subpop

un alkohols padara cilvēkus cilvēcīgākus.

Stone Temple Pilots (abbreviated STP) was a popular hard rock band formed after Scott Weiland and Robert DeLeo met at a Black Flag concert in Long Beach, California and discovered that they were dating the same woman. /last.fm/

grūti iedomāties labākus priekšnoteikumus, lai rastos jauna lieliska rokgrupa. :D

šovakar visi tramvaji brauca pareizajos virzienos. tramvaji vienmēr tā dara.
tramvajs ir tavs draugs.
visvientuļākais tramvajs, ko esmu redzējis, bija filmā "Brālis".

Pienācis laiks sabīdīt kādu tekstu, citādi 2010. vai 2017. gada janvārī šķitīs, ka 2008. gada janvārī man ir bijis pavisam maz ko teikt. Tieši šeit. Īstenībā jau būtu vienalga par to, kas un kā man kkāda gada janvārī šķitīs, bet kārtībai jābūt!
Viens no pēdējo nedēļu atslēgvārdiem ir sesija. Kādu laiku iepriekš visnotaļ smīnēju, kad dzirdēju tādas satrauktas runas, cik sesija ir traks pasākums, cik grūti, smagi utt. Šķita, ka 12.klases eksāmeni ir bijis pietiekoši augsts grūtības līmenis, kuru pārvarot, viss nākamais ir ja ne viegla pastaiga, tad tāds neliels pārbaudījums. Nē, tā nav. sesija spēj diezgan būtiski iedarboties uz ē..nervu sistēmu un veselo saprātu. Vairākos brīžos tiešām ir radušās bažas par savu 'prāta skaidrību'.:D Bet garāk izplūst par šo tēmu nav vērts, kā nekā tā lieta ir aiz muguras, nākamā sesija, kura omg omg būs jau pēc pusgada, noteikti šķitīs easy un tādā garā.

Domāju par to, kura tēma būtu cienīga, lai par to turpināto šo neticamo ierakstu. Šķiet, jāuzraksta par rītdienu. Tā kā pirms vieniem naktī sēžot pie pc, jau esmu pa pusei rītdienā, jāvelta kāda rinda tai. Cilvēks no rīta pamostoties un ar pareizo kāju izkāpjot no gultas, noteikti atšķiras no tā cilvēka, kurš, izslēdzis datoru un iztīrījis zobus, dodas pie miera. Baigais slinkums šobrīd domāt, ar ko gan šie abi it kā līdzīgie cilvēki tieši atšķiras. Pirmais, kas nāk prātā, ir nogurums. Fiziskais un garīgais, visāda veida nastas vakara cilvēkam, no kurām nakts laikā ir jāatkratās. Bet diemžēl jāatzīst, ka cilvēki arī no rīta mēdz būt noguruši, pat ja ir godīgi izgulējušies. Vēl cita atšķirība ir tāda, ka no rīta cilvēkiem, šķiet, īpaši nenesas prāts bīdīt ierakstu klabos, draugos un vēl nez kur. Vakaros tā pat ir norma[šis vakars lai tam dzīvs apliecinājums]! Un tīri loģiski var izsecināt, ka no rīta cilvēks vairāk domā par to, ko viņš šodien izdarīs, bet vakarā domā par to, ko ir izdarījis. Arī šis ģeniālais secinājums ne vienmēr būs vietā, jo pēc mežonīga pārtija nākamajā rītā pamostoties ar mežonīgu nelabumu, visticamāk, domas kavēsies pie vakardienas. Runājot par apetīti jeb ēstgribu, ir vislielākā neskaidrība. Šeit laikam nevar atklāt skaidras tendences. Kuram gan negribas ielocīt kādu desmaizi pirms gulētiešanas? Un kuram negribas izdarīt to pašu pamostoties? Kopumā varētu rasties iespaids, ka cilvēks no rīta ne ar ko lāgā neatšķiras no cilvēka vakarā, varbūt tikai niansēs. Bet es esmu pilnīgi drošs, ka tā nu Galīgi nav. Iespējams, pēc kāda laikaposma šeit parādīsies ieraksts ar nedaudz dziļākiem un izsvērtākiem secinājumiem un novērojumiem. Šī tēma nepaliks gaisā karājoties! Jāsaka, man nedaudz žēl to cilvēku, kuri uzdrošināsies lasīt augstāk esošo rindkopu, jo tā ir nedaudz x-īga, kā teiktu kāds cilvēks. Bet galvenais, ka man bija jautri :D

Noslēdzot savu šo ierakstu, gribu izteikt cerību, ka gadskārtējais rītdienas EMGR saiets, kuru es tiešām gaidu ar nepacietību, izdosies. Šīs organizācijas garajā vēsturē neviens pasākums nav bijis neizdevies. Un ik reizi šķiroties, līdzīgi kā slēdzot Olimpiskās spēles, var teikt: 'šis bija labākais pasākums EMGR vēsturē!' Saprotams, ka atbildība tikai pieaug. Vairs nepietiek tikai ar sviestmaizēm, nu jau ir vajadzīgi klāti galdi. To gan šoreiz nebūs, bet es ticu, ka viss pārējais būs kā nākas!

