cho - Post a comment

Šī diena bija neīpaša. Nē, rakstīsim pozitīvāk - šī diena bija īpaša ar to, ka uzvedāmies, kā pilnīgi nūģi, kas atbraukuši uz Stambulu, visu dienu pavada viesnīcā. Rakstījām kaudzēm e-pastu, itkā nodarbojāmies ar dzīvokļa meklēšanu, un es paveicu dažus tik nozīmīgus darbus kā rēķinu nosūtīšana, īres samaksāšana, tālruņa pieslēguma nomaiņa - tas viss kopā man prasīja stundu, bet no sādām nodarbēm TĀ nogurst! :)
Lai nomaksātu savu tūristisko nodevu, aizgājām līdz Zilajai mošejai, līdz kurai jāčāpo piecas minūtes lēnā solī. Tavu nelaimi, tiesi tajā brīdī sākās vietējo lūgšanu laiks, nu neko, uzbīdīju saulesbrilles dziļāk uz deguna un devāmies mini pastaigā. Kolīdz paspējām nopriecāties, ka laikam izskatāmies pēc tādiem nabagiem, kuriem nav jēgas uzbāzties, uzreiz saņēmām piedāvājumu izmantot kurpju spodrinātāja pakalpojumus. Nu paklau, mani tiešām interesē, kā tie onkas taisās ar savām birstēm nospodrināt manas apdriskātās tamborētās čībiņas, neizskatījās, ka viņiem būtu piemērots aprīkojums arī Māra botu pucēšanai. Izstaigājām mošejai tuvāko tirgu - Arastaa bazar (Jātnieku tirgus), kurā pilns ar visādiem zagatiskiem nieciņiem, smukām flīzītēm, turku skaisto keramiku un izšūtiem zābaciņiem. Ja man būtu tā naudiņa.... nu tad uz Latviju ceļotu viena, nē, divas fūres, kas stāvgrūdām piekrautas ar turcisko atribūtiku. Nez, paši turki visus šitos krāmus lieto? Man jau šķiet, ka nē, taču viņu suvenīru industrija ir "uh un ah!". Nākamais tuvākais un tūristu apsēstākais objekts ir slavenā Sofijas katedrāla, pie kuras kaut kādiem turku godiem par godu dežurēja policija un krāšņi ģērbtu turku bariņš spēlēja tautisku mūziku. Var jau būt, ka man tikai izšķitās, taču likās, ka manīju uz cepurēm uzstutētas spalvas, un izklausījās, ka mūziku viņi pūš ārā no dūdām. Ej nu zini. Brīžam ir dikti žēl, ka man kabatā nemētājas ziepjutrauks, jo pa ceļam gadās sastapt labus kadrus, piemēram, autobusa vadītāju, kurš rūpīgi spodrina riepas disku (tie tur tiešām spīd un laistās)ar šķidrumu, ko izlej no Pepsi pudeles, dīvainākais, ka tur iekšā salietā dzira arī izskatījās pēc Pepša. Varbūt šo dzērienu var izmantot tīrīšanas nolūkos, ķīmija kā nekā. Vēl es gribētu iemūžināt skatu, kas paveras pa viesnīcas durvīm. Tur viena ielas puse kā nosēta ar maziem galdiņiem un vēl mazākiem ķeblīšiem, tur turku vīri sēž un pīpē, dzer tēju, lasa avīzes, pļāpā pa telefonu vai ar biedriem un spēlē to dīvaino turku galda spēli. Vēl nav sanācis ieraudzīt tik relaksētas un draudzīgi tērzējošas turku sievietes. Par turku sievietēm īstenībā īpašs stāsts. Manā pirmajā viesošanās reizē vietējie vīrieši teica, ka tūristes viņiem patīk tādēļ, ka viņu sievietes ir "either religious or monkeys". Nu nezinu gan, šajā gadījumā piekrītu Mārim - ja te kāds izskatās pēc pērtiķa, tad tie ir vietējie vīrieši. Sievietes ir ļoti pievilcīgas, daudzas ir pat skaistas, ļoti glīti un eleganti ģērbtas. Tik arī viņas ir piemērs tam, ka reti kura sieviete ir apmierināta ar to, ko daba devusi - te ļoti daudzas savus skaistos tumšos matus ir izbalinājušas, un tas nu gan izskatās neglīti.
