldījās, līdz beidzot nolēmām, ka ēdīsim tepat, "uz šitās nesmukās ielas". Arī tur ēdiens nekāds, taču nebija šausmīgi dārgi. Viesmīlis tik mums piedāvā to un šito, mēs tik nē un nē. Uz lūgumu atnest rēķinu šis atbild ar kafijas piedāvājumu. Pa brīvu esot. Nu laaaaabi, es jau zinu, ka beigās tāpat būs jāmaksā, bet tas rēķins taču kaut kā jādabū. Nu ja un pie kafijas taču noteikti vajag desertu. Tas ar pa brīvu. Es savā latviskajā pukstīgumā vēl noburkšķēju: "Nu ja man par to beigās bū jāmaksā, varēja vismaz garšīgu desertu iedot!". Beigās tiekam pie rēķina un, tavu brīnumu, jāmaksā tikai par pusdienām. Nu pēc šitādām dāvanām tak nedrīkst atstāt turku bez dzeramnaudas :) Mēs laimīgi, viņš arī, viss labi. Taču viesmīlis stāv smaida un manā virzienā tuvina kaut kādu dīvainu plastmasas pudelīti un saka, lai dodu roku? Man uzreiz cauri galvai izskrien atmiņas par uzbāzīgajiem turkiem uz Romas spāņu kāpnēm, kuri, izmantojot manu apjukumu, satina man ap roku dīvainu dzīparu rokassprādzi, tāpēc roku nedodu. Bet viņš saka, ka jādod turklāt abas un paskaidro, ka tai pudelē iekšā "cologne", mīļā miera labad beidzu tielēties un ļauju uzliet sev uz rokām šķebīgi dvakojošu dziru - odekolonu ar citronu aromātu. Brrrr...nu bet vismaz tagad man skaidrs, kāpēc te daudzi vietējie tik uzkrītoši pēc citroniem smaržo :) Otrs izplatītākais aromāts - spēcinošs dezodorants ar veļas mīkstinātāja aromātu, laikam "Chanel", "Dior" un citu modes milžu smaržas, ko te tirogo par pāris lirām, vietējiem nav lielā cieņā :)
Dienas atlājums - lavaša kebabs - lavašs, vistas gabali, ķīnas kāposts un pāris tomāta šķēles. Viss kopā maksā tikai trīs liras (aptuveni 90 santīmu), tas mums tagad būs otro brokastu un otro vakariņu ēdiens :)
Nu lūk, un diena pagājusi! Vakarā vēlreiz pētām sludinājumus, nedaudz pāriet bezcerība un aizdomas par to, ka būs jāguļ zem tilta, jo vakarā saņemam dažus dzīvokļpiedāvājumus un izpētām kaudzi sludinājumu. Pat kļūstam izlepuši un domājam, nē, nē, tur mēs nedzīvosim, mēs labāk gribētu dzīvot Stambulas izklaižu rajonā vienā dzīvoklī (smukā, kas šeit patiešām ir ekstra) ar aktrisi un mūziķi, nevis kaut kādā čuhņā Āzijā (par šādu attieksmi mēs tapsim sodīti nākamajā dienā, kad neviens uz mūsu vēstulēm neatbild, izņemot puisīti, kura "land lady" nekādā gadījumā neļaušot dzīvoklī ar vīrieti dzīvot kopā sievietei).
