cho - Post a comment

Hmmm...nesaprotu, kā rediģēt/papildināt iepriekšējo ierakstu, tāpēc būs jācep jauns. Īstenībā 2. dienā nekas ievērības cienīgs vēlāk arī nenotika. Galvenais notikums bija aizkulšanās līdz Maltepei un atpakaļ. Nudien ceru, ka Mārim tur būs maz laika jāpavada. Tā kā mums jāēd ārpus viesnīcas un veikalos nevar dabūt neko, ko gribētos uzkost, katru vakaru meklējam, kur apēst ko puslīdz normālu un puslīdz lētu. Šīs dienas atklājums - milzīgs makaronu šķīvis par 4 lirām (aptuveni Ls 1,30). Nākamreiz uz turieni ejot jāpaņem līdzi savs siera klucis un tad jau būs labi :) Nogājām gar slavenāko un tūristu iecienītāko Stambulas "hamamu" - Čemberlitaš, cik redzēts bildēs, tur patiešām izskatās iespaidīgi. Luksusīga pirtošanās, kurā ietilpst pirtēšanās pavadones pakalpojumi (varen iespaidīgu izmēru dāma noskrubēs tavu ķermeni tā, ka nudien būs jāsāk domāt - es taču esmu tīrīgs cilvēks, regulāri eju dušā, pat ķermeņa skrubi lietoju, bet kur man taaaaaaaaadi netīrumi radušies? Man šķiet, ka to viņas speciāli - pa kluso iejauc ziepjūdenī pelēku šķidrumu, lai eiropietis kā ruksītis sajustos:), masāža un relaksēšanās uz milzīga marmora akmens. Viss prieks kopā maksā 95 liras (ap 30 latiem) un vienreiz tas noteikti ir to vērts. Mēs ar Līgu bijām uz daudz pieticīgāku hamamu, un tas bija ļoti interesants notikums - mūsu pirtnieces bija varen lielas un spēcīgas sievas un man šķita, ka salūzīšu zem viņu rokām. Angliski viņas mācēja pateikt vien - hamam, sauna, dūš, sauna, dūš, sauna, dūš, masāaāāž! Uz to hamamu ejot vietēji cilvēki, kam tūrisma spozmes nevajag, tas ir daudz lētāk, un iespēja satikt vācu pensionāres ir tuvu nullei. Taču tur nav diezko higiēniski un smuki, tāpēc ceru, ka kādam no musu viesiem, precīzāk sakot, viesēm (sievietes un vīrieši tur pirtējas atsevišķi) radīsies vēlme uz to vietu aiziet, man nudien gribētos kādreiz izmēģināt laiskošanos tik smukā pirtī (http://www.cemberlitashamami.com.tr/hamam_english.htm).
Laikam tādēļ, ka dienas ir gana piepildītas un enerģiju un spēku atņemošas, man ļoti ātri nāk miegs, iemigu jau desmitos un laimīgi krākuļoju līdz nākamajai dienai. Jau sāku pierast pie regulāri skanošajām lūgšanām/aicinājumiem uz lūgšanu. Nesaprotu ne vārda, bet rodas tāda mistiska un svinīga sajūta. Nez kā būtu, ja Eiropā piecreiz vai sešreiz dienā pa skaļruņiem, kas piestiprināti pie baznicām, skandētu tēvreizi?