cho - 7. diena

No rīta pamodos skumīga. Arī laiks aiz loga krietni drūmāks nekā iepriekš - nomācies, saulītes nav. Par temperatūru gan sūdzēties nevar, nēsāju šeit vasaras drēbītes, kas mājās visu vasaru kaudzē nogulēja. Bet kā nav saules, tā drūmāk paliek. Stāvējām pie viesnīcas un domāju - visiem cilvēkiem, ko te redzu, ir savas mājas, tikai mums nav. Ek, ja būtu savs miteklis, viss būtu daudz vienkāršāk un patīkamāk! Pat kafiju varētu uztaisīt, nebūtu vislaik uz Starbucks jāiet.
Sāku savu pērļošanas rīta cēlienu, pabeidzu rokassprādzi, iesāku kaklarotu. Tik smuki zaļa! Šeit vienkārši nedrīkst līt un tīstīšanās sezonai kādu laiku vēl jāpagaida - man taču ir jāpaspēj panēstāt jaunās rotas un citiem jāpaspēj tās ieraudzīt!
Pērļoju, pērļoju, sēžam, sēžam un saņemam vēstuli no Jasina (puiša, kura dzīvokļa saimniece kategoriski iebilst pret meitenēm dzīvoklī). Problēma esot atrisināta, varam braukt skatīties dzīvokli. Nu laaaaaabi :) Aizbraucam, izlīstam (manu čībiņu kalpošanas laiks laikam pavisam beidzies - tā izmirka un saplīsa, ka varēju arī basām kājām iet). Ļoti gruti izstāstīt, kāds skats paveras, pirmoreiz ieraugot Kadikoy rajonu no prāmju piestātnes. Nenormāls cilvēku bars, visās malās bļauj tirgoņi un piedāvā savu preci. Jo ilgāk tur stāvēju, jo labāk sapratu, ka negribu tur dzīvot. Bet nu neko darīt, dzīvoklis jāapskata. Satikām Jasinu un jasina draugu, un viņi mūs aizveda uz dzīvokli. Jo vairāk attālinājāmies no piestātnes, jo labāk man tas rajons patika. Laikam jau klusums tur nekad neistājas, taču šķita mazāk komerciāla un kaitinoša nekā Sultanahmetā. Un pārsteigums! Ieeja piedāvātajā dzīvoklī ir tieši pa vidu starp diviem ielas bāriem. Ja nepatīk tie, tad var iet, uz kuru pusi gribas, arī tur ir bāri. Īsi sakot, welcome to the party! Dzīvoklis...ok. Gulta ir, galds ir, JYSK stila brezenta skapis arī ir, kopīgā istaba ar TV un dīvānu arī ir, vanna, veļasmašīna arī. Viss labi, izņemot divas lietas - puišiem ir 21 gads un, lai gan viņi izturējās patīkami, radās iespaids, ka "we don't look at the world through the same window". Otra nepatīkamā lieta - cena. Sākumcena - 400 eiro par istabiņu + rēķini. Nokaulējām līdz 300 eiro + rēķini, bet vienalga tas ir padaudz. Taču tā kā lielas izvēles mums nav, visticamāk, ka istabiņu ņemsim. Atpakaļ uz piestātni devāmies vieni paši un pat neapmaldījāmies, bet kad ieraudzījām, ka šajā pusē Starbucks ir krietni lielāks, nekā mūsējā, smaids uzreiz lielāks. Un vēl tur ir kurpju veikali, smuku kurpju veikali :) Un bāri/krogi, kuros lielākoties sēž vietējie, i jauni, i veci. Ā, smieklīgi - teicu Jasinam, ka vispār mēs pret ballēšanos neiebilstam, taču būtu jauki, ja dzīve viņu dzīvoklī nebūtu viena vienīga ballīte. Uz ko viņš - jā, pret ballēšanos mums nav iebildumu. Nesaprotu, viņam tiešām ir normāla angļu valoda un man šķita, ka diezgan skaidri izteicos, taču arī otrajā reizē viņš teica to pašu - ja gribam te baigi ballēties, viņš neiebilst, viņi darīs tāpat, vien piebilda, ka vispār viņiem jau arī būs jāmācās kaut kad :D Bet nu šo jautājumu jau mēs vēl nokārtosim :)
Atpakaļceļā sēdējām prāmja otrajā pusē, ar skatu uz jūru, nevis pilsētu. Skaisti. Jūra pilna kuģiem, prāmjiem, kuteriem. satiksme te dzīvāka par dzīvu. Būtu interesanti uzzināt, kā viņi to organizē, jo kuģīši nemitīgi viens otram pabrauc garām tik tuvu, ka nereti iedomājos par iespējamām sadursmēm. Pūš patīkams vējiņš, pa kreisi un pa labi tiešām skaists skats, malkojam uz vietas nopērkamo tēju (jau iztēlojos kā to malkošu kopā ar ciemiņiem uz tā paša prāmja). Jauki. Braucieni ar prāmi man ir jaukākie mirkļi šajā pilsētā. Un skati, kas no tā paveras, pagaidām mīļākie. Aizčāpojam mājās, tiekam katrs pie savām vakariņām - kebabiem un baklavām (laikam jau nav jāraksta, kurš, ko ēda :), un skatāmies filmas. Programmā - Almodovara "Zaudētie apskāvieni", Penelope kā vienmēr burvīga, bet šoreiz Almodovars ir ieslīdzis pat nedaudz garlaikojošā paštīksmē. Filmas pēdējie kadri liek uzdot jautājumu - nu un? Otra filma - Sadursme. Redzēju to pirms pieciem gadiem, protams, gandrīz neko neatcerējos. Vispār ik palaikam ieslīgstu skumjās pārdomās par savu atmiņu. Vēl vakar, nodomāju, ka mana mīļākā Almodovara filma ir "Viss par manu māti", bet otra - "Volver". Žel, ka vispār neatceros tās sižetu. Bet "Sadursme" ir ļoti laba. Rasisms un cilvēku satiksme. Lieliski izvēlētas epizodes, kurā tiešām šķiet, ka katram ir taisnība. Sapratu visu varoņu rīcību, izņemot divus. Filmas sākumā skan vienas no manām mīļākajām frāzēm, ko kino esmu dzirdējusi. Ja atcerēšos uzmeklēt, pierakstīšu.
Nu ja, un pēc šitādas bagāžas dodamies nogulēt pēdējo nakti viesnīcā. Rīt sāksies jauns posms.