Priecīgi iztukšojam no mājām atvesto vīna pudeli, sparīgi ēdu baklavas (tik sparīgi, ka nokožu plastmasas dakšiņai zaru un esmu spiesta izmest ārā veselu baklavu, jo nevaru to plastmasas gabalu atrast) un noskatamies "Baltijas pērles" filmu "Cherrie" - jauka, viegla, taču reizē pārdomas raisoša par sieviešu zūdošo skaistumu. Man patika filmas pēdējais teikums: "Viņiem abiem tika uzlikts smags sods - viņa piedzima daudzus gadus ātrāk par viņu, bet viņš bija spējīgs mīlēt tikai vienu sievieti - krietni vecāko Leu". Sižets - viena veca kurtizāne iesmērē draudzeni/konkurntei - citai vecai kurtizāni (burvīga Mišla Feifere) savu dēlu, slaistu, dīkdieni, bohēmistu un smukulīti, lai izaudzina par jēdzīgu cilvēku vai vismaz atradina no opija un kokaīna. Izveidojas mīla sešu gadu garumā, līdz māte kurtizāne, kura nekad nav savu dēlu tā īsti audzinājusi, izdomā, ka grib mazbērnus un noorganizē kārtīgas laulības ar kārtīgu meiteni. Nu un sirdis lūzt un šķīst gabalos. Tam visam pa vidu skaisti tērpi, smuki interjeri un retro auto. Jauki. Kad filma beidzas, konstatējam, ka esam pamatīgi sareibuši, tāpēc tenterējam gulēt.
Interesanti, pirmajā brīdī šķita, ka diena tiešām nekāda, bet īstenībā bija daudz jauku mirkļu. Piemēram, trīs kaķi, kas saskrēja mums tuvumā, kad ieraudzīja, ka piesēžam un trepītēm ēst savus vakariņu kebabus. Kaķu te daudz, bet visi kārni un izskatās slimi. Smejam, ka arī tie noteikti grib no dumjajiem ārzemniekiem ko izdiņģēt.

Current Mood: anxious
Current Music: Michael Jackson bārā aiz loga

Hmmm...nesaprotu, kā rediģēt/papildināt iepriekšējo ierakstu, tāpēc būs jācep jauns. Īstenībā 2. dienā nekas ievērības cienīgs vēlāk arī nenotika. Galvenais notikums bija aizkulšanās līdz Maltepei un atpakaļ. Nudien ceru, ka Mārim tur būs maz laika jāpavada. Tā kā mums jāēd ārpus viesnīcas un veikalos nevar dabūt neko, ko gribētos uzkost, katru vakaru meklējam, kur apēst ko puslīdz normālu un puslīdz lētu. Šīs dienas atklājums - milzīgs makaronu šķīvis par 4 lirām (aptuveni Ls 1,30). Nākamreiz uz turieni ejot jāpaņem līdzi savs siera klucis un tad jau būs labi :) Nogājām gar slavenāko un tūristu iecienītāko Stambulas "hamamu" - Čemberlitaš, cik redzēts bildēs, tur patiešām izskatās iespaidīgi. Luksusīga pirtošanās, kurā ietilpst pirtēšanās pavadones pakalpojumi (varen iespaidīgu izmēru dāma noskrubēs tavu ķermeni tā, ka nudien būs jāsāk domāt - es taču esmu tīrīgs cilvēks, regulāri eju dušā, pat ķermeņa skrubi lietoju, bet kur man taaaaaaaaadi netīrumi radušies? Man šķiet, ka to viņas speciāli - pa kluso iejauc ziepjūdenī pelēku šķidrumu, lai eiropietis kā ruksītis sajustos:), masāža un relaksēšanās uz milzīga marmora akmens. Viss prieks kopā maksā 95 liras (ap 30 latiem) un vienreiz tas noteikti ir to vērts. Mēs ar Līgu bijām uz daudz pieticīgāku hamamu, un tas bija ļoti interesants notikums - mūsu pirtnieces bija varen lielas un spēcīgas sievas un man šķita, ka salūzīšu zem viņu rokām. Angliski viņas mācēja pateikt vien - hamam, sauna, dūš, sauna, dūš, sauna, dūš, masāaāāž! Uz to hamamu ejot vietēji cilvēki, kam tūrisma spozmes nevajag, tas ir daudz lētāk, un iespēja satikt vācu pensionāres ir tuvu nullei. Taču tur nav diezko higiēniski un smuki, tāpēc ceru, ka kādam no musu viesiem, precīzāk sakot, viesēm (sievietes un vīrieši tur pirtējas atsevišķi) radīsies vēlme uz to vietu aiziet, man nudien gribētos kādreiz izmēģināt laiskošanos tik smukā pirtī (http://www.cemberlitashamami.com.tr/hamam_english.htm).
