subpop

ar katru stundu dziļāk naktī miegs turpina attālināties. ja ap vienpadsmitiem acis lipa ciet, tad tagad esmu gatavs kaut ar lokšaušanu nodarboties. nezinu, par ko tas liecina. varbūt par to, ka iekšā ir dzinulis pabeigt senapnikušo referātu. vai par to, ka diena uzliek slogus, bet naktī būt ir viegli. un varbūt jau rīt viss būs pavisam otrādi.

Pietiek ar vienu kaķi, kurš vārtās rudens saulītē uz manas daudzstāvenes piebraucamā ceļa, un vēl vienu kaķi, kurš sinhroni dara to pašu uz blakus esošā jumta, lai šeit būtu jauki dzīvot. Kamēr šo rakstu, aina gan jau ir nomainījusies. Kaķi pazuduši, un kāds rakājas pa miskasti.

pēc cilvēkiem pārpildītas nedēļas
esmu notriecis laiku, skatoties lētas filmas un spēlējot datorspēles
ēdot pusfabrikātus un dzerot lietuviešu liķieri
slaukot muti gultasveļā
traucējot kaimiņiem gulēt
un es esmu laimīgs.

lasu divus gadus vecas vēstules, skatos divus gadus vecas bildes. noklausos arī pa kādai divus gadus vecai dziesmai. "beigu beigās viss notika tā, kā tam jānotiek". laikam gan kādu laiku vēl šausmināšos un reizē uzjautrināšos par to, ka toreiz brīžiem uzvedos kā nāpslis un visu sarežģīju. bet tik īpašas lietas jau nemaz nedrīkst nākt viegli.

sēdēšana virtuvē pie vakardienas šašlika šķīvja atgādināja par pustukšajiem bāriem no amerikāņu filmām, kur nomaldījušies veči meklē mierinājumu. aiz loga metas krēsla, radio skan neuzbāzīgs kantrī, un trūkst vienīgi bārmeņa/-es, kas ielietu kaut ko stiprāku par ābolu sulu. virtuve tomēr ir un paliek vis-meditatīvākā vietā mājā. vismaz tajās mājās, kur gadījies dzīvot. tur nav ne dīvānu, ne televizoru, ir tikai ķeblis, galds un skats pa logu. nu, un kaut kas ēdams arī.

dažreiz ir tā, ka gaidi kāda datuma, mēneša pienākšanu, dažreiz gluži pretēji nepavisam negribi, lai tāda un tāda diena būtu klāt. bet citreiz lielos vilcienos ir pilnīgi vienalga par laika virzību, un tad laikam dzīve ir visjautrākā. protams, vasara ar saviem plāniem, notikumiem un citiem priekiem vienmēr ir redzes lokā, bet tā - ej nu sazin, par ko būtu vērts iespringt. nu jā, Dzimšansdiena vienmēr ir patīkama, datums, kad jānodod lielais papīrs, drusku biedē, un kas par to. sliktā ziņa varētu būt tāda, ka pie vainas ir šausmīgaizraujošu gaidāmu pasākumu trūkums - ja es pēc nedēļas taisītos precēties, droši vien šobrīd te nesedētu. savukārt labā ziņa ir tā, ka šobrīd pat tādi augstākajā mērā aizdomīgi pasākumi kā nupat piedzīvotā izviršana virtuvē apvienojumā ar aizrautīgu tenisa spēles skatīšanos(izrādās, ka tas ir kas labāks par kriketu) kopā ar trīs enerģiskām jaunietēm izvēršas nu riktīgi forši.

jau pirms pāris dienām ievēroju, ka uz palodzes mētājas Rīgas Laika jūnija numurs ar Dombrovski uz vāka. "Mierīgs uz ugunsgrēka fona". tikai šodien sapratu, ka neko taču par viņu nezinu (nu, kāds ir viņa ģimenes stāvoklis utt.,hih), tāpēc jāizlasa. par ģimenes stāvokli gan neuzzināju, bet, izlasot to rakstu, vismaz pārņēma miera sajūta. ok, iespējams, mānīga, bet vienalga ir pārliecība, ka lielos vilcienos šis puisis saprot, kas darāms, un mērķtiecīgi darbojas. pārmest nepietiekamu komunikāciju ar tautu tādam cietserdes fiziķim un ekonomistam šķiet tikpat muļķīgi kā pārmest kādam programmētāj-fanātam nepietiekoši sabiedrisku dzīvesviedu. protams, tie ir tikai stereotipi un, protams, valdības komunikācijas trūkums ar sabiedrību nav nekas pozitīvs, bet laikā, kad informatīvo telpu nepārtraukti piesārņo Š-veidīgie polituzņēmēji, Dombrovskis drīkst arī paklusēt.

