cho - 6. diena

Lielu daļu laika pavadām viesnīcā. Vakaros dzeram vīnu, skatāmies filmas, pa dienu diezgan ražīgi pērļoju. Šodien sapratu, kāpēc diezgan minimāli staigājam apkārt - ievērojamākās vietas jau vairākkārt ir apskatītas. Visriņķī ir vienas vienīgas ēstuves, soliņu parasto un parciņu te nav diži daudz. Bet ielas nostatus tūrisma objektiem ir diezgan neglītas. Vienīgās skaistās un se nās celtnes ir apskates objekti, pārējās mājas ir.... nesmukas. Man vienmēr ir paticis klīst pa mazām ieliņām, un pēc noklusējuma pieņemu, ka tām jābūt gleznainām, romantiskām un tamlīdzīgi, noteikti arī šeit tādas ir, taču līdz šim nav palaimējies tādu uziet.
Lai tomēr izbāztu degunu no viesnīcas šodien nolēmām apskatīt mošejas. Zilās mošejas "darba laiku" atkal nokavējām, uz turieni laikam iesim kopā ar viesiem. Vairāk par skaisto zīmējumu aplūkošanu nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu iegremdēt kājas tajā burvīgajā, mīkstajā paklājā, kas sedz visu mošejas grīdu. Taču aizčāpojām līdz garšvielu tirgum, kuram blakus atrodas Jaunā mošeja. Tā kā mana kleita stiepās tikai līdz ceļiem, nācās aplikt ap gurniem paltraciņu, uz matiem lakatu, izskatījos pēc īstas čučaliņas :) Mošeja skaista, klusa un mierīga. Ļoti patīkama pārmaiņa pēc trokšņainajām ielām. Māris arī atklāja Stambulas fočēšanas sezonu, tā ka varbūt pēc kāda laika parādīsies pirmās bildes. Vienā mošejas pusē pie ārsienas ir baložu burziņa vieta. To te ir ļoti daudz un kādi pieci, seši putni ar prieku izmanto iespēju paplunčāties uz trepēm saliktajās bļodās. Pie mošejas kolorīta izskata tantīts un onkulīši tirgo sēklas, ko dot baložiem. Tie putni ir tā pieraduši pie cilvēkiem, ka mans mērķis tikt pie bildītes, kurā redzama es un lidojošu baložu bars, izgāzās :)
Noskatījām ceļu uz nākamo mošeju - Suleimana mošeju. Ja pareizi atceros, Agnesei tā bija mīļākā mošeja Stambulā. Tad nu gājām lūkoties. Atkal šķērsojām milzu daudzumu neglītu ieliņu, elsdami pūsdami (hmmm, te jāliek z vai s?) rāpāmies kalnup, līdz beigās jau nonācām īstajā vietā. Mošeju novērtēt diemžēl neizdevās, jo to remontē/rekonstruē. Pie mošejas rindā izvietotas ēstuves, kurās lielākoties pusdieno vietējie cilvēki. Jipiiii, šoreiz paveicās ar gardāko līdz šim uzņemto pārtiku. Rīsi, gaļīte un kartupelīši, ņammmī!
Atpakaļceļā nočāpojām gar Stambulas universitāti, centrālo ēku gan neieraudzīju, bet pāris fakultātes gan. žēl, ka Mārim jāmācās Maltepē.
Nu un pārējo dienas daļu neatceros. Vakarā noskatījāms "Edge of Love" ar Keiru Naitliju un Sjennu Milleri galvenajās lomās. Divas skaistas un diezgan spēcīgas, un ievērojamas sievietes 2. pasaules kara fonā. Abas zaudē savus sapņus, pārliecības un vīriešus. Divas draudzenes, kas laikam mīl vienu un to pašu vīrieti, dzīvo blakus mājās un audzina bērnus. Viena gaida vīru mājās no kara, otra gaida vīru mājās no mīļākajām. Mja, nu filmu garšīgumu un interesantumu es īsti labi nemāku aprakstīt, taču ļoti iesaku rudenīgiem vakariem, kad gribas kaut ko skaistu, bet nedaudz skarbu. Un Keira Naitlija un viņas angļu valoda....mmmm :)
Joprojām nezinu, kas pa dienu, kas pa datumu, mobilais telefons vislaik stāv viesnīcā, bet laiku pamazām sāku skaitīt pēc lūgšanām. Pirmā, ko dzirdu ir vienos, pēc tam četros, tad septiņos, tad deviņos. Gribētos saprast, ko viņi tur dzied. Smējām, ka pa šiem mēnešiem tā pieradīsim, ka, atgriežoties Rīgā, sākumā kavēsim tikšanās, jo nebūs taču lūgšanu saucienu, kas atgādinātu, ka ir četri :)
Šai dienai pietiks.
āāāā! tai dienā taču arī braucām uz Kadikoy dzīvokli skatīties. Hasans (jurisrs), kurš sākumā solīja mūs ņemt dzīvot pie sevis, "if we look at the world through the same window", atrada citu dzīvesbiedru (nospriedām, ka tas laikam tāpēc, ka viņa bijusī draudzene filosofe pameta viņu un aizgāja pie viņa labākā drauga tulkotāja:), mums piedāvāja satikt kaut kādu viņa draudzeni, kura meklē dzīvokļa biedrus. Spriežot pēc telefonsarunas, meitenes angļu valoda ir vairāk nekā vāja, taču mums vajadzēja veikt kādu konkrētu darbību dzīvokļa meklējumos, tāpēc aizbraucām ar viņu satikties. Stāvam prāmju piestātnes priekšā un vislaik mēģinām izdomāt, kura vientuļā meitene varētu būt mūsējā. Nostāvējām pusstundu un man par nelielu atvieglojumu meitene neieradās. Nu neko, braucām mājās. Tā kā pēdējais prāmis uz Eminonu (mūsu tilta puses piestātne) bija aizkuģojis, braucām uz Karakoy (piestātne otrpus tiltam). Sēdējām pie prāmja margām un vērojām smuko panorāmu - tumsa, melns ūdens un izgaismotas mājas. smuki. maza deva romantikas šai trokšņainajā un pārpildītajā ikdienā.