subpop

Pirksti neizturas pārāk pozitīvi pret rakstīšanu, tāpat arī smadzene. Tāpēc atmini melodiju:

Just as you take my hand
Just as you write my number down
Just as the drinks arrive
Just as they play your favourite song

XD slēdza vaļā sava dzīvokļa durvis, klusi dungojot dziesmu 'rejected by you'. Viņš nupat bija atcerējies drūmo patiesību par savu sūro likteni. Kamēr XD draugi (wait) un ]:) izklaidējās iekš smalko aprindu kluba SKYPE, kur tie varēja jauki pavadīt laiku ar neskaitāmiem citiem simpātiska paskata smailijiem, pašam XD pēc garās darbadienas dažādās šaubīgās interneta vietnēs, piem., klab.lv, atlika vien nolīst savā tumšajā vienistabas dzīvoklī. Tur XD ar nezūdošo rēcīgo sejas izteiksmi skatījās krievu kriminālseriālus un grauza popkornu. Mūsu varoņa atraidījums no SKYPE  puses nebija vienkārši nelaimīgs pavērsiens skarbās konkurences apstākļos vai kas tamlīdzīgs. Nē, tā bija sazvērestība. XD bija dzirdējis, ka, piemēram, tāda persona kā (doh) šajā klubā ir iekļuvis viegli un bez pūlēm, viens paraksts un miers. Tikmēr XD nācās pārdzīvot publisku ņirgāšanos no kluba valdes locekļiem :) , ;) un :D, kuri, būdami jautrā omā, nežēloja vīzdegunīgus apzīmējumus mūsu varoņa sejas pantiem. Ir jāsaprot to, ka SKYPE - tas nav tikai par glītu seju vai izturētu stāju, tas ir arī par emocionalitāti un atklātību. Tāpēc šī kluba valdes savādā attieksme pret XD viņā radīja pamatīgu neizpratni, jo XD taču ir tik izteiksmīgs smailijs - cik daudzi uz ielas uz viņu atskatās un rāda ar pirkstiem! Tomēr neko mainīt vairs nevarēja, elitārā kluba durvis XD bija slēgtas un uz nākamo uzņemšanu, kas varētu notikt tikai pēc gada, viņš diez vai sadūšosies iet. Skatoties kādu sulīgu ainu kārtējā kriminālseriālā, XD satrūkās. Viens no personāžiem viņam atsauca atmiņā kādu notikumu neilgi pēc tam, kad viņa kandidatūra bija noraidīts uzņemšanai SKYPE klubā. Ejot ārā pa siltās un labi apgaismotās Emoticons istabas durvīm, XD uz mirkli aizturēja (punch), kurš viņam teica: "Tā nebija Tava vaina, viss bija iepriekš sarunāts". Tobrīd XD šie vārdi paslīdēja nesadzirdēti, jo viņš bija tik sadusmots, ka viņa seja sāka atgādināt ko pavisam nepievilcīgu. Tomēr tie bija iegūlušies kaut kur  viņa apziņā, un tagad XD atcerējās otru teikuma daļu, ko viņam veltīja (punch)  - "ja vēlies uzzināt, ko vairāk, Tev jāatrod D: .."
Turpinājums sekos.

