cho - Post a comment

Šodienas sākums pilnīgi nekāds. Pamodāmies (pa nakti mūsu draudzīgie hosteļkaimiņi uzvedās pārsteidzoši klusu, un es pamodos vien reizes trīs) ap pusvienpadsmitiem un lēnītēm kušņājāmāies uz Maltepi. Brokastīs kebabs. Tā arī vēl nav izdevies atrast to īsto. Parasti katram kaut kā pietrūkst. Vienā gaļas par maz, otrā mērces nav, trešā tomātus neliek. Bet gan jau atradīsies īstais kebabs, kā nekā daudz īsto vietu un lietu jau sameklēts - zinu, kur dod garšīgākās baklavas, zinu, kur ir smukākā pasēdētava Sultanahmetas pusē, zinu, kurš ir pieņemamākais vietējais vīns par pieņemamāko cenu, zinu, kurām četrām lampiņām jāsāk nauda krāt, zinu, ka lielāko un lētāko kafiju var dabūt iekš Starbucks un tamlīdzīgi. Kādas 40 minūtes kratījāmies uz Maltepi, brrrrrr, braukšana ar autobusu Stambulā man nu nemaz nepatīk - vadītāji gonko kā traki, pīpina un bremzē tāpat, un mēs tik kūļājamies. Taču viņi prot īstajā laikā nonākt īstajā vietā - vēl minūti ilgāk un man paliktu pavisam slikti. Aizbraucām, iepazināmies ar Burčinu, kurai tik daudz e-pastu rakstīts, notika administratīvu jautājumu kārtošana, man palika garlaicīgi, un gāju uz universitātes kafejnīcu dzert tēju un lasīt grāmatu. Tik tur jau arī angliski nerunā, labi, ka es jau zinu, ka "tēja" ir "čaj" un, ar rokām parādot, ka gribu milzīgu tējas krūzi, dabūju graņonku par vienu liru, līdz šim lētākā. Pētīju "Lonely planet" krustu šķērsu, lai saprastu ko par braukāšanos pa Kapadokiju (ir doma aizlaisties uz turieni nedēļas nogalē kopā ar Matīsu un Elīnu) un Bursu, Izniku un Termālu, kur varētu aizbraukt, pirms novembrī tiek pārtraukta prāmju satiksme ar šīm vietām. Lasīju, lasīju, mēģināju galvā savilkt kopbildi un noguru. Pirmoreiz iemēģinājām Stambulas bankomātu un pārliecinājos, ka viss labi - manu karti apēst negribēja. Priekšā dienas lielais notikums - savākt pekeles no hosteļa-šmosteļa un aizvest tās uz dzīvokli. Atceļā uz Karakoju notrāpījām uz romantisko momentiņu un pa piestātnes logiem noskatījāmies pirmo saulrietu šeit. Atpakaļceļā varēju priecāties par gaismu pār pilsētu. Tk skaisti! Man ir plāns pa šiem mēnešiem kārtīgi izpētīt, kā katrā dienas stundā Stambula izskatās no ūdens puses vienā un otrā virzienā. Tagad zinu, ka braucot no Eiropas uz Āziju pusseptiņos vakarā, var redzēt zeltainu gaismu pār Sultanahmetu un Bosforu. Zinu, ka ap septiņiem ceļā no Āzijas uz Eiropu, kad saules jau norietējusi, skaisti spīd vakara debesis. Un vēl zinu, ka stundas laikā pēc saulrieta iestājas teju melna nakts.
Hostelī sapakojām mantiņas, paklausījāmies skandžu (kašķi) kāpņutelpā, un es ļoti nopriecājos, ka šeit vairs nav jāpaliek, tiesa, rīt brauksim pakaļ lielajiem koferiem, negribējās šodien pa tumsu stiept visas mantas. Atpakaļceļā saņēmos pirmajam nelegālajam piedzīvojumam (mammīt, nesatraucies, apsolos neko sliktāku par šo nedarīt!) - kamēr prāmī kāpa cilvēki, pa kluso piebeidzām vienu pīpīti (varbūt tas arī nebija pārkāpums, jo parasti smēķēšanas aizlieguma zīmē cigarete ir nosvītrota, šajā nebija, taču sarkanais rimbulis vienalga bij apvilkts riņķī). Foršākā vieta uz prāmja ir soliņi pie margām - pūš vējš, ūdens tuvu un skatu neaizsedz netīrs logs. Kadikojā gājām ķert taksi, un pirmoreiz šeit vietējais darbonis nebija ar mieru mums uzreiz pakalpot. Stāvam pie takša un rādām, ka gribam braukt, bet mums kaut ko turciski stāsta, pamāj uz ceļu un saka "traffic problem", dīvaini, viņam tak izdevīgāk sēdēt ar mums kopā šajā satiksmes problēmā. Beigās norādīja mums, ka taksis jāķer uz ielas, nu labi, ķeram, piestāj taksists un rāda, ka mums jāiet pie tā, kurš mūs tikko pasūtīja, tad abi taksisti kaut ko sabļāvās un beigās mūs uzņēma tas, kurš uz ielas rūcināja. Aiz viņa tikmēr veidojās mašīnu rinda, bet tas tā, nav jau svarīgi, ja pats tajā rindā nestāvi. Dažu minūšu brauciens piecu liriņu vērtībā un esam klāt - pie Modas Starbucks. Kādu brīdi mulsām par to, uz kuru pusi jāiet, bet pēc brīža jau vērām jaunā mājokļa durvis. Satikām dzīvokļa biedreni Lindsiju, kura laikam ir skolotāja no Amerikas, to noskaidrosim