Laikam tādēļ, ka dienas ir gana piepildītas un enerģiju un spēku atņemošas, man ļoti ātri nāk miegs, iemigu jau desmitos un laimīgi krākuļoju līdz nākamajai dienai. Jau sāku pierast pie regulāri skanošajām lūgšanām/aicinājumiem uz lūgšanu. Nesaprotu ne vārda, bet rodas tāda mistiska un svinīga sajūta. Nez kā būtu, ja Eiropā piecreiz vai sešreiz dienā pa skaļruņiem, kas piestiprināti pie baznicām, skandētu tēvreizi?

Current Mood: sleepy

Iepriekšējā vakarā rokamies cauri informācijas džungļiem internetā, ceļvežos un Māra papīros. Pirmkārt, saprotam, ka esam lohi, kas neko nejēdz izdarīt laicīgi. Otrkārt, un, treškārt, saprotam to pašu. Taču vakara gaitā noskaidrojam, kā tikt līdz Āzijas pusei un aptuveni uzzinām, kā aizkulties līdz vietai, no kuras pieejams transport uz Maltepes universitāti (Maltepe ir rajons/reģions, kas atrodas ļoooooti tālu no Stambulas centra).
Nu labi. No rīta paēdam brokastis. Man pamazām sāk kļūt skaidrs, ka viena no lietām, pēc kā ļoti ilgošos ir Latvijas garšīgā baltmaize un normāla kafija. Nudien nesaprotu, kāpēc ārvalstīs tik ļoti populāra ir Nescafe. Nedaudz parunājamies ar divām kanādietēm, kuras izsaka komplimentu par mammītes darināto somu un stāsta, ka, ieraugot Stambulu, viņām sagribējies apceļot visu pārējo Eiropu, hmmm.... Kad pateicām, ka esam no Latvijas, viņas teica, ka noteikti arī Latviju ir vērts apmeklēt. Un tad manī izpaudās nelabā latviskā īpatnība, par ko pēc tam kādu laiku piedomāju un nokaunējos, teicu, ka, manuprāt, uz Latviju nav lielas jēgas lidot no Kanādas. Nu jā, salīdzinot ar Kanādu, mūsu zemīte tiešām ir "nothing special", taču, ja tā padomā tur ir tik ļoti daudz "special", ka visu nav iespējams apskatīt. Fuj man, šitā vairs nedarīšu, drīzāk izdomāšu, kas mūsu valstī ir kruts un skaists un pie pirmās izdevības piestāstīšu citiem par to pilnas ausis.
Pēc brokastīm dodamies uz prāmju piestātni, kas pie reizes izvēršās arī par ekskursijas pastaigu. Ne reizi neapmaldāmies, visas ielas man pazīstamas, nekas daudz nav mainījies. Visriņķī troksnis, mašīnas pīpina, tirgotāji sauc iepirkties, viesmīļi sauc ieturēties, cilvēku daudz, vietas maz. Nonākam krastmalā, kur vienkopus izvietotas kādas piecas prāmju piestātnes. Kad biju šeit pirmoreiz, mēs ar Līgu staigājām no vienas uz otru un jautājām, kurš prāmis brauc uz prinča salām, izrādījās, ka neviens. Tagad šīs zināšanas lieti noderēja, jo zināju, ka šie prāmji ir iekšpilsētas satiksmes līdzekļi. Brauciens ar prāmi bija ļoti patīkams. Nu vairs nevienam neiesaku braukt komerciālajā kuģīša tūrē, jo skats ir gandrīz tāds pats, bet cenas atšķirība graujoša.
Braucu un domāju, nez kā tā Āzijas puse izskatīsies? Nu.... atšķirības nekādas. Tur izskatījās eiropeiskāk nekā vietā, ko noturēju par Āziju pirmajā reizē (abas ar Līgu pārgājām pāri Galatas tiltam un nonācām vietā, ko uzskatījām par Āziju, patiesībā tā pati Eiropa vien bija :).
