cho - Post a comment

No rīta nesteidzīgi apēdam siermaizes, izdzeram gardu tēju un mierīgi aiztakšojamies līdz lidostai. Arī tur steigas nekādas, jo reģistrējāmies internetā, tādēļ jānodod tik bagāža, un vēl kādu pusstundu varam paklīst pa lidostu un Narvesenā veikt pēdējos pirkumus. Kad nolemjam, ka 20 minūtes pirms iekāpšanas laikam jau ir pēdējais brīdis, kad doties uz terminali, uzzinām, ka Stambulas reiss šodien atiet no galvenā, nevis neŠengenas termināļa. Haha, pirms brīža mēs vēl nopriecājāmies, ka mums nebūs jāstāv tajā ļoooooooi garajā rindā uz drošības pārbaudi. Ja stāvēsim rindā, uz reisu noteikti nepagūsim, tāpēc pirmoreiz nekaunīgi aizlīdu rindai priekšā pie pašas ieejas. Tālāk jau viss labi, aizčāpjom līdz lidmašīnai, un var sākties ceļveža un žurnālu lasīšana trīs stundu garumā.
Stambulas lidostā ļoti ilgi stāvējām rindā uz pasu kontroli, tāpēc, lai īsinātu laiku, nodarbojos ar cilvēku pētīšanu. Paspēju ieraudzīt pazīstamas sejas no salsas kompānijas, bet visinteresantākais man šķita pāris no Libānas (vīrietis bija ļoti līdzīgs Latvijā ieceļojušajiem Stradiņu studentiem no Libānas). Vīrietis ģerbts garā, baltā kleitā/talārā, bet sieviete burkā. Sāku domāt, nez kā sieviete izies pasu kontroli, ja var redzēt tik viņas acis? Izrādās šādos gadījumos burkās ģērbtās sievietes zibenīgi paceļ un nolaiž savu plīvuru. Nedaudz žēl viņas palika, jo gan jau viņa juta ne mazumu sev pievērsto ziņkārīgo skatienu.
Pēcāk viss mierīgi, iekāpām savā transfērbusiņā, pusstundu ilgajā ceļā uz pilsētas centru paguvu aplūkot jau redzētās ainavas, izpriecāties par Bosforu un daudzajiem tajā peldošajiem kuģiem, nobrīnīties par dzīvām zosīm, kas mierīgi dzīvojas ar sētu norobežotā teitorijā un nodomāt, ka man Stambula patīk tikpat ļoti kā iepriekš.
Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies īstenot pirmo svarīgo uzdevumu - atrast pusdienas. Pirmajā dienā jāēd kebabs, tāpēc aizgājām uz tuvāko kebabnīcu un.... es ļoti vīlos, nudien nezinu, kur var dabūt izslavētos turku kebabus. Latvijā par tādu naudu kā prasa šeit var dabūt daudzkārt labāku, gardāku un sulīgāku. Pēēēēē, toties garastāvokli uzlaboja kebabu pārdevēji, kuri Gipsy Kings mūzikas pavadījumā tā kustināja plecus, ka krutākās latviešu vēderdejas varētu uz viņiem ar skaudību skatīties.
Pirmoreiz esmu ceļojumā, kas īsti nav ceļojums, tāpēc ir divējāda sajūta. No vienas puses viss ir ļoti mierīgi un nesteidzīgi, jo zinu, ka mums ir četri mēneši šīs pilsētas iepazīšanai, pie tam rajonu, kur mēs dzīvojam (Stambulas vecpilsēta Sultanahmet), jau vairākkārt esmu izstaigājusi un ievērojamākās vietas ir tādas pašas kā pirms pusotra gada un pusgada. Turklāt patīkams pārsteigums - tā kā šobrīd nav jēgas pirkt ne suvenīrus, ne turku lampiņas, nauda nemaz tik traki netērējas :D
Pēc pusdienām uzzinājām, kā tikt pie interneta. Viesnīcas reklāmā teikts, ka te visur pieejams wifi. Tehniski tā arī ir čiepjam internetu no blakus viesnīcas, un tīkla atslēgu mums pateica mūsu viesnīcas reģistratūrā. Paroles gan viņiem "īpaši drošas", piemēram, 12345678 vai arī desmit lielie A burti. Pabeidzu savu tulkojumu un atkal jāmeklē ēdamais. Ar to vispār šeit būs diezgan lielas problēmas. Vidusmēra krogu/ieskrietuvju/kafejnīcu ēdiens nav garšīgs. It kā nav ļoti dārgs - vidēji 3-5 lati par porciju, bet man kā izlutinātai latvietei ir žēl maksāt naudu par negaršīgu ēdienu. Pārikas veikali arī dīvaini - mazi, piebāzti ar visādām dīvainām un apetīti nerosinošām lietām. Tāpēc pirmajā vakarā nolēmām pievērsties pazīstamām vertībām - es baklavām, bet Māris maķītim. Garšīgi :) Visam pa virsu Starbuck's lielā tējas krūze, un varam doties laimīgi gulēt.
It kā nekas liels pa šo dienu nav noticis, taču nogurums ir tik milzīgs, ka ātri vien atslēdzos. Piedod, Māri, piedod, Archetypon, ar jums es būšu kopā rīt, šovakar jāatgūst daļa no negulētajām stundām. Bezprocentu enerģijas kredīts ir izsmelts.
Rīt būs pirmā lielā diena - būs jātiek uz Āzijas krastu un jāaizkuļas līdz Māra universitātei, kura atrodas krietnu gabalu aiz vietas, kur Stambulas karte beidzas.