vairākkārt nākas atgriezties pie jautājuma, kas šķiet fundamentāli svarīgs, bet reizē pārāk plašs, lai nonāktu pie konkrētiem secinājumiem. jautājums par to, kam būtu jābūt noteicošajam cilvēka uzvedībā? savai izpratnei, sajūtai par to, kā vajag, kā ir pareizi utt. vai racionāliem apsvērumiem, rīkojoties tā, lai vismaz šķietami sasniegtu vēlamos rezultātus un atstātu vajadzīgo iespaidu uz apkārtējiem utml. protams, nav runa par kkādu galēju izlikšanos, kas ātrāk vai vēlāk vienalga tiktu atkosta. tāpat pietiekoši daudzās situācijās nepastāv izvēle starp A: piem., teikt to, kas ir uz mēles, un B: teikt to, kas sarunu biedrā radīs bezgalīgi dziļu respektu pret tevi. bet tomēr, tomēr nereti izvēles iespēja pastāv, un ko tad? pirmā sajūta ir, ka tāda aprēķinātāju sabiedrība būtu visnotaļ nejēdzīga lieta, un cilvēki, kas mākslīgi pieņēmuši kādus uzvedības modeļus ar nolūku sekmīgāk šādā sabiedrībā eksistēt, beig beigās nogurs paši no sevis un citiem. No otras puses - vai gadījumā cilvēks, kurš 'seko savai sirdsbalsij', nenonāk zaudētāja lomā, jo pārējie, kas apslēpuši savu BŪTĪBU tā dziļāk, viņam diezgan ātri varēs ierādīt īsto vietu. gribas domāt, ka par šādām izvēlēm ir jārunā tikai saistībā ar cilvēka socializēšanos lietišķā vidē, nevis attiecībās ar tuviem cilvēkiem, ģimeni, bet vienalga. arī tad, ja jātiek skaidrībā, kā izturēties pret saviem kolēģiem vietējā dzīvnieku aizstāvju klubiņā, zināma atbildība tomēr ir. saprotams, ka kaut kādu aizsargmehānismu izmantošana ir tikai normāla, arī dzīvnieku pieņemta lieta. bet kurā brīdī tas noved pie tieši pozitīvi-cilvēcisko īpašību atmešanas ērtākas eksistences vārdā, to ir grūti pateikt.

Divas noskatītas britu filmas divu dienu laikā(RocknRolla un Clubbed) rada vēlmi šo sēriju pagarināt vismaz līdz trim. Kā nekā priekšā ir svētdiena, hehe. Pie vainas laikam ir valoda, kas izklausās stilīgi pat avīžu pārdevēja-pircēja sarunas ietvaros, tāpat arī stilīgais sižets, kas apspēlē mūžīgi aktuālo čakarēšanas & piečakarēšanas tēmu. Stilīgo britu humoru pieminēju? Īsumā sakot, konkrēti šīs un ne mazums citas no salām nākušās filmas ir pārāk stilīgas, lai par viņām te dzesētu muti, jāskatās! Un spriežot pēc dažu labu apmaiņas vietņu rādītājiem, latvieši to arī tīri aktīvi dara. Aye.

Es domāju, ka ļoti apsveicamās jaunievedums būtu sabiedriskā transporta un burger/kebab/etc ātro uzkodu-ēstuvju apvienošana. Tās vidēji 15min, ko nākas bezmērķīgi pavadīt braucienā, blenžot pa logu varētu izmantot tik lietderīgi! Iedomājies, pēc garas darba dienas tu iekāp savā tramvajā, kur smaidoša oficiante(vai oficiants) jau sniedz sulīgu hotdogu un kolas glāzi. Aizbraucot mājās, izsalkums ir remdēts un nebūtu vairs jānoņemas ar ēdiena meklēšanu ledusskapī. Un no rīta takš arī būtu vareni ceļā iedzert kādu uzmundrinošu tējas krūzi un uzkost gaisīgu virtuli. Savukārt potenciālajiem uzņēmējiem nebūtu jānopūlas ar telpu meklēšanu un dārgu nomāšanu stratēģiski izdevīgās vietās - viņiem būtu iestādījums, kurš aptvertu visu pilsētu.
Protams, šai idejai ir mīnusi. Ko darīt stūķa laikā, kad sabiedriskais ir pārbāzts? Kā izvairīties no tā, ka pasažieri viens otru nosiekalo, aplej utt? Ko piedāvāt tiem, kuri nelāgā kārtā ir izvēlējušies veselīgā dzīvesveida ceļu? Vai pie viena nevajadzētu atļaut smēķēt un lietot alkoholu, tas ir, ierīkot braucošus bārus? Rast atbildes uz šiem jautājumiem nav viegli, bet būtu vērts pamēģināt attīstīt sabiedriskā transporta sabiedrisko pusi.

nenoteiksme ir savu panākusi, un es ķeros pie 7ām lietām, kuras normāls cilvēks par mani līdz šim nevarēja zināt. atklātības mirklis ir pienācis:

1. Man ir iedomu draugs. Viss sākās fakultātes ēdnīcā, kur ēdienkartē bija ierakstīts 'vistas ķiņķītis'. Ķiņķītis ir pārāk ģeniāls vārds, lai to tā vienkārši aizmirstu, tāpēc es viņu ik pa laikam atcerējos.  Tā laika gaitā ķiņķītis ir kļuvis arvien dzīvāks un ar sons palīdzību pat ieguvis ( reālus apveidus ) (jā, viņa zina par ķiņķīti. bet tikai un vienīgi viņa). Ķiņķīša galvenā īpašība ir spēja sasmīdināt līdz vēderkrampjiem. Aha, viš i negants!