Apkārt valda troksnis un bardaks. Pie prāmju piestātnes atrodas arī autobusu stacija, kurā autobusu ka biezs, tikai kurš mūsējais? Pēc neilgas pastaigas mums pat izdodas to atrast, un kārta nākamajam jautājumam - kur lai dabon biļetes? Noskatu visjaunāko meiteni no pieturā stāvošajiem cilvēkiem un pajautāju. Viņa tikai parausta plecus un saka: Akbil (kas līdzīgs mēnešbiļetei). Hmmmm....pieejam pie sargu būdas, varbūt tur kādam labāka angļu valoda. Sargi pa visiem trim izdomā, ko mēs no viņiem gribam un norāda, ka mums jāiet uz biļešu tirgotavu. Izstāvam garā rindā un kad pie kases lūdzam četras biļetes, uzzinām, ka tās jāiegādājas autobusā. Pfffff.... labi, ka autobuss jau klāt, priekšā nākamais jautājums, noskaidrot, vai šis tiešām ir īstais autobuss un palūgt, lai pasaka mums, kad pienākusi mūsu pietura. Vadītājs, protams, angliski nesaprot, viņš pajautā kaut ko jauniem puišiem, kas stāv aiz mums un kuri varētu saprast angļu valodu un tā viņi visi sāk runāties, bet mums angliski tā arī ne vārda. Pēc brīža jūtu, ka mani paņem aiz rokas - tā pati Akbil meitene. Smaida, māj ar galvu un aicina apsēsties. Ta kā lielas izvēles mums nav, sēžam arī. Un tā kādu stundu. Braucam cauri pilnīgi nekādai teritorijai - vienas vienīgas neglītas mājas, mašīnu pārbāztas ielas, pīpināšana no visām pusēm. Dažas smukākās vietas atgādināja pilsētas nomales hosteli, kur ceļojuma otrajā pusē dzīvojām Baselonā. Hmmm...nez kur ir izslavētais Stambulas skaistums? Laikam Sultanahmetā. Nu jā, Rīgā jau arī Purvciemā un Maskačkā daudz smukuma neatradīsi. Pēc kādas stundas autobuss pamazām sāk tukšoties, un mēs sākam nervozēt, īpaši pēc tam, kad ieraugām uz miskastēm uzrakstus "Maltepe Universitesi". Nu jau arī mūsu meitene ceļas augšā un māj ar roku, lai sekojam. Izkāpjam no busa un mēģinām izdomāt, kura no šīm mājiņām nez ir universitāte. Meitene tik māj, lai sekojam, ejam pa ielu, kas ved gar ceļu, līdz vinā brīdī meitene apstājas un saprotam, ka jāgaida busiņš. Jap, pēc pusotru stundu ilgas braukšanas, vēl kāds brīdis mikriņā un tad iebraucam apsargātā, nožogotā teritorijā, kur pilns ar stabiem, kuros plīvo Turcijas karogi. Brrrr, tā kā šādas vietas nenākas redzēt bieži, pat neomulīgi palika. Tur nu mūsu gide mūs pameta un tālāk jākūļājas pašiem. Šī universitāte nav tāda, kā ierasts redzēt. Šeit ir universitātes pilsētiņa ar kojām, kafūžiem, fakultāšu mājām, pat bērnudārzs te ir. Un šoferi, kas braukā dzeltenās mašīnās un vadā pasniedzējus no vienas mājas līdz citai. Un ļoti maz cilvēku, kuri runā/saprot angļu valodu. Dumja sajūta, nekur mūs nesaprot, neviens īsti nezina, kur mums jāiet. Beigās mūs uzrunā Angļu valodas katedras vadītāja. Yes! Beidzot! Viņa palūdza vienam no šoferiem ņemt mūs savā gādībā un aizvest, kur vajag, sameklēt, ko vajag, un viņš to arī darīja. Mēs pat neērti sajutāmies. Noskaidrojām, ka lielas jēgas no kulšanās uz šejieni nebija, jo universitātē neko daudz mums nevarēja pastāstīt, vien to, ka šonedēļ Māris var darīt, ko grib, un ka viņiem nav ne jausmas, kā palīdzēt atrast mums dzīvokli :( Mjaaa, paldies.