Pēc lasītāju vēlšanās NRA vajadzētu izdot neapdrukātu un vienā rullītī.



/ģeniāls kāda cilvēka komentārs Tvnetā. katram gadījumam - NRA būt Neatkarīgā Rīta Avīze.

Hō brauca savā Buick’ā vietējā supermārketa virzienā. Viņam vajadzēja iegādāties kaut ko ēdamu vakariņām. Ņemot vērā, ka Hō strādāja taras pieņemšanas punktā, kura tuvumā vienīgā ēdināšanas iestāde bija ieskrietuve ar eļļainiem frī kartupeļiem un ne visai siltām zupām, kļūst skaidrs, cik nozīmīgs Hō šķita šis brauciens. Taras punktā viņš bija pavadījis visnotaļ garu darba dienu, skaitot pudeles, rēķinot vidējo dienā saņemto pudeļu skaitu un tamlīdzīgi. Aptuvenais dienas darba plāns – pudeļu skaitīšana, skaitīšana, skaitīšana, tad rēķināšana, rēķināšana, pīppauze, atkal skaitīšana..rēķināšana..pusdienu pārtraukums..skaitīšana.. Un tā līdz nepārāk vēlam vakaram. Saprotams, vienīgais prieciņš Hō darba dienā bija pīppauzes, kurās viņš varēja ar savām darba kolēģēm(mhm, kolēģēm) pārrunāt kulturāli-politiski-sociālos jautājumus, piedzīvojumus, norunāt randiņus un citādi notriekt laiku. Tā jau Hō saprata, ka šāds darbs viņu padarīs nepieskaitāmu. Darbs, kurā nav izaicinājumu, pārmaiņu, tikai pudeles, pudeles un pīppauzes. Bet tomēr viņš bija iemīlējis savu nodarbošanos. Laikam jau tāpēc, ka jutās zinošs pudeļu jomā, neviens cits tak nemācēja tik ātri sagrupēt stikla pudeles pēc krāsām, formām un citām būtiskām pazīmēm, kā Hō to spēja. Neviens cits noteikti arī nemācēja galvā atņemt un saskaitīt trīsciparu skaitļus. Jā, viņš neizmantoja kalkulatoru - gadu gaitā viņam bija radusies pārliecība, ka kalkulators ir pārāk lēns. Un mēdz Kļūdīties! Lieki piebilst, ka viņa attiecības ar datoriem bija vēl vēsākas.
 Tā nu Hō brauc pa krēslā slīgstošo pilsētas nomali, būdams reizē darba nogurdināts un pudeļu skaitīšanas panākumu gandarīts. Pēkšņi viņa auto priekšā uz ceļa izskrien streipuļojošs jaunēklis, tā ap 22. Hō bremzē, cik spēj. Viņa Buick arī dara, ko var, nedaudz saslīd, un ar priekšējā bampera stūri ienesas laternā. Šķiet, ka visi paliek dzīvi. Jaunēklis nav nobraukts, Hō tikai nedaudz ir atdauzījis galvu pret stūri, Buickam ir izists lukturis un nedaudz ielocīts bamperis, bet, šķiet, ka vāģis ir braukšanas kārtībā. Tomēr Hō galvā notiek fiziska vai ķīmiska reakcija, un viņš mežonīgā ātrumā burtiski izlec no sava braucamā un skrien pie jaunēkļa, kurš apstulbis stāv ceļa vidū. Hō neļauj viņam bilst ne vārda, atvezējas un triec savu dūri jaunēkļa sejas virzienā. Nākamajā mirklī jaunēklis pusnemaņā guļ uz asfalta un mēģina uzlasīt pāris izsistos zobus. Hō, sajutis atvieglojumu, sēžas atpakaļ savā Buick’ā un dodas prom. Tomēr ieskatoties atpakaļskata spogulī un ieraugot nepievilcīgo ainu ar jaunieti, Hō apžēlojas un izsauc ātro palīdzību. Pats gan zināmu apsvērumu dēļ turpina ceļu prom no notikuma vietas.
Hō brauca savā Buick’ā vietējā supermārketa virzienā. Viņam vajadzēja iegādāties kaut ko ēdamu vakariņām un kaut ko dzeramu, lai noņemtu stresu. Izkļuvis no pelēkā nomales rajona, kur atradās taras punkts, viņš iebrauca citā nomales rajonā, kur slējās neskaitāmi lielveikali, supermārketi un hipermārketi. Piestājis pie sava ierastā veikala, viņš noparkojās un devās ieejas virzienā. Hō dīvainā kārtā neredzēja nevienu cilvēku sev apkārt, viņš arī neredzēja nevienu iepirkumu grozu, un arī pašus produktus viņš neredzēja. Hō redzēja tikai negadījuma ainu un izsistos zobus, un izsisto lukturi. Viņš jutās traumēts un bija nobijies pats no savas agresīvās uzvedības. Hō radās doma, ka, iespējams, viņš beidzot tiešām ir nojūdzies vienmuļā darba iespaidā. Šis skaidrojums viņam patika, jo tas ļāva notikušajā vainot nejēdzīgo būšanu taras pieņemšanas punktā, kurā pavadīti pieci vai septiņi gadi bez jebkādām izaugsmes iespējam. Tā arī neko nenopircis, Hō mēnessērdzīgi gāja uz izeju ar skaidru domu – viņš mainīs savu dzīvi. Pametīs darbu taras punktā un dosies strādāt uz alus rūpnīcu, kur skaitīs nevis tukšās pudeles, bet pilnās!
Izgājis no veikala, Hō sajutās kā pavisam cits cilvēks. Labāks cilvēks. Buick’am nekas cits neatlika kā draudzīgi piemiegt viņam ar aci.