2.Man ir gājis diezgan interesanti ar tādiem ļoti svarīgiem atribūtiem kā maks un rokaspulkstenis. Nezkāpēc šķiet, ka viņi nāk no vienas saimes, tāpēc jo interesantāk. Pastāvīgi maku sāku izmantot tikai drusk vairāk nekā gadu atpakaļ. Tas laikam kļuva nepieciešami sakarā ar dažāda veida karšu un apliecību pieplūdumu. Pirms tam pilnībā paļāvos uz kabatām, kuras, protams, dažreiz pievīla un kaut kas izbira. Bet vismaz es nevarēju pazaudēt maku, hehe. Toties rokaspulkstenis man ir bijis, cik es sevi atceros. Pirmais, šķiet, tika nopirkts par latu piecdesmit vietējā tirgus laukumā. Lai arī mobtelefona parādīšanās pie apvāršņa laika gaitā ir mazinājusi pulksteņa īpašo statusu, tomēr bez šīs lietas ap roku sajūta ir nedaudz kreisa.

3.Pēc vairāku Harija Potera grāmatu izlasīšanas kādus gadus atpakaļ ķēros pie sava stāsta/grāmatas aptuveni līdzīgā garā. Tālāk par pirmo lappusi gan diemžēl netiku, bet tā padevās tīri varena! Nelāgā kārtā sakarā ar cietā diska sabrukumu pazuda arī tā.

4. Ne visai jauka lieta, ko atcerēties, bet - sanāk tā, ka esmu lidojis lidmašīnā, kas nākamajā lidojumā pēc pāris stundām nokrīt. Tie bija aviācijas svētki Lielvārdē pirms arī kādiem gadiem atpakaļ. Vispirms vizināja svētku dalībniekus, pēc tam tika mēģināts rādīt paraugdemonstrējumus. Beidzās diezgan traģiski.

5. Skolas laikā braaleens_tas bija pat diezgan aktīvs savu māksliniecisko un sportisko spēju izkopšanā. Viš ņēma dalību skolas korī, deju pulciņā, mīcīja mālus mākslas skolā un attiecīgi trenējās basketbolā, futbolā un florbolā. Diemžēl tas viss nenotika vienlaicīgi. Un neviena no šīm nodarbēm neturpinājās ilgstoši/nekļuva par dzīves aizraušanos, tomēr, domājams, tik daudzveidīga pieredze kopumā ir nākusi tikai par labu.

6. Mana galva ir radījusi daudz problēmu citu cilvēku galvām. Sākumskolā ar pakausi pamanījos uzdauzīt zilu aci klasesbiedrenei. Pēc tam skolas gaitenī gadījās saskrieties ar skolas biedru, un viņam šī sadursme rezultējās analogi. Vēl pēc laiciņa saskrējos ar draugu un viņam nācās atvadīties no daļas priekšzoba. Saprotams, ka nevienā no gadījumiem kaitējums nav nodarīts apzināti, bet nu jā - dzīve ir skarba.

7.Nedaudz apskaužu tos, kuriem ir kāds iemīļotais seriāls vai seriāli, kuriem sekot līdzi, citēt varoņu teikto utt. Gribētu arī tā kārtīgi iekrampēties kādā varenā TV sāgā  nez cik sezonu garumā, bet pagaidām neesmu atradis īsto un ir nelāga nojauta, ka, pat ja atrastu, nebūtu pārāk uzticīgs līdzi sekotājs. Protams, cerība nemirst nekad.

