cho - Post a comment

Diena kā jau diena. Gandrīz nogulējām brokastis. Sapnī redzēju ainiņas "Love in the afternoon" stilā.
Šodien esmu paveikusi daudz pērļu darbu - appērļoju vēl vienu kulonu un sāku šūt rokassprādzes siksniņas, peeeeee, tas darbiņš man galīgi nepatīk, tik šuj un šuj, un šuj vienu pērlīti pie otras līdz apnikumam un pēc tam turpini tālāk. Toties rezultātam vajadzētu būt smukam.
Dienas notikums - atradu savu pasēdētavu Stambulā. To vietu biju ievērojusi jau iepriekšējās reizēs, taču šodien iegājām iekšā. Pirms gājām pusdienās, izdomājām, ka katrs ņemsim līdz aptuveni 25 liras, tā lai var paēst, vēl kebabu vakariņām vai vīnu nopirkt. Un tad.... ielūkojos iekšā kafejnīcā, kurai pirms tam tikai durvis biju redzējusi. Ak tu dieniņās, mī un žē, vai vai vai.... tur var izkust. Kad atbrauksiet ciemos sapratīsit - tā ir tik ļoti mana vieta, ka vairāk nevar (gan jau ka var, bet tad es būtu beigta uz vietas). Nelielam ieskatam - mana jaunā mīļākā "ķibele" - www.kybelehotel.com. Viesnīca, kurai ir kafejnīca/restorāns, terase un smalku lietiņu veikals. Kad iegājām kafejnīcas telpās es jau biju gandrīz gar zemi - visās malās burvīgi krēsli un dīvāniņi (kā tie sarkanie "Istabā"), vienā vitrīnā izkārtota vecu fotoaparātu kolekcija, pie griestiem ļoti, ļoti, ļoti daudz turku lampiņu, bet jumta terase tāda pushipijīga. Ja Fontaine koka viesnīcā ierīkotu terasi, tā varētu izskatīties līdzīgi. Nu jā, un tajā vietā izkusa mūsu līdzpaņemtās liriņas, bet man nav žēl. Tur ir tik skaisti, ka iešu tur dzert kafiju, lasīt grāmatas un rakstīt vēstules. Kad sāks braukt draugi ciemos, visus kā vienu vilkšu uz turieni, lai varu parādīt, ka šeit ir vismaz viena skaista ēstuve :)
Pārējā dienas daļa, salīdzinot ar ķibeli bija gandrīz nekāda. Pasēdējām Gulhane parkā, kas atrodas pie turku slavenās TopKapi pils un cerību spārnoti nācām atpakaļ uz viesnīcu lasīt e-pastus par dzīvokļiem. Sliktā ziņa - mūsu ieplānotais dzīvoklis jau savākts, labā - varbūt tiksim pie cita. Bet es esmu nobriedusi nākamnedēļ pārvākties uz otru Eiropu (pāri tiltam) un padzīvot vietā ar nosaukumu "Erasmus hostel", esot lētākais un labākais hostelis Stambulā.
Aiz loga joprojām skan burvīga mūzika, es beidzot nejūtos izsalkusi (nesaprotu, kas man uznācis - visu laiku gribas ēst, pat pēc milzīga makaronu šķīvja iztukšošanas vēders vislaik par sevi atgādināja, izdomāju, ka jāsāk ēst pārslas, aizčāpojām uz veikalu, kur dabūju pārslas un dīvaina paskata piena paku, viņiem te laikam tikai "Lāses", ledusskapī nekas pienam līdziģs nestāvēja, tikai viena problēma - man nav ne krūzītes, ne karotes, nosmēju, ka būs jāsalej piens zobu skalošanas krūzē un tad pa vienai pārsliņai jāpamērcē un jāloka nost. Bet nē, nolēmu, ka ir taču jāpagaršo vietējā Starbucks siera kūka, baigi labā, tāpēc ceru, ka llīdz rītam izvilkšu un no rīta brokastīs aizņemšos no viesnīcas virtuves karoti :).
Ik pa brīdim uzmācas bezcerīga sajūta, skatoties uz cilvēkiem, kas brauc automašīnās un tramvajos - viņiem visiem ir mājas, tikai mums nav :( bet nu neko, tie beši mums uz maiņām uznāk, tāpēc varam viens otru nedaudz pamierināt. Un gan jau ka viss būs labi, tagad mums vienkārši ir sods un mācība par to, ka nepadomājām par šo lietu laikus.

Sagribējās aiziet līdz Zilajai mošejai un papriecāties par to tumsā, cik atceros, ļoti smuki izskatījās.