Piektdienas vakars pagāja kluba daļā, kas atrodas bibliotēkā. Iespējams, kādam no plauktos sastūķēto grāmatu autoriem būtu pretenzijas pret to, ka viņu garadarbiem ir jāslāpē bezsmadzeņu tuc-tuc ēē..ritmi. Man personīgi tā šķita liela nepareizība, lai gan deju zāle grāmatu ielenkumā principā ir stilīga ideja! Domas par nepareizībām turpināja attīstīties brīdī, kad ievēroju laikam jau indiešu jaunieti, kurš vientulīgi turējās līdzi tiem pašiem ēē..ritmiem. Pilnīgi droši, ka viņa personība, intelekts utt. darīja viņu pārāku par lielo vairumu zālē esošo zviedru(un kazi' arī latviešu,lol), bet tumsnējs iebraucējs paliek tumsnējs iebraucējs, un tas bija skaidrs gan viņam, gan apkārtējiem un man jau pavisam noteikti. Izrādās, ka bez zviedriem un latviešiem deju zāli bibliotēkā par savu piektdienas vakara galamērķi bija izvēlējies arī itālis un spāniete, kuri ir aptuveni zināmi no valodas nodarbībām. Vispirms viņi izskatījās tik kopā salipuši kā saulē sakusuši gumijlāči. Tomēr pēc brīža īsā spāniete jau bija apķērusies ap kaklu kaut kādam laikam jau zviedram. Dievs ar viņiem, sāpīgākais bija vērties itālī, kurš notiekošo vēroja ar tādu ka-es-tūlīt-kādam-maukšu neizpratnes skatienu, ka sametās viņa žēl.

Un tomēr kultūru disko-sadursme neizvērtās pilnīgi postoša. Nepagāja ne trīs minūtes Pitbull - 'I know you want me' mega maxi remixa zīmē, kad kautrais indietis jau lakstojās ap kādu blonda paskata zviedrieti. Viņu prieki izrādījās diezgan īsi, tomēr spāniete un itālis pēc atkal-apvienošanās atlikušo vakaru pavadīja pavisam cieši. Neatlika nekas cits, kā piekrist, ka mīlestībā ir spēks, un doties uz garderobi savākt savu jaku. Garderobes apkalpojošais personāls, kuru dīvainā kārtā veidoja tikai ķīnieši(4gab.), gan nekādas scēnas netaisīja. Sajutos pat radniecīgs viņiem, bet tad gan devos prom.

Tas, ka viltus meteorīts ir iekļuvis pasaules mediju apritē, ir viennozīmīgi priecējoši. Varbūt krīzes nomocītās Latvijas tēls iegūs arī zināmu jautrības dimensiju, hih. 

Ja latviešiem ir tautasdziesmas, tad zviedriem ir dzimumu studijas(gender studies). Lai kādu politikas zinātnes kursu tu nestudētu, pāris mēnešos nāksies uzzināt vairāk par dzimumu vienlīdzību un feministu idejām nekā iepriekšējos studiju gados kopā. Labi vai slikti? Brīžiem apnicīgi un zombējoši, bet kopumā lietderīgi. Un vēl brīžiem vienkārši jautri. Nu, kaut vai pāris F.Fukujamas atziņas rakstā “Women and the Evolution of World politics”(1998). Viena no tām par vīriešiem un sievietēm armijā:

"What is much more problematic is integrating men and women into the same combat units, where they will be in close physical proximity over long periods of time. Unit cohesion has been traditionally built around male bonding, which can only be jeopardized when men start competing for the attention of women. Commanders who encourage male bonding are building on a powerful natural instinct; those who try to keep sexual activity between healthy 20-year-old men and women in check through "zero tolerance" policies and draconian punishments are, by contrast, seeking to do something very unnatural. Unlike racial segregation, gender segregation in certain parts of the military seems not just appropriate but necessary."

Tiešām - kā gan izskatīsies/jutīsies armijas vienības komandieris, vīrišķības iemiesojums, kad sāks strostēt savus padotos kareivjus, jaunos ērzeļus, par to, ka viņi miedz ar aci vienības sievietēm?

nezinu, kā bija padomju laikos, bet šodien baltkrievu konfektes ir samērā augstā līmenī. varbūt ne iesaiņojuma un vizuālās pievilcības ziņā, bet pēc garšas īpašībām jau noteiki. nu, vismaz tās divas, kuras pirms brīža tapa 'ielocītas', bija labas. ir un ir vērts tomēr galīgi nenovērsties no produktiem ieturētiem postpadomju garā, kuri šķietami ir saglabājuši kaut kādu nebūt identitāti pretstatā Snickeram, Head&Shoulders(kurš tādu lieto?)vai kam tamlīdzīgam. Protams, arī iepriekšminētajiem brīnumiem ir sava rietumnieciskā identitāte, bet tā vienkārši ir pārāk izplatīta, lai tiktu novērtēta. Turpretī iegrauziens baltkrievu konfektē līdzi nes zināmu eksotikas piegaršu, un sajūtu, ka tā konfekte ir radīta tieši šim konkrētajam brīdim. vai nav dīvaini.