Ah, patriotisma uzplūdi ir jauka lieta. Lai arī tas būtu tīri instinktu līmenī – lepnums par savu cilti ir iedvesmojošs. Rodas tā kopības sajūta, kuras citādi sabiedrībā ir pamaz. Katrā ziņā, kad visi(vairums) tā glīši saprot, ka ir latvieši, tad viņi arī uz brīdi saprot, ka latvietim latvietis draugs, nevis boksa maiss un tā. Ar to gribu teikt, ka nacionālās vienotības un pašapziņas celšanas vārdā, lūdzu, mums pa vienai patriotiska patosa piepildītai(ne pārpildītai) filmai ik pēc pāris gadiem. Paralēli, protams, drīkst atstāt vietu arī treknākiem darbiem mākslinieciskās vērtības ziņā. Здесь был Бралэнс Тас. Hehe.

Par dienu, kad netrūkst iespaidīgu iespaidu, bet trūkst. Trūkst kas? Nav ne jausmas. Navnenojausma paķer aiz rokas un velk lejā. Un tad jāsāk domāt par to, ka kaut kas nav lāgā, jo ir pazudis tas prieks, kas ikdienā(„ikdiena” ir tikpat draņķīgs termins kā, piem., „vienkāršais cilvēks”, bet neko darīt) mēdz rasties pats no sevis. Pats no sevis jau šis īsti nerodas, bet katrā ziņā tam nevajag lielus un varenus iemeslus. Pietiek ar tējas krūzi. Un jā – kad navnenojausma ir novilkusi tevi lejā, tad automātiski sāk rasties jautājumi/spriedumi par dzīves jēgu utt. Pārsvarā tie ir muļķīgi, neatkarīgi no pesimisma pakāpes. Jo galu galā universālas jēgas takš nav. Ja esi attiecīgi noskaņojies, tad jēgu savai dzīvei [varbūt] uzražosi pats. Ja nē - atliks tikai pārdzīvot par tās neesamību, savām nepilnībām, dzīvesprieka trūkumu un vēl visādām nelāgām lietām(ak jā, arī šis ir spriedums par dzīves jēgu. Pieņemu, ka muļķīgs. Nekas, šovakar der).
Par brīžiem, kuros jēgu tā arī nav izdevies rast, bet slinkums par to īpaši pārdzīvot, pat nav ko teikt. Atliek vien uzrakstīt kādu teksta gabalu, cerībā izvairīties no uzmācīgas vienaldzības. Šķiet, izdodas. Bet dubļu cīņa ar navnenojausmu nebeidzas, tik iestājas pamiers.

Rudenī rakstīt par rudeni ir tikpat banāli kā espatnezinukas, jo rudenī(it sevišķi tā sākumā) jūsmot par rudeni vienkārši ir modes lieta. Un tomēr iepriekšējā teikumā vārds rudens bija/ir lasāms 4as reizes, kas nozīmē tikai vienu – es pateikšu rudenim, ko par viņu domāju, pirms šamējo neizbēgami nomaina ziema.
Varētu sākt ar jūsmošanu par krītošajām lapām, zeltainajām nokrāsām bla bla, kas viss ir skaisti, iedvesmojoši utt., bet