cho

Oj, nelietojot datumus, pastāv risks neuzzināt,ka šodien Gudzītim dzimumdiena. Paldies, jel draugiem.lv.
Aiz loga skan lieliska mūzika, atgādina Ventspils pilsētas svētkus, virpuļošanu kopā ar draugiem un sidru :)
Šodien nolēmu, ka jāiet pastaigā, citādi paies mūzu Sultanahmetas dienas un ko mēs no Āzijas uz Eiropu brauksim, vai? Laikam tā būs jādara, jo arī šodien Zilā mošeja bija ciet, kad nolēmām to pagodināt ar savu klātbūtni. Tas mums lika papētīt darba laika plāksnīti, tiesa tās saturu vairs neatceros. Nu neko, tad jāiet uz tirgiem. Aizdevām savu ceļvedi kanādietēm (ooooo, man jāpalielās, tās tantes man iedeva veselu komplimentu gūzmu - vispirms sajūsminājās par manu somiņu (re kā var iepazīties ar cilvēkiem, jānēsā tik mammītes taisītās somiņas!), pēc tam par manām drēbēm (nu paldies, paldies) un beigās dabūju īstu baklavu dvēselei - man ir izcila angļu valoda, ak, cik patīkami dzirdēt to no īsta angļu valodas nesēja (nu kas tas par vārdu savienojumu, fuj, Valentīnai Skujiņai!), tāpēc jāpaļaujas uz manu atmiņu, kas šoreiz nepievīla. Aizčāpojām līdz Čarlula Alī Pašā (gan jau ka īstenībā raksta un izrunā citādāk)laukumam, kurā pilns ar vietējiem onkām, kas kūpina "nargilleh" (ūdenspīpes), atšauj mazo pirkstiņu un iemalko tēju un droši vien, ka runā svarīgas lietas, kuram blakus esot paklāju tirgus. Tā sortiments gan pašvaks, taču labi vien ir, tā tik vēl trūka - ieraudzīt paklāju, bez kura dzīve nebūtu tik salda. Pietiek jau ar zābaciņiem - šeit suvenīru bodēs ir ļoti daudz izšūtu auduma zābaciņu, kas maksā aptuveni 70ls un ir nu ļooooti nepraktisks pirkums. Pirmajā reizē par manu veselo saprātu piestrādāja Līga, un es tos nenopirku, otrajā reizē to pašu darbiņu paveica Agnese, un es tos vēlreiz nenopirku, bet šajā reizē saprāts nav vajadzīgs - naudas nav, koferī vietas arī nav, bet zābaciņi - mjauuuuuuuu, tumši sarkani un izšūti ar vēl tumši sarkanākiem diegiem. Punķi šķīst un asaras pa gaisu, nu vai otrādi :) Ja jau par šmotkām, tad jāpieraksta, lai neaizmirstu, ka tad, kad saņemšu lielo naudu, iešu sev pirkt tās dīvainās turku bikses, kas izskatās pēc svārkiem un kuru stakli varētu apskaust visi pasaules reperi kopā ņemti. Stambula ir īstā vieta, kur pamēģināt ko dīvainu. Pirms braukšanas saliku koferī visneizteiksmīgākās drēbes un tagad te jūtos kā tāda pelīte :) Izrādās pietiek ar vīrieti pie sāniem, lai neviens neuzmāktos. Ja vēl vīrietis izskatās dusmīgs un ne pārāk bagāts (nu tāds, pilnīgi saplēstiem džinsiem un viņam bakus gandrīz baskājīte, kurai kurpes zole pie korpusa ar košļeni jāpielīmē), tad var pilnīgi apvainoties par to, ka tirgotāji mūs ignorē. Nē, nē, īstenība jau ir labi, man jau tas patīk.
Hmmm.... kur es paliku? Āaa, nu ja pēc paklāju tirgus devāmies pa šaubīgiem ceļiem, un mana kreisā vai labā smadzeņu puse sāka šaubīties, vai atceros ceļu pareizi. Atcerējos un nonācām vienā no Grand Bazar ieejām, kur tirgojot lietotas grāmatas. Ne nu lietotas, ne kā. Visas spīdīgas, glancētas un dārgas. Jau noskatīju tirgotāju, pie kura iešu kaulēties, lai iegādātu grāmatu par pērļošanu. Izstaigājāmies pa Grand Bazar, noķēru lielbesi staigājot pa garajām ar Made in China/Turkey precēm piebāztajām ielām, izbrīnījos par šausmīgajām pufīgajām kāzu un balles kleitām (nudien nesaprotu - ja vietējām sievietēm jānēsā parandžas, kā tad viņas var valkāt šitādas kleitas? varbūt uzšuj līdzīga piegriezuma parandžas, kas ir piecreiz platākas nekā