otra tēma, kuru nāksies skart, ir automāti - tie, kas kafijas, saldumu, atspirdzinošo dzērienu utt. neviens nestrīdēsies, ka visnotaļ noderīga lieta. priekš kam algot pārdevēju, ja kafijas krūzi var izsniegt arī automāta jaunskungs. praktiski, ērti un ātri. un tomēr arī šeit neiztiek bez liela BET. tas varbūt ir subjektīvs un nesvarīgs, tomēr nereti liek par sevi manīt. proti - kāpēc pērkot kaut no automāta, uzmācas sajūta, ka tiek izšķiesta nauda? ja esmu nolēmis iegūt savā lietošanā Lion king size, tad nekam tādam nevajadzētu notikt, neatkarīgi no veida, kā pie šī garduma tieku. Un tomēr, metot monētas tām paredzētajā automāta atverē un dzirdot šķindoņu, ir pilnīgi skaidra sajūta, ka esi Patērētājs, kurš ļāvies ēē..kārdinājumam. mijiedarbība ar pārdevēju tomēr ir ļoti atšķirīga. tur ir jūtams sociālais aspekts - darījums, komunikācija starp divām cilvēkveidīgām būtnēm, un pati pirkšana nedaudz aizslīd otrajā plānā. ko tas viss nozīmē? Iespējams, to, ka eventuāli vārda tiešākajā nozīmē Cilvēciska apkalpošana varētu kļūt par tikpat ekskluzīvu padarīšanu kā dažādi 'hand-made' produkti. jāiemācās novērtēt klasisko apkalpošanu, kamēr vēl viss ir lēti un vienkārši.

gandrīz-tukša šampūna vai dušzelejpudele iemieso tik daudz smeldzes. vēl tik skaidrā atmiņā ir tas mirklis, kad ar naskajiem pirkstiem tā tapa izvilkta no veikala plaukta. pudele bija pilnīga. bet tagad, kad ar milzu pūlēm izdevies izkratīt pēdējās sevis-uzkopšanas šķidruma piles, nākas saprast, ka viss ir beidzies.

Kad pienāk ilgi gaidītā iespēja nelikt modinātāju uz rītu, rodas tāda gluži vai svētku sajūta, ka miegs aiziet otrajā plānā, un gribas priecāties. Diezgan paradoksāli. Daudz paradoksālāk gan ir tas, ka patiesībā tieši nedēļas nogaļu rīti ir tie, kuros būtu jāliek lietā modinātājs. Ja kāds var pamosties līdz deviņiem bez palīgierīču/palīgpersonu gādības, tad, protams, cita lieta. Bet lielais, normālais veselums jau to tomēr nespēj. Un tas skumjā kārtā noved pie tā, ka paši labākie rīti iet zudumā. Darbadienu rīti nav labi pēc definīcijas. Nemaz nav jāpieskaras mokošajai celšanās/gatavošanās fāzei. Pietiek ar piebāzto sabiedrisko un 'māja-darbs/skola' sistēmā ieprogrammētajiem cilvēkiem. Viņi šķiet uzbāzīgi ar savu pārliecināto kustību pretī mērķim. Un drusku derdzīga ir apziņa, ka arī es viņiem neesmu tīkams, jo galu galā esmu tieši tāds pats. Protams, ir izņēmumi, bet lielos vilcienos aina nav no jaukākajām, ja.
Brīvdienu rīti ir diametrāli pretēji. Ikviens solis, kas tiek sperts, sevī ietver nedēļas nogales neobligātumu un nepiespiestību. Ir patiesa bauda redzēt, ka arī caurmērā katrs garāmgājējs iemieso šo garu. Kā lai nenovērtē tramvaja ieskriešanos pirms Akmens tilta centra virzienā, kas pielīdzināma lidmašīnas paātrinājumam pirms pacelšanās. Jo ceļš ir sasodīti brīvs, nav drūzmēšanās. Nav jau tā, ka cilvēki klīstu tāpat vien - individuālie mērķi un uzdevumi paliek, tomēr tie kļūst otršķirīgi kopējā atmosfērā, kad vairums uzelpo pēc aizvadītās darba nedēļas. Bet nu ok, pietiks te priecāties par jaukajām lietām, kas vismaz man rīt tāpat ies secen, haha.

Ir pienācis laiks, kad nepavisam nav grūti sastapt kādu cilvēku, kura dienaskārtībā ir ĀRZEMES. Nav svarīgi, vai tā būtu īslaicīga izbraukšana vai ilgstoša uzturēšanās un vai mērķis ir vienkārši izklaide, studijas vai vides nomaiņa. Galvenais ir pats fakts - vēlme izrauties. Gribētos to saistīt ar KRĪZI, bet tas nebūtu īsti godīgi, jo vairumā gadījumu apsvērumi nav ar to tieši saistīti. Tomēr tieši pašreizējais valstiski sabiedriskais pagrimums ir ievērības cienīgs fons šai parādībai. Iespējams, netrūks tādu, kuri teiks, ka tieši šajā brīdī valstij ir nepieciešama palīdzīga roka, tāpēc nedrīkst pat domāt par savas tēvzemes pamešanu. Drīzāk gan tādu nacionālistiski noskaņotu ideālistu ganāmpulki sāk sarukt, jo kuru vairs var pārliecināt par latviešu tautai īpaši raksturīgo čaklumu, vispārējo izredzētību u.c. atribūtiem, kam būtu vajadzējis pasargāt mūs no pašreizējām ziepēm. Nav jau tā, ka neviens vairs Latviju nemīlētu, vienkārši šķiet, ka šī mīlestība ir kļuvusi pavisam ģimeniska. Pēc principa 'savus tuvākos taču neizvēlas', tā sakot.  Bet atgriežoties pie ārzemju tēmas - ticu, ka tieši šeit ir liels potenciāls pozitīvām pārmaiņām Latvijā. Varbūt masveidīga apgrozīšanās Rietumos novedīs pie tā, ka, atgriežoties tēvzemē, būs tikpat masveidīga vēlme ieviest arī šeit nedaudz vairāk demokrātiskas līdzdalības un normālu savstarpējo attiecību? Galu galā lielais vairums Latvijas iedzīvotāju īsti nezina, ko nozīmē dzīvot normālā valstī, jo neko tādu savā dzīvē nav pieredzējuši. Jautājums ir par to, vai daudzos gadījumos neiztrūks pati 'atgriešanās'. Cerams, ka nē, jo lai nu kā, bet tieši šeit pieejamie ēdieni, ūdens, gaiss, līdaciņas, zemes reljefs ir īpaši piemēroti veselīgu latviešu indivīdu izaugsmei un eksistencei.

Raksts Sestdienā (pieejams internetvidē būs rīt) par bēdīgi slaveno Zinātņu akadēmijas augstceltni ļoti sasaucās ar domu, kas iepriekš ienāca prātā, braucot garām Nacionālās bibliotēkas būvlaukumam. Proti, rezultāts ir skaidrs - tā vietā, lai iegūtu jaunākās/svaigākās/jaukākās arhitektūras paraugu, pēc dažiem gadiem Daugavas krastā sliesies tāds kontraversāls veidojums. Tāds kā drusk atsulojies vakardien attaisīts jogurts. Bet par spīti tam - laika gaitā tā māja tiks iemīlēta, kļūs par neatņemamu pilsētas sastāvdaļu un tā. Iespējams, nākamās paaudzes pat būs pateicīgas par tādu ne-perfektu vaibstu pilsētas sejā. Nu, un pašreizējā paaudze būs pateicīga par to, ka episkais celtniecības stāsts galu galā ir beidzies.

Latvijas hokeja līdzjutēju leksikas klasikas svaigākais ekstrakts:

Nu, met taču, bremze!
Cirvis, eh.
Īblis gatavais!
Nesapratās..
Pedālis.
Apēd viņu!!
Rikošets. Tas nebija metiens. Slida, b*e.
Bet ko viņš var bumbulēt, johaidī!
Oooh, labi nokapāja.

lasot kārtējās atziņas mācību vajadzībām, nākas atkal sastapties ar patiesību, ka cilvēka dzīve principiāli neatšķiras no vistu eksistences lielā fermā, kur neko daudz nevar ne pa labi, ne pa kreisi. protams, cilvēka apstākļi ir daudzkārt jaukāki, bet lietas būtību tas nemaina. jautājums rodas par to, kas tiek pie izdētajām olām - pēcnācēji, citplanētieši, masoni?

Aptuvenais vakars, kad fona dziesmās gribas meklēt uzrunājošas vārdu rindas. Bet ausis neko īpaši nedzird, un winamp 'lyrics plugin' regulāri nokaras. Varētu ķerties pie citas stratēģijas un pildīt tukšumu ar kko rijamu. Bet gana šodien rīts, zinot, ka kādam lieliskam vēderiņam jau dienām liegts tā kārtīgi izbaudīt šos priekus. Nekas cits neatliks kā iekrampēties tējas krūzē ciešāk un ķert ekstrēmas izjūtas, vēl uz pāris stundām dodoties ceļojumā pa neizsmeļami/neaptveramo akadēmisko zinību pasauli.

nepūtiet, bērni! teica viņa.

Nenāk miegs? Jūties vientuļi? Garlaicīgi? ( Viņam gan šādu problēmu nav. )