ceturdien, kad viņa ievāksies pa visam. Tā kā viņai pie gultas stāv tā pati Pamuka grāmata par Stambulu, gan jau ka mums būs par ko parunāt. Ar šo būtni man būs jāatrod kopīga valoda arī savtīgos nolūkos - lai pamāca Amerikan English, ehhhh,,, vairāk gan man gribētos, lai man māca British English, un ja vēl to darītu kāds Džūda Lovs....nu labi, Keira Naitlija arī derētu :). Papļāpājām ar dzīvokļa saimnieci, šķiet ļoti jauka un atvērta. Un tararaaaaa - esam vieni paši šeit līdz ceturtdienai :))))) Tralalaaaarampampaaaaa, mums ir mājas, mums ir mājas (ja mācētu, tad saliktu daudzas dejojošās emocijikoniņas)! Un mums pat ir domofons, kas strādā! Dzīvoklis ir ļoti liels, un man šķiet, ka ar laiku kļūs omulīgs, pagaidām tāds diezgan šmulīgs un neiekārtots, virtuvē vēl nav šķīvju, kurus gan drīz sola pagādāt, arī plīts nav līdz galam uzstellēta, tāpēc rīt pie rīsu vārīšanas vēl netiksim, bet tas viss būs. Galvenais, ka viesnīcu un hosteļu laiks ir beidzies! Tikām arī pie pirmā apmeklētāja - kundzes, kura mums kaut ko ļoti cītīgi stāstīja un ik pa laikam ar rokām rādīja kvadrātiņu. Aeeee? Beigās piezvanījām saimniecei un lūdzām, lai parunā. Izrādās, ka gribēja naudu par apsaimniekošanu.
Nu ko, jāizpēta rajons! Man te patīk! Man te ļoti patīk! Kluss dzīvojamais rajons, kurā valda patīkams miers, pa ielām staigā kaķi un smuki suņi. Izrādās te ir daudz veikalu un divi no tiem ir bīstamie - beidzot kāda tirgotava, kur var dabūt sieru, kas izskatās pēc siera, un vēl arī visādus našķus un visādi citādi smukus pārtikas produktus. Ir augļu, dārzeņu un zaļumu bode, redzēju pat baziliku. Jāpagaida tikai, kad saimniece mums kādu bļodu atnesīs. Iepirkām svinību vakara vīnu un sākām meklēt, kur dabūt vakariņas. Ak! Nu es tak varu murrāt vienā laidā - te ir diezgan daudz vietu, kur ēst vakariņas. Pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka par manu uzmanību konkurēs kādas četras vietas. Gan jau par tām vēl rakstīšu, taču gods kļūt par pirmo (ak, kas par veiksmīgu izvēli!) vakarētavu jaunajā rajonā tika krogam "Perons". Nu ko gan man vairāk vajag vienam jaukam vakaram - gardu boloņas mērci, mīļoto vīrieti pretī un turku, kurš smuki spēlē ģitāru un dzied turku romances! Interesanta atklāsme - jā, es varu dzīvot jebkur, protams, kas jādara, jādara. Taču labi es jūtos sakārtotā vidē ar vismaz minimālu smukuma un gaumīguma devu. Pareizi Māris saka - mēs esam tikuši atpakaļ Eiropā. Jā, un tāpēc man te patīk. Dzīvojot šādā vietā man būs daudz vieglāk pieņemt Stambulu un tās "eksotiku", ja tā var teikt. Sen nebija nācies izmest sevi no komforta, un es ar lielu prieku tajā atgriežos, kamēr būs tāda iespēja baudīšu un, ja kādreiz ieskābšu, atgādināšu sev par "Erasmus Hostel" (nevienam neiesaku palikt tajā vietā, ja nu vienīgi gribas atrast iemeslu pāris dienas nemazgāties:)). Jauki pasēdējām, ieturējāmies, pakavējos jaukās atmiņās par piedzīvojumiem Stambulā iepriekšējās reizēs, nobaudījām turku kafiju, ko uzsauca viesmīle/kroga saimniece, un viss skaidrs - šī būs mana piemājas pasēdētava. Vienīgi būs jāpiestrādā pie sadraudzēšanās ar darbiniekiem, lai varu viņiem uzdāvināt normālkafijas paku un dabūt tur lielu krūzi ar kafiju un pienu :) Pati brīnos, cik svarīga man kļuvusi ēšana un kafijošana. Tā jau ir - kādu laiku nedabonot to, pie kā pierasts, saprotu, kāda nozīme ir ierastām un ikdienā nenovērtētām lietām.
Āaaaaa, mums pie mājas ir ūdenspīpju pīpētava, no kuras jūtams ļoti patīkams aromāts, kādreiz būs jāiemēģina.
Cik jauki ir nākt mājās, vēl meklēt, kuras tad īsti ir mūsu durvis, atslēgt savu dzīvokli, ieraudzīt savas mantas un tad.... (tas gan vairs nav jauki) uzzināt, ka dzīvojamo istabu galā nedarbojas elektrība. Rīt būs jāzvana saimniecei un jāsaka, ka viņu šodien piečakarēja ne tikai krāsns licējs, bet arī elektriķi, kuri šeit bija, kaut ko darīja, saņēma naudiņu un laikam neko tā arī neizdarīja. Tagad tupu viesistabas dīvānā un kaifoju. Ej nu sazini, man tagad ir daudz vai maz, bet jūtos ļoti labi. Vakara programmā Pamuka grāmata, vīns un saldi sapņi jaunajā gultā.