Nu ko tagad jādomā, kā tikt atpakaļ. Šoreiz stāvējām garā rindā, samaksājām par braucienu ar oficiālo universitātes autobusu, kurš mūs aizveda uz vēl vienu "čuhņu" ellē ratā. Galapunktā prasu šoferim, kā lai tiekam uz Kadikoy (rajons, kurā ceram atrast dzīvokli un kur atrodas prāmju piestātne), viņš krata galvu un laikam turciski saka, ka mani nesaprot. Beigās izdomā, ka mans Kadikoy laikam ir tas pats Kjūdikoy un rāda, ka jāiet pa kreisi un stāsta visu ko turciski. Ejam pa kreisi, ejam, ejam, visriņķī izskatās, ka Tunisijas galvaspilsētā Tunisijā. No skaistuma ne smakas, bet smaku gan daudz. Uz dullo iekāpjam zilā autobusā un izrādās, ka tas ir "dolmus" - kolektīvais mikriņš, kas visur savāc braucējus, kura šoferis ātri brauc, daudz pīpina, nervozi rausta ātrumkloķi, kura uzgalis izskatās pēc balta klauna deguna un pīpē vienu cigareti pēc otras. Nu jā darbs viņam stresains, es ik pa laiciņam turējos pie Māra rokas, lai līkumā nenoslīdētu no krēsla un pie sevis domāju, nez šajā reizē arī veiksme uzsmaidīs un sadursmes nebūs? Tā veselu stundu kratījāmies, nogurām, gandrīz iemigām un beigās, āreče, Kadikoy piestātne klāt. Fūuuuu, gana man šitās Āzijas, gribu uz Eiropu!!
Atpkaļ brauciens dikti jauks - kanāls ir patiešām skaits, abas krasta puses un māju simti/tūkstoši/miljoni izskatās varen iespaidīgi.

Turpinājums sekos, tagad dīkšu Mārim, ka jāiet ēst baklavas, jo man atkal gribas ēst (to es šeit gribu visu laiku, žēl tikai, te nav diez ko garšīgi :()

Current Mood: apathetic
Current Music: Taustiņu klaboņa

No rīta nesteidzīgi apēdam siermaizes, izdzeram gardu tēju un mierīgi aiztakšojamies līdz lidostai. Arī tur steigas nekādas, jo reģistrējāmies internetā, tādēļ jānodod tik bagāža, un vēl kādu pusstundu varam paklīst pa lidostu un Narvesenā veikt pēdējos pirkumus. Kad nolemjam, ka 20 minūtes pirms iekāpšanas laikam jau ir pēdējais brīdis, kad doties uz terminali, uzzinām, ka Stambulas reiss šodien atiet no galvenā, nevis neŠengenas termināļa. Haha, pirms brīža mēs vēl nopriecājāmies, ka mums nebūs jāstāv tajā ļoooooooi garajā rindā uz drošības pārbaudi. Ja stāvēsim rindā, uz reisu noteikti nepagūsim, tāpēc pirmoreiz nekaunīgi aizlīdu rindai priekšā pie pašas ieejas. Tālāk jau viss labi, aizčāpjom līdz lidmašīnai, un var sākties ceļveža un žurnālu lasīšana trīs stundu garumā.
Stambulas lidostā ļoti ilgi stāvējām rindā uz pasu kontroli, tāpēc, lai īsinātu laiku, nodarbojos ar cilvēku pētīšanu. Paspēju ieraudzīt pazīstamas sejas no salsas kompānijas, bet visinteresantākais man šķita pāris no Libānas (vīrietis bija ļoti līdzīgs Latvijā ieceļojušajiem Stradiņu studentiem no Libānas). Vīrietis ģerbts garā, baltā kleitā/talārā, bet sieviete burkā. Sāku domāt, nez kā sieviete izies pasu kontroli, ja var redzēt tik viņas acis? Izrādās šādos gadījumos burkās ģērbtās sievietes zibenīgi paceļ un nolaiž savu plīvuru. Nedaudz žēl viņas palika, jo gan jau viņa juta ne mazumu sev pievērsto ziņkārīgo skatienu.
