dažreiz žēl, ka nevaru dalīties virtuves stāstos, bet ar vienu tomēr varu (jo izlasīju cibā kārtējo manifestu par ļauno kapitālismu).

kopš paplašināšanās un augošas nepieciešamības pēc jauniem darbiniekiem ir audzis arī problēmu klāsts. kādu brīdi strādāja, piemēram, tāds dāgs (vārds nav mainīts), kurš atbrīvoja seifu no aptuveni štukas eiro, bet kasi - pat skaitīt negribas. es īsti nezinu, kāpēc viņam par to nekas nebija, bet pieļauju, ka darbadevēja iespējas vērsties pret zaglīgo darbinieku ir visai ierobežotas (zinu arī citus līdzīgus gadījumus). dāgu pat īsti nepaspēja atlaist, viņš aizgāja pats, priecīgi stāstīdams, ka viņam piedāvāja labu darbu maiami, saistītu ar naudas atmazgāšanu.

bet labākais ir tas, ka PĒC TAM daudzi, daudzi klienti stāstījuši, ka redzējuši, kā viņš ņēmis naudu no kases. taču tajā brīdī neviens neteica ne vārda. kāpēc? empātija pret nabaga puisēnu, kuru ekspluatē kapitālisms un kurš gādā par sevi, kā nu prot?

tāpat žēl, ka nevaru dalīties stāstos par klientiem. man pat vairs negribas saukt sevi par kapeikpisēju; dāma, kura atteicās no maizes (iekļauts ēdiena cenā) un pieprasīja tāpēc 10 centu atlaidi, pavisam noteikti pārspēj pat mani.