cho - Huzun (uz u vajag punktiņus)

No rīta pēdējoreiz ieturamies viesnīcā, ārā līst. Pēc brīža jādodas uz otru tilta pusi - Karakoy rajonu. Taksists atrod mums vajadzīg ielu un ilgi meklē, kur nez varētu būt mums vajadzīgais hostelis. Pēc brīža pie vienām durvīm izdodas ievērot necilu uzrakstu "Erasmus hostel". Ilgi zvanām pie durvīm, līdz beidzot kāds ielaiž mūs iekšā. aāaaa, ar visām somām jākāpj līdz ceturtajam stāvam pa augstām trepēm, kurām nav margu! nākamais šoks - elzdami pūzdami uzrāpjamies augšā un ieraugām telpu, kurā draudzīgi sasēduši jaunieši, kurā valda bardaks, netīrība un dazādi interesanti aromāti. Uz jautājumu "where's check-in?" saņemu atbildi "here!" Nu labi. Interneta biju lasījusi, ka šī vieta piedāvājot "totally new experience", tikai es nevarēju iedomāties, ka tā pieredze būs šāda. krietnu pusstundu nosēžam "draudzīgajā istabā", gaidot kamēr sakārtos mūsu istabu, nedaudz papļāpājam ar apkārtesošajiem cilvēkiem. viena no meitenēm šeit dzīvo/strādā, izskatās kaut ko sapīpējusies un staigā vīriešu drēbēs, kas viņai krietni par lielu. puisis no Londonas, kurš atvainojās par savu tautiešu izdarībām pie mūsu Brīvības pieminekļa. Meitene no (laikam Irānas), kas gaida, kad šajā midzenī ieradīsies viņas mamma. Hosteļa saimnieks - dredains turks, kurš neizskatās apmierināts par to, ka mūsu ierašanās dēļ viņam bija jāsāk strādāt :) Kad ieraudzīju mūsu istabiņu, gandrīz apkritu. Jā, mēs par to maksājam tikai 9 eiro par nakti katrs, bet nu....es īsti nemāku to aprakstīt - uz grīdas ir divguļamais matracis un diži vairāk vietas arī nav. šķiet, ka istabas sienas ir veidotas no preskartona, man tiešām bail stingri atspiesties pret sienu, jo šķiet, ka iekritīšu blakusistabā. izskatās, ka durvis turas uz puņķiem, un nemaz nebūtu brīnums, ja visas hosteļa durvis varētu atvērt ar vienu un to pašu atslēgu. bet...kad ieraudzīju vannasistabu/tualeti, nodomāju, ka šonedēļ es maz ēdīšu, dzeršu un iešu uz hamamu.brrrrr, brrrrr, brrrrr. nu jau doma par dzīvošanu pie Jasina nemaz nešķiet slikta. Nu labi, sakožam zobus, jāizturas tikai piecas dienas. Ļoti ceru, ka atradīsim sev mitekli ātrāk. Ļoti ceru, ka pēc tām piecām dienām mums nebūs šeit jāpaliek ilgāk.
kad "iekārtojāmies", pēc iespējas ātrāk steidzām tikt prom no šīs vietas, gājām pētīt apkārtni. tad nu tā - dzīvojam Karakojā, piecu minūšu pastaigas attālumā no prāmju piestātnes, piecpadsmit minūšu ilgā rāpienā kalnup no Galatas torņa, divdesmit minūšu gājienā līdz Istaklal Cadessi (Šīs puses galvenajai iepirkšanās/krogu/ēstuvju/bāru ielai.) Pie torņa piesēdām iedzert tēju, un domas par Stambulu man saslēdzās kopā ar domām par Jelgavu. Arī Jelgava agrāk bija ļoti skaista pilsēta, un kas no tās ir palicis? Dažas ievērojamas un glītas celtnes un hrušcovkas. Līdzīgi ar Stambulu, tikai tas apjoms ir daudz lielāks, līdz ar to arī ievērojamo vietu vairāk. Taču mani vislaik pārsteidza, ka Sultanahmet,kas ir centrālais tūrisma rajons pietika tikai nogriezties no galvenās ielas, lai nonāktu neglītu mājeļu pasaulē. Šajā pusē tā gluži nav. Jā te ir daudz nesmuku māju, bet ir arī daudz glītu, tiesa, neatjaunotu vecu ēku. Pilsēta uzreiz izskatās pēc pilsētas, nevis dzīvojamā rajona, kas atrodas "nosacīti" centrā.
Šodien ir lietains un apmācies, tāpēc atcerējos par "Huzun" - Pamuks savā grāmatā par Stambulu piemin šo sajūtu, kas esot kopīga stambuliešu augstākajiem sabiedrības slāņiem un tiem, kas šeit dzīvo no bērnības un šo to zina par šīs pilsētas ievērojamo vēsturi. Huzun ir kolektīvā melanholija, kolektīvs melanholisms par pilsētas zudušo skaistumu un varenību. Vienā tilta pusē majestātiski stāv mošejas, bet otrā pusabrukusi koka mājele. Kontrasti nemaz nav jāmeklē tālu, arī mājeles pie tās pašas majestātiskās mošejas ir ...nu tādas.
Tagad, kad man pārgajusi pirmā sajūsma un kad Stambulas "zelta vietas" ir apskatītas, šķiet, ka vairāk pietuvinos tam, kāda šī pilsēta īstenībā ir. Ikdienā nevis tūrismā. Nezinu vēl, vai man patīk. Daudz kas man nav pieņemams, daudz kas man nepatīk, bet es teju izkūstu ikreiz, kad braucam ar prāmi un skatāmies uz to no attāluma. Tas skats ir neatkārtojams. Vislabākais laiks šādiem pārbraucieniem ir ap sešiem, pusseptiņiem vakarā, kad ir skaista, zeltaina vakara gaisma, kas apspīt pelēko pilsētu, tumšo ūdeni un pelēkos mākoņus.
ar prāmi braucām arī šodien. Satikām Kadikojā Akseli - jaunu, plātīgu turku, kurš piedāvā pēc trim nedēļām tikt pie aboslūtinenormālineiedomājamilieliskasizcilas izstabas aboslūtinenormālineiedomājamilieliskiizcilā dzīvoklī. Vārdi viņam kabatā nav jāmeklē, drīzāk reizēm gribas izmantot Māra ieteikto metodi - ielikt mutē zeķīti, lai paklusē. Viņa stāsts par dzīvokli, kas šobrīd tiek restaurēts izklausījās.... pārāk labi, lai būtu patiesība, nodomāja nīgrie latvieši. taču vakars bija tīri interesants. Puisis mūs un vēl divus angļus pavadāja pa Kadikoju, man tā arvien vairāk sāka iepatikties - tāda dzīvīga un pilnīgi citādāka nekā Sultanahmeta. Šeit lielākoties dzīvo un burzās vietējie cilvēki un studenti. Pasēdējām arī bārā, kuram pie vienas sienas piestiprināta mašīnas virsbūves šķēle. Interesanti un citādāk pavadīts vakars.
Atpakaļbraucienā tumsa un izgaismotā Stambula.
Ātra pastaiga no piestātnes līdz hostelim.
Troksnis, cilvēku soļi visas nakts garumā, brīžam uzmācas bailes, ka ielūzīs griesti vai sienas. Bet - mieru tikai mieru - neielūzīs :)