Tas arī pagaidām viss, bet ar šo ierakstu aizsāku regulāru rakstīšanu klabā mēneša garumā! Have fun!

kur ir tramplīns uz silto gultu divos naktī?
laikam palika tramvajā kopā ar naktsputniem, kuri nevīžoja steigties mājās un bija gatavi riņķot kaut līdz rītam. vai pilsētas ielās maršrutā starp dažāda profila sabiedriskiem iestādījumiem. vai šeit, zem klaviatūras, kas patiešām burtiski uzprasās, lai viņu neliek mierā. vai kkur vasarā, kad bija karsti, iedomājies tik, un tika mazgāti logi.
eh, kas to lai zina. jebkurā gadījumā šis vakars nav pelnījis, lai viņu ātri piebeigtu.
āārrkkghhhh, āārrkkghhhh, āārrkkghhhh!

Braaleens_tas apsolās savā ierakstā, kas top pēc ilga pārtraukuma, nepieminēt rudeni - tā sakot, jāveicina jaunrade. nu jā, nepieminēt šo gadalaiku ir praktiski neiespējami, jo tas ir kā krāsas bundža un ota, ar kuru attiecīgajos toņos sulīgi tiek nokrāsots viss notiekošais un tā. bet gan jau.

pēdējā laikā nākas apzināties iekšā dzīvojošo vēlmi pašreizējo laika garu, dzīves momentu vai kā-lai to-labāk-nosauc kaut kā ierāmēt. piešķirt kādu kopīgu motīvu + noskaidrot/noformulēt savu vietu tajā visā. problēma ir tā, ka to izdarīt ir ārkārtīgi grūti. neesot pesimistam, kurš pasauli spēj saredzēt vien kā izvirtušu, ekonomiskās uzkundzēšanās un kulturālā pagrimuma industriju, kur nabaga pilsonim atliek tikai izbaudīt savus ikdienas necilos prieciņus. un neesot arī - omg, kā mēs esam attīstījušies, cik labi, ka ir atcelta vergturība - tipa entuziastam. protams, varbūt būtu grūti atrast cilvēkus, kas sevī iemiesotu tik radikālas un abos gadījumos naivas nostādnes par apkārtējo pasauli un savu pozīciju tur. vairums apgrozās kaut kur pa vidu, Braaleens_tas tajā skaitā. un kā lai no tāda vidēja, pretrunīga, neviennozīmīga skata uztaisa tādu ne obligāti precīzu, bet glītu, subjektīvu, efektīgu Rāmi? tādu, no kura iespaidojoties droši varētu taisīt augšā episku kinodarbu utml. ja kāds jautā, kāda velna pēc kaut kas tāds būtu nepieciešams, atbildes īsti nav. laikam jau tāda padarīšana būtu svarīga un aizraujoša tīri kā process, kas liktu veidot savu viedokli tā vietā, lai pieņemtu citu piedāvāto tajās sfērās, kurām pievērsties ikdienā vnk ir slinkums.

ja raksta, tad raksta - nevar nepieminēt arī to, ka Braaleens_tas ir pavisam skaidri sapratis to, ko it kā jau iepriekš nojauta, bet līdz galam nespēja pieņemt. rudenī(khm) pa retam piemeklē doma, ka 'vot, ja tagad varētu nokļūt uz Bolderājas/Mangaļsalas mola, Jūrmalā, Siguldā, whatever - tad defaultā būtu būtu īpašāka sajūta. iespējams. bet jebkurā gadījumā galarezultātā tu attopies aizaugušā mikrorajona parkā, blakus atkritumiem nelielā koncentrācijā, nepagurstošiem skrienošiem pensionāriem, maziem bērniem/suņiem ūūn.. sajūties vnk bezgalīgi īpaši. mhm, pareizi, vietas/telpas nozīme padevīgi atvirzās otrajā plānā brīžos, kad ir sasodīti silti visās četrās(vismaz četrās) dimensijās. paldies ^_^.

if you want to know what makes me happy
go with me out Wednesday night
if you want to know what makes me sad
go with me out Wednesday night.

Šovakar biļetes vairs nepārdod. Kases ir slēgtas, kasieres un kasieri iekož burgerus, iejūk tumsā un dodas uz mājām. Tie, kas nokavējuši, paliek uz ielas vai paliek mājās, vai pazūd telefonbūdās. Bet man ir paveicies, jo kabatā starp noskritušiem papīriņiem ir Biļete. Biļete pusnakts [gaļas] ekspresim..

