cho - Post a comment

Dienas absolūti galvenais un svarīgākais notikums - mēs atradām istabu Modā (kā vakar nopratu no Aksela stāstītā, tas ir Kadikojas smalkākais rajons, tā ka, ja viss noritēs, kā mums gribas, dzīvosim buržuju rajonā arī Stambulā (tiesa Moda nestāv ne tuvu mūsu Antoškas buržujīgumam)). Dzīvoklis ir normāls. Ar lielu viesistabu, dīvāniem, smuku galdiņu (ja varētu, savāktu un aizvestu uz Rīgu), supermazu studijveida virtuvīti un trim guļamistabām. Mēs dzīvosim lielākajā guļamistabā, kas ir kādu gabaliņu mazāka par mūsu guļamistabu Antoškā. Gulta ir, smuks tumši sarkans (!tā ir laba zīme!) krēsls arī ir. Un ir skapis!!!! Beidzot! Šķiet pa šiem bezskapja gadiem būšu aizmirsusi, kā tas ir - iekārt drēbes skapī :) Kaimiņistabā dzīvojot angļu valodas skolotāja no Amerikas, un otri kaimiņi vēl tiek meklēti. Man tā nepatīk hostelī, ka gribējās ievākties jau šodien, taču nāksies vien pagaidīt līdz rītdienai. Pēc saklausītiem šausmu stāstiem par turkiem, kam tīk apkrāpt ārzemniekus (nacionālā īpatnība, vai?), tagad ceru, ka jaukā meitenīt rīt nesavāks mūsu gandrīz pēdējo naudu un neatstās mūs uz ielas. Nu neatstās jau. Sasmējos par sevi - dzīvoklī grida ir klāta ar linoleju, uz kura ir ļoti daudz krāsas pleķu. Ka iegāju mūsu istabā tā jau uzreiz iedomājos - tur vajadzētu paklāju, tur lampiņu (vēlams turku), bet tur kādu smuku bildi, vienā stūrī derētu no viesistabas atstiept to smuko galdiņu un tamlīdzīgi. Būs pamatīgi jāsaņemas, lai neiegādātu smukumlietas, kas padarītu mitekli personiskāku. Ā, nebūs gan - man taču nav naudas :)
Pēc dzīvokļa apskates pāris stundas nosēdējām piemājas Starbucks. Māris strādāja, es lasīju Pamuka grāmatu par Stambulu. Pirms tam papļāpājām ar Erasmus studenti no Vācijas, kura arī apskatīja mūsu mitekli un kura tagad dzīvo kopā ar lezbietēm (tas nu gan varētu būt interesanti Stambulā, tiesa, manās iedomās šī pilsēta laikam ir daudz konservatīvāka nekā īstenībā). Lasot šo grāmatu, arvien vairāk saprotu šo to par Stambulas skaistumu un neglītumu. Man ļoti patika šie vārdi (citāts no aptuveni gadsimta vai divus veca darba): "Istanbul, which has some of the most beautiful scenery in the world, is like a theatre and best seen from the auditorium, avoiding the poverty-stricken and sometimes filthy neighbourhoods in the wings". Tā arī ir. Pirmajās reizēs es šeit redzēju lielāko daļu "1. klases" sortimenta. Nu, gribot negribot, redzu arī pārējo. Šodien izlasīju nodaļu par biežajām kuģu katastrofām Bosforā. Par tankeriem, kuru sadursmju izraisītie ugunsgrēki bieži vien noēda visas piekrastē izvietotās "yalis" - koka mājas. Tagad vienā pusē mājas ir gana drošā attālumā no ūdens, bet otrā - piestātnē izvietojušās visnīcas un ēstuves, kuru īpašnieki gan jau ka ir iegādājušies krietnu apdrošināšanas polisi.
Pēc Starbucks uzsākām mājupceļu, izstaigājām mūsu rajonu - krietnu gabalu jāiet gar piekrasti, vakaros varēsim romantiski tupēt uz soliņiem un vērties tumšajā jūrā, pēc tam gabaliņš krogu pilnu ielu un piestātne klāt. Nu esam atpakaļ savā ūķī un tukšojam vīnu, kuru Māris aprakstīja kā "E95 benzīna, 2002. gada dīzeļa un "neatceros, kurā veikalā pirkta" terpentīna kombināciju", tā kā šādu kombināciju neesmu dzērusi, teikšu tik to, ka garšo pēc pāris nedēļas ieskābušas un novadējušās suliņas.

Rītdienas programmā - brauciens uz Maltepi, kur Mārim jārisina administratīvi jautājumi (varbūt uzzināsim, kā dabūt vietējo sim kardi bez riska, ka pēc mēneša tiks nobloķēts telefons) un kur es tirināšos viņam pie rokas un teikšu - no I'm not studying here, I just came with him to live here for some time. Pēc tam jāizmāna no kāda vietējā bankomāta naudiņa, ko atdot dzīvokļa īpašniecei, un pēc tam jāapkramējas pekelēm un jāpārvācas uz Āziju. Jipiiii! Rīt mums būs vietējās mājas! Ar tādu domu šo nakti vēl izturēšu :)