ikdienā?), izpētīju lakatu veikalus - tie jau viņām svarīgi aksesuāri, kleitas melnas, bet lakati visdažādākajās krāsās. diezgan dīvaini izskatījās - vienā veikalā no reklāmas plakāta lūkojas liktenīgā sieviete ar lakatu ap galvu, bet otrā smaržas reklamē puskaila sieviete, kura krūtis ar rokām noslēpusi. cerēju uziet kādu pērlīšu veikalu, taču tie ko uzgāju izskatījās diezgan pabriesmīgi, visas preces ražotas Ķīnā, taču zinu, ka kaut kur Stambulā esot noslēpies trīsstāvīgs pērlīšu veikals. Mana iespējamā misija būs uzzināt, kur.
Tad, kad šķita, ka kājas tūlīt raudāt sāks, tikām laukā no Grand Bazar labirintiem (nu nekad man nav izdevies tur neapmaldīties) un nonācām Spice Bazar rajonā, pasēdējām, papūtinājām kājas un devāmies iekšā garšvielu pasaulē. Pie sevis klusi cerēju, ka saēdīšos turku saldumus, ar kuriem tur uzbāžas visās malās. Nudien nesaprotu, kas ar tiem turkiem noticis, nevienu pašu lukuma gabaliņu nepiedāvāja, par ābolu tēju nemaz nerunājot. Kas viņi tiešām izmanto rentgenu un redz, ka mums pa abiem 20 liras līdz un ka netaisāmies tās atdot viņiem? Žēl.:)
Pēc garšvielu tirgus pēdējiem spēkiem vilkāmies mājup. Vai, vai, vai, ceļš, ko vakar mērojām padsmit minūtēs, šodien šķita kā moku gājiens, toties, kad atkritu gultiņā, visas bēdas aizmirsās. Paniekojos internetā, palasījos Santas Žurnālistes Agneses Kleinas blogu par drēbītēm, sasmēlos iedvesmu un appērļoju savu zaļo akmeni. Pērļoju un domāju par Deiču. Interesanti, ka man cilvēki sāk asociēties ar vienu krāsu un viss - spriedums līdz mūža galam gatavs - piemēram, Deičuis ir zaļš, Zaika ir tirkīzzila, Tutū ir dzeltena un vispār tādās krāsās kā viņas dzīvoklis, bet Diņš tumši zils vai melns un balts, savukārt Agnese - melna, sudraba un zelta. Un iepūtiet man meitenes, bet pie jaunas krāsas manās acīs tikt būs baigi grūti. Vaiiiiiij, cik laba muzika aiz loga skan. Tā ir tā foršā dziedātāja, nu tā kurai ir tā smukā dziesma, nu jā nu tāaaa....bāc, ku dumji, man viņa tā patīk, bet nezinu ne vārdu, ne dziesmas nosaukumu.
Šodien dzīvokļa frontē nelabs klusums. Laikam sods par vakardienas lepnību. Atkal atgriežas bažas par gulēšanu zem tilta un rīt sāksim meklēt lētāko hosteli Stambulā, bet būs jau labi. Uztveru to kā piedzīvojumu.
Šodien sapratu vienu lietu. Es neesmu diezko liela patriote, man, protams, mīļa mana zeme, taču tikai tāpēc, ka tur ir mana ģimene un draugi, manas mīļās ielas, mana mīļā Ventspils un Liepāja, un Rīga. Bet palika tik silti ap sirdi, saprotot, ka viss, kas ar mani šeit notiek, ir pagaidām. Jā, mēs nevaram atrast dzīvokli, jā, izskatās, ka būs jābūt laimīgiem, ja dabūsim visprastāko ūķi, un, jā, mēs par to priecāsimies. Taču ir tik labi apzināties, ka esmu šeit tāpēc, ka nemiers mani dīdīja, nevis tāpēc, ka jābrauc uz citu zemi strādāt par trauku mazgātāju vai sēņu fasētāju. Protams, ja kādreiz tā vajadzēs, es to darīšu, taču es nudien priecājos, ka neesmu viena no tiem nabaga imigrantiem vai vietējiem, kam skaļā balsī jābļaustās un jāmēģina tūristam iebarot tieši savu kebabu.
Šodien dabūju labu kafiju. Labi, ka šeit ir divas starptautiski pazīstamas vietas - Makdonalds un Starbuck's, tur vismaz zinu, ko gaidīt. Slāpes pēc kafijas man te ir pamatīgas. Vienīgā vieta, kur var dabūt normālu kafiju ir Starbuck's, visur citur dod Nescafe, jo cilvēki amerikāņu kafiju nemaz nedzerot. Tā lūk, būs jālūdz draugiem, lai brauc ciemos ar kafijas paciņām un Kāruma sieriņiem rokas bagāžā.