Bremerplatz, Minstere. Pēc nelielas lietus devas atkal spīd saule, un tā rādās, ka arī tuvākajā apkārtnē redzamie cilvēki, priecājoties par negaidīto laikapstākļu pavērsienu, ir gluži vai uzspīdējuši. Laikam neesmu vienīgais, kurš gaida savu autobusu uz Rīgu. Dažas sejas izskatās nudien latviskas. Par savu minējumu pareizumu varēšu pārliecināties tikai tad, kad ieradīsies pats varenais autobuss. Autobuss, kurš turpmākajās apmēram 28 stundās vedīs cauri galvenokārt Polijai. Nav īpašu iebildumu pa reizei šķērsot šo valsti un pārliecināties par poļu māniju izvietot reklāmas visos iespējamos stūros un tādā koncentrācijā, ka normālam cilvēkam varētu būt diezgan neiespējami uztvert, ko katra no tām vēsta. Bet poļi, iespējams, ir apveltīti ar citām maņas īpatnībām, kas man nav saprotamas.
Tikmēr Bremerplacī turpinās rosība. Nē, tie tomēr nebija latvieši, bet gan gādīgie vācu vecāki, kuri sagaidīja savus bērnus, atgriežoties no kaut kurienes.
Priecē takši, kuri visi ir vienādi glītā gaišā kapučīno krāsā un visi ir Mercedes, nekas, ka viens no tiem ir apmēram 30 gadus vecs, Mercedes palieks Mercedes. Tā vien šķiet, ka vācieši ir atraduši ideālo markas un krāsas kombināciju, lai radītu lielu vilinājumu potenciālajā klientā doties braucienā.
***
Pienāk autobuss, un daudz kas paliek neuzrakstīts.

jāatstāj plaukti, printeri, globusi un bundžas. jasasveicinās pašam ar sevi un jāsaka 'nu Tu tač būsi labs ceļabiedrs'. tā ir laba sajūta pirms došanās kaut kur. kaut zini, ka vismaz kādas piecpadsimt naktis nevarēsi gulēt Savā gultā un nevarēsi piedalīties svarīgā referendumā, un vispār. bet tie ir nieki. dzīve šeit neapstāsies, savējie priecāsies par latvisku(un ne tikai latvisku) vasaru visā spožumā un citiem Zvēriem, cerams. neapsīks alus straumes, neapsīks Daugavas straumes, nekas neapsīks, tikai uzņems apgriezienus un augustā atkal ļoti šķitīs, ka Latvija ir diezgan brīnumaina vieta un ka gaiss joprojām šeit ir nesajaucams ne ar vienu citu gaisu. bet tagad būs lieliska iespēja atvērt Eiropas čīkstošos vārtus un nemanāmi ielavīties tur iekšā. vai varbūt iesperties iekšā, zābakiem rībot. ja tikai būtu zābaki, hehe.

nav tā, ka pilsēta ēd cilvēkus, kā tiem labpatīk domāt. jā, ēd arī cilvēkus, bet tie ir tikai uzkoda. īstā barība pilsētai ir pilsēta pati. es nezinu, vai pilsētai patīk brīvība, plašums un daudzveidība. vai pilsēta gives a f___ par kaut kādu īpašu atmosfēru. bet ir diezgan droši, ka pilsētai patīk attīstīties. attīstīties kvantitatīvi pa labi pa kreisi uz augšu uz leju, kā rezultātā nākas notiesāt veco, neko nenožēlojot. nav tur, ko pārmest, jo kāpēc tad cilvēks dodas pie dentista, lai tas likvidētu caurumus viņa zobos. caurumus, kuriem noteikti piemīt kultūrvēsturiska vērtība. kuros noteikti ļoti laimīgi dzīvo kādas mazas radībiņas. laikam gan zobcaurumu lāpīšana nav nekāda lielā attīstība. attīstība nozīmē radīt jauno [kaut arī] uz esošo griezīgo caurumu un tukšumu pamata. braaleen, takš iemācies celt.

āāh, lielas dienas paiet, un paliec pie gandrīz tukšas colas pudeles ar banti un domā par to, ka varbūt vajadzētu šamējo izdzert. bet nē, izskatās tik labi, lai stāv. vēl kādu brīdi lai stāv arī slovāku alus, hehē. varbūt līdz brīdim, kad atkal būs skatāms kāds futbola matčs, kurš neliks vilties un kurā neuzvarēs vācieši.
..un jā, lai izdodas ieraudzīt pareizās zīmes un izmantot pareizās izdevības, noticot tam, ka -the signs are all turning right-.

Bija vakars, kuģis turpināja uzņemto kursu ZA virzienā. Brālēns Tas vērās tālumā, kur kaut kam bija jābūt. Nē, tur nekā nebija, tikai ūdens. Nekā nebija arī uz kuģa klāja, visi bija nolīduši kajītēs, kambīzē, mašīntelpā vai kur citur. Brālēna uzdevums bija rūpēties par klāja tīrību - noberzt sakrājušos drazu, ko veidoja zivju iekšas, čipsu druskas, jūrnieku spļaudekļi un daudz kas cits. Patiesībā nebija tik traki, kā izklausās, jo jūrnieki, būdami nevīžīgi netīreļi(hehe), pārlieku nesatraucās par tīrību šaipus bortam, līdz ar to Brālēns, saņēmis drosmi, ķērās pie slotas tikai kādas pāris reizes dienā. Pārējā laikā viņš lasīja Hēgeļa grāmatas, pļāpāja ar rūdītajiem jūrniekiem, kuri fascinēja ne tikai ar saviem stāstiem par pirātiem un nāriņām, bet arī vienvirziena pasaules uztveri un dzelzs iekšām.
Brālēns nolēma, ka vēl jāveic pēdējie uzkopšanas darbi. Viņš vispirms uzspēlēja futbolu ar haizivs spuru, pēc tam pārslaucīja to pāri bortam, tad līdzīgi izrīkojās ar neliela izmēra medūzu. Aizrāvies ar sportiska rakstura aktivitātēm, brālēns nemaz nepamanīja, ka no muguras viņam klusi pienāk klāt suns. Suns juta uzmanības trūkumu, tāpēc atļāvās pirmais uzsākt sarunu. - Hei - viņš teica. Brālēns pagriezās, ieraudzīja suni un nobālēja līdz veselīga līķa bālumam. Viņš varētu pieņemt, ka suns runā, bet viņš nevarēja pieņemt, ka runājošs suns ir nokļuvis uz Šī kuģa, jo te nekādu sasodītu mājdzīvnieku nekad nebija bijis!

***

- kā tu šeit nokļuvi, suns?
- to pašu es varētu jautāt tev, brālēn!
- pag, pag, es te strādāju jau pusgadu. un nekādu suni līdz šim neesmu saticis
- es esmu spoku suns, tāpēc mani nevar satikt. tikai es varu kādu satikt
- wait what? runājošs spoku suns.. es laikam esmu sajucis prātā
- nē, tu neesi sajucis, brālēn. bet pēc mūsu sarunas, iespējams, būsi
- un ko tu no manis gribi? tev kādu kauliņu iedot?
- vai es izskatos pēc tāda, kurš ēstu kauliņus?
- man bail uz tevi kārtīgi paskatīties, tāpēc īsti nezinu, kā tu izskaties
- vispār tas ir tavās interesēs pārāk neblenzt uz mani, citādi tiešām kaut kas galvā sagriezīsies
- ok, neskatos. eu, bet, spoku suni, ko tad tu gribi no manis?
- patiesībā es gribu tikai parunāt ar kādu. mani ir vientuļi
- ā, saprotu. ja es būtu spoku suns, man arī būtu vientuļi
- vismaz kāds mani saprot. *spoku suns žēli iesmilkstas*
- piedod, bet man jāiet. kuģa atpūtas telpā šovakar šautriņmešanas turnīrs, uzvarētājs dabūs ļoti daudz alus!
- kāpēc jūs nedzerat rumu, nīkuļi?
- par gaumi nestrīdas
- man saimnieks, kapteinis Žoklis, gan lok rumu uz nebēdu
- nedomāju, ka šim kuģim kādreiz būtu bijis tāds kapteinis
- viņam ir savs kuģis. drīz šis būs klāt un nogremdēs jūsu kuģi kā gumijas pūsli
- viņš ir pirāts?
- jā, spoku pirāts
- bet tad jau tu arī noslīksi! HAHA
- nē, es nevaru noslīkt, jo es esmu spoks. biju cerējis, ka esi gudrāks, brālēn
- s***
- patiesībā jau esi tīri normāls, tāpēc arī tieši tevi pabrīdināju
- ha, un es pabrīdināšu visu pārējos un mēs dosimies uz tuvāko ostu. kaut gan - kāpēc lai es tev ticētu?
- nu, redz, tu pats netici, pārējie ne tik neticēs. bet es tev iesaku tomēr ticēt.
- zini, tu esi izbojājis man visu vakaru, suns nelaimīgais. tagad neatliks nekas cits kā piedzerties
- jā, jā, dzīro, kamēr vēl vari. HAHAHA

***

Spoku suns aizskrēja un/vai izgaisa. Brālēns Tas sāka apsvērt to, vai gadījumā nav sajucis prātā. Viņš pie sevis noskaitīja alfabētu no sākuma līdz beigām un otrādi, tad izvilka kvadrātsakni no 441 un saprata, ka nav tik ļauni. Brālēns devās uz atpūtas telpu, kur viņu sagaidīja aurojošs dzīvnieku, tas ir, jūrnieku pūlis, kuri drūzmējās pie šautriņu riņķa. Daži jau iemēģināja roku. Viņu uzrunāja koks, kurš laikam manīja, ka brālēns nav īsti savā ādā. - Es satiku runājošu spoku suni, draugs - brālēns viņam mierīgi teica. - Tas laikam būs bijis īsais Džonijs, kurš jau pirms laiciņa bija tā pielacies, ka sāka četrrāpus apkārt vazāties - koks sāka bezmaz gārgt. Brālēns saprata, ka sunim būs bijusi taisnība un viņam nevienu neizdosies pārliecināt par redzēto, tāpēc devās ieņemt rindu uz šautriņmešanu. Kārta pienāca, brālēns meta un brālēns trāpīja. Viņš ieguva trešo vietu un tika pie trīs alus kausiem. Tukšojot tos iesilušo jūrnieku kompānijā, izdevās aizmirst par spoku suni un atslābt. Bet prieki nebija pārāk ilgi..

***

Pienāca rīts, kuģis turpināja uzņemto kursu ZA virzienā. Brālēns Tas ar rūpju pārņemtu skatienu vērās tālumā, kur kaut kam bija jābūt. Jā, tur kaut kas bija.

*Turpinājums*

kursa darbs ir pabeigts, iesiets, iesaiņots, parakstīts, nodots un aizsūtīts tā patālāk.
šķiet, ka pasaule sākusi griezties drusk' lēnāk, un šķiet, ka esmu atkal kļuvis diezgan laimīgs.
tagad laiks maltītei>;)

es gribēju rakstīt par savu Eurovīzijas top3, bet tad sapratu, ka nav vērts. katrā ziņā pēdējā laika noskaņai vislabāk atbilst ŠĪ dziesma. kāpēc? ne tikai dziedoņa ģeniālā izskata dēļ, ne tikai videoklipa dēļ, kas spēj sajūsmināt, pat nemaz nepiepūloties. arī pašas dziesmas dēļ. tā vienkārši slīd, klejo un citādi ierībina gaisu. pat ne gaisu, bet  apziņu, jeb to, ko katrs saprot ar vārdu  'apziņa'. laikam tā dziesma ir tāda vienkārši nekāda, līdzīgi kā kartupelis zupā, kas vnk papildina kopainu, bet papildina jūtami. vispār interesanti, kā būtu šo gabalu klausīt depresīvā, lejupesošā un vēlsazinkādā noskaņojumā. galīgi jau negribas to pārbaudīt, bet ja nu kādam sanāk, droši var pastāstīt.

planēšana vienmēr rada zināmas bailes par piezemēšanos, jo ir sajūta, ka cilvēka īstā vieta ir uz zemes, nevis kaut kādu gabalu virs. planēt kaut kur gaisā it kā ir kaut kas īpašs, bet patiesībā tā ir pavisam normāla esamība. kāpēc neļaut sev izkāpt pa pirmā stāva logu un tad aizsoļot uz pieturu, atrodoties kādu metru virs bedrēm un bruģa. pavisam droši to ir iespējams izdarīt. ar ko planēšana ir labāka par staigāšanu? laikam ar to, ka ceļā ir drusku mazāk šķēršļu, un lai arī pats varbūt īsti nesaproti virzienu, kur dodies, ir tāda skaidra sajūta, ka esi ceļā. aiz ceļa.

ķeros pie stāsta par dzīvi, kam šis ieraksts no šī brīža tiks veltīts. par dzīvi šobrīd jāraksta tāpēc, ka šajā procesā tiek stāstīts par visu citu, izņemot pašu dzīvi. prāts šobrīd grib domāt par visu citu. tāpēc jasāk domāt, ka dzīve ir trauku mazgāšana. trauku mazgāšana tad, kad vēderā jau ir pāris desmaizes un/vai pastētmaizes un bez īpašām rūpēm var skatīties uz netīru šķīvi, uzpilināt šim trauku mazgājamo līdzekli un tad noberzt tā, ka pāri nepaliek nekas, ja neskaita pašu šķīvi. dzīvot nozīmē mērkt rokas siltā ūdenī nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka ir izdarīta izvēle starp auksto un silto. tie, kas izvēlējušies auksto, lai paliek ārpusē. iespējams, tas ir negodīgi pret viņiem, bet nevaru neko pastāstīt par cilvēkiem, kas savā izlietnē laistās ar aukstu ūdeni. lab, patiesībā jau varu, bet vienkārši negribu. labāk rakstīt par tiem, kuri izdara pareizo izvēli. pareizo izvēli tur, kur tas ir iespējams. jo dzīvot arī nozīmē mērkt rokas tādā ūdenī, kāds tek. tad, kad nevar izvēlēties silto, kad nevis tek, bet pil aukstais.  kā šobrīd straumēm līst siltais ūdens, un rokas ir galīgi sasilušas, atliek vien aizliet kādu sauju ūdens sev aiz apkakles. un sauju ūdens arī tiem(tām), kas lasīs šo ierakstu, hehe.

ir diezgan nepatīkami apzināties, ka esi nevis Duracell zaķis(trusis?), bet tas parastais.


un tomēr šī apziņa rada motivāciju pilnveidoties. kļūt stiprākam. >;)

Saruna policijas iecirknī.

-Vai šis būtu kāds trakonams?
-Iespējams. Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas šeit nonāk.

/ļoti aptuvenais teksts no Otrā elpa. Le Deuxieme Souffle

ļoti patika. lika beidzot saprast, ka ne jau polsterētas sienas ir tas svarīgākais priekšnoteikums trakonama eksistencei. svarīgākais, lai ir cilvēkresursi!

Šodien nejauši Vh sanāca noskatīties/noklausīties versiju par 90'o Grunge top 10. Tas nekas, ka uzvarētājs jau bija nojaušams(nebiju drošs, kura tieši dziesma/videoklips tā būs), bet tāpat bija ļoti interesanti, skatāmi klausāmi u.c. Pilnīgi apbrīnojumi, ka praktiski visām grupām bija vnk izcili video, kas tīri organiski sader ar nemazāk izcilajām dziesmām. Lai arī samērā vienkārši, nenopulēti un pat pa druskai amatieriski , tie vareni vizualizē to sāpi(varbūt dažreiz arī prieku, bet pārsvarā jau sāpi), kas ir dziesmā, grupā un vispār visā pasaulē, līdz ar to nerodas sajūta, ka video ir tikai tāds neizbēgams piedēklis dziesmai, jo bez tā dziesmu tik labi nevarētu pārdot, fani nevarētu kārtējo reizi apskatīt savu varoņu [ne]glītos mūļus, jauno frizūru un tamlīdzīgi. Negribu būt starp tiem, kuri sūkstās par šodienu un ar sajūsmu atceras vecos labos laiku(kurus lāgā nav nemaz piedzīvojuši, lol), bet tomēr ir pamats domāt, ka notiek zināma debilizācija šajā sfērā. Skumji! Lai nenāktos skumt un lasīt aizraujošus tekstus, es un youtube dodam iespēju pat iepazīties ar vienu no šiem supergabaliem. Yeah!