Pēc tik nogurdinošas pastaigas latvietīši ir pelnījuši ēst, tāpēc gājām meklēt smuko ēstuvi, ko noskatīju jau iepriekšējās reizēs. Hehe, lielā speciālste, kura Sultanahmetā orientējoties kā savā kabatā, ātri vien apmaldījās, līdz beidzot nolēmām, ka ēdīsim tepat, "uz šitās nesmukās ielas". Arī tur ēdiens nekāds, taču nebija šausmīgi dārgi. Viesmīlis tik mums piedāvā to un šito, mēs tik nē un nē. Uz lūgumu atnest rēķinu šis atbild ar kafijas piedāvājumu. Pa brīvu esot. Nu laaaaabi, es jau zinu, ka beigās tāpat būs jāmaksā, bet tas rēķins taču kaut kā jādabū. Nu ja un pie kafijas taču noteikti vajag desertu. Tas ar pa brīvu. Es savā latviskajā pukstīgumā vēl noburkšķēju: "Nu ja man par to beigās bū jāmaksā, varēja vismaz garšīgu desertu iedot!". Beigās tiekam pie rēķina un, tavu brīnumu, jāmaksā tikai par pusdienām. Nu pēc šitādām dāvanām tak nedrīkst atstāt turku bez dzeramnaudas :) Mēs laimīgi, viņš arī, viss labi. Taču viesmīlis stāv smaida un manā virzienā tuvina kaut kādu dīvainu plastmasas pudelīti un saka, lai dodu roku? Man uzreiz cauri galvai izskrien atmiņas par uzbāzīgajiem turkiem uz Romas spāņu kāpnēm, kuri, izmantojot manu apjukumu, satina man ap roku dīvainu dzīparu rokassprādzi, tāpēc roku nedodu. Bet viņš saka, ka jādod turklāt abas un paskaidro, ka tai pudelē iekšā "cologne", mīļā miera labad beidzu tielēties un ļauju uzliet sev uz rokām šķebīgi dvakojošu dziru - odekolonu ar citronu aromātu. Brrrr...nu bet vismaz tagad man skaidrs, kāpēc te daudzi vietējie tik uzkrītoši pēc citroniem smaržo :) Otrs izplatītākais aromāts - spēcinošs dezodorants ar veļas mīkstinātāja aromātu, laikam "Chanel", "Dior" un citu modes milžu smaržas, ko te tirogo par pāris lirām, vietējiem nav lielā cieņā :)
Dienas atlājums - lavaša kebabs - lavašs, vistas gabali, ķīnas kāposts un pāris tomāta šķēles. Viss kopā maksā tikai trīs liras (aptuveni 90 santīmu), tas mums tagad būs otro brokastu un otro vakariņu ēdiens :)
Nu lūk, un diena pagājusi! Vakarā vēlreiz pētām sludinājumus, nedaudz pāriet bezcerība un aizdomas par to, ka būs jāguļ zem tilta, jo vakarā saņemam dažus dzīvokļpiedāvājumus un izpētām kaudzi sludinājumu. Pat kļūstam izlepuši un domājam, nē, nē, tur mēs nedzīvosim, mēs labāk gribētu dzīvot Stambulas izklaižu rajonā vienā dzīvoklī (smukā, kas šeit patiešām ir ekstra) ar aktrisi un mūziķi, nevis kaut kādā čuhņā Āzijā (par šādu attieksmi mēs tapsim sodīti nākamajā dienā, kad neviens uz mūsu vēstulēm neatbild, izņemot puisīti, kura "land lady" nekādā gadījumā neļaušot dzīvoklī ar vīrieti dzīvot kopā sievietei).
Priecīgi iztukšojam no mājām atvesto vīna pudeli, sparīgi ēdu baklavas (tik sparīgi, ka nokožu plastmasas dakšiņai zaru un esmu spiesta izmest ārā veselu baklavu, jo nevaru to plastmasas gabalu atrast) un noskatamies "Baltijas pērles" filmu "Cherrie" - jauka, viegla, taču reizē pārdomas raisoša par sieviešu zūdošo skaistumu. Man patika filmas pēdējais teikums: "Viņiem abiem tika uzlikts smags sods - viņa piedzima daudzus gadus ātrāk par viņu, bet viņš bija spējīgs mīlēt tikai vienu sievieti - krietni vecāko Leu". Sižets - viena veca kurtizāne iesmērē draudzeni/konkurntei - citai vecai kurtizāni (burvīga Mišla Feifere) savu dēlu, slaistu, dīkdieni, bohēmistu un smukulīti, lai izaudzina par jēdzīgu cilvēku vai vismaz atradina no opija un kokaīna. Izveidojas mīla sešu gadu garumā, līdz māte kurtizāne, kura nekad nav savu dēlu tā īsti audzinājusi, izdomā, ka grib mazbērnus un noorganizē kārtīgas laulības ar kārtīgu meiteni. Nu un sirdis lūzt un šķīst gabalos. Tam visam pa vidu skaisti tērpi, smuki interjeri un retro auto. Jauki. Kad filma beidzas, konstatējam, ka esam pamatīgi sareibuši, tāpēc tenterējam gulēt.
Interesanti, pirmajā brīdī šķita, ka diena tiešām nekāda, bet īstenībā bija daudz jauku mirkļu. Piemēram, trīs kaķi, kas saskrēja mums tuvumā, kad ieraudzīja, ka piesēžam un trepītēm ēst savus vakariņu kebabus. Kaķu te daudz, bet visi kārni un izskatās slimi. Smejam, ka arī tie noteikti grib no dumjajiem ārzemniekiem ko izdiņģēt.