Šodienas neuzņemtie kadri:

Kebabonkuls - kuram vēders kā baļļa un galvā pavāra mice - priecīgi smaida un ar lielu, garu nazi šķēlē kebabšķēlītes no lielā, uz iesma uzspraustā gaļas kluča.

Nelaimīgs, pa tirgiem izvazāts Māris pēkšņi atplaukst smaidā, kad ierauga vienīgo jēdzīgo stendu garšvielu tirgū - vietu, kur tirgo gaļu.

Pa ielu iet cienīga, korpulenta kundze gados, pēkšņi viņa ierauga, ka uz pamestā blakusgaldiņa stāv neizdzerta ūdens pudele, viņa paņem pudeli un aiziet līdz ietves malai. Nez dzers, mazgās rokas vai lies ārā? Vēl labāk - noliec galvu un lej sev virsū. Ae? Kad "šķīstīšanās rituāls" pabeigts, pašapzinīgi paveras uz mums un staltu stāju aizsoļo prom.

Es sēžu pie galdiņa ietves malā, laimīgi malkoju kafiju un skatos uz garāmgājējiem kā televizorā.

Rokassprāzes, kurās akmeņi iestiprināti zīda lupatiņās. Laba ideja, man vienmēr ir milzu slinkums pa vienai pērlītei šūt rokassprādzes galveno daļu.

Skats uz zilo mošeju no paaugstinājuma - redzami visi minareti un ap tiem riņķojošās kaijas, nudien krāšņš skats.

Skats no garšvielu tirgus pāri Bosfora šaurumam - otra Eiropas puse un Āzija. Māja pie mājas. Sajutos maziņa un melna.

Kuģu desmiti Bosfora šaurumā.

P.S. 1. Vēl viena mūžīgā mistērija - ko tie lietuvieši tādu izdarījuši, ka visur, kur vien braucu, man saka: "Lettonia? aaaaaa, Littuania!?"
P.S. 2. Ja ar mani sāk runāt krieviski, izsleju degunu un izliekos nedzirdam, bet vajag tikai pateikt "Bonsoir", un es smaidīšu kā saulīte. Taču vislielāko smaidu saņem saldumu pārdevējs, kurš pasaka "Paldies!".
P.S. 3. Šodien kaimiņu krogā kādu pusstundu skanēja bačata, ak vai, kā gribas dejot salsu un bačatu!
P.S. 4. Aiz loga joprojām skan jauka mūzika, un tūlīt es mēģināšu pierunāt Māri skatīties kādu no Odrijas Hepbernas filmām.

Current Mood: bouncy