Pēcāk viss mierīgi, iekāpām savā transfērbusiņā, pusstundu ilgajā ceļā uz pilsētas centru paguvu aplūkot jau redzētās ainavas, izpriecāties par Bosforu un daudzajiem tajā peldošajiem kuģiem, nobrīnīties par dzīvām zosīm, kas mierīgi dzīvojas ar sētu norobežotā teitorijā un nodomāt, ka man Stambula patīk tikpat ļoti kā iepriekš.
Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies īstenot pirmo svarīgo uzdevumu - atrast pusdienas. Pirmajā dienā jāēd kebabs, tāpēc aizgājām uz tuvāko kebabnīcu un.... es ļoti vīlos, nudien nezinu, kur var dabūt izslavētos turku kebabus. Latvijā par tādu naudu kā prasa šeit var dabūt daudzkārt labāku, gardāku un sulīgāku. Pēēēēē, toties garastāvokli uzlaboja kebabu pārdevēji, kuri Gipsy Kings mūzikas pavadījumā tā kustināja plecus, ka krutākās latviešu vēderdejas varētu uz viņiem ar skaudību skatīties.
Pirmoreiz esmu ceļojumā, kas īsti nav ceļojums, tāpēc ir divējāda sajūta. No vienas puses viss ir ļoti mierīgi un nesteidzīgi, jo zinu, ka mums ir četri mēneši šīs pilsētas iepazīšanai, pie tam rajonu, kur mēs dzīvojam (Stambulas vecpilsēta Sultanahmet), jau vairākkārt esmu izstaigājusi un ievērojamākās vietas ir tādas pašas kā pirms pusotra gada un pusgada. Turklāt patīkams pārsteigums - tā kā šobrīd nav jēgas pirkt ne suvenīrus, ne turku lampiņas, nauda nemaz tik traki netērējas :D
Pēc pusdienām uzzinājām, kā tikt pie interneta. Viesnīcas reklāmā teikts, ka te visur pieejams wifi. Tehniski tā arī ir čiepjam internetu no blakus viesnīcas, un tīkla atslēgu mums pateica mūsu viesnīcas reģistratūrā. Paroles gan viņiem "īpaši drošas", piemēram, 12345678 vai arī desmit lielie A burti. Pabeidzu savu tulkojumu un atkal jāmeklē ēdamais. Ar to vispār šeit būs diezgan lielas problēmas. Vidusmēra krogu/ieskrietuvju/kafejnīcu ēdiens nav garšīgs. It kā nav ļoti dārgs - vidēji 3-5 lati par porciju, bet man kā izlutinātai latvietei ir žēl maksāt naudu par negaršīgu ēdienu. Pārikas veikali arī dīvaini - mazi, piebāzti ar visādām dīvainām un apetīti nerosinošām lietām. Tāpēc pirmajā vakarā nolēmām pievērsties pazīstamām vertībām - es baklavām, bet Māris maķītim. Garšīgi :) Visam pa virsu Starbuck's lielā tējas krūze, un varam doties laimīgi gulēt.
It kā nekas liels pa šo dienu nav noticis, taču nogurums ir tik milzīgs, ka ātri vien atslēdzos. Piedod, Māri, piedod, Archetypon, ar jums es būšu kopā rīt, šovakar jāatgūst daļa no negulētajām stundām. Bezprocentu enerģijas kredīts ir izsmelts.
Rīt būs pirmā lielā diena - būs jātiek uz Āzijas krastu un jāaizkuļas līdz Māra universitātei, kura atrodas krietnu gabalu aiz vietas, kur Stambulas karte beidzas.

Current Mood: tired
Current Music: Turku popmūzika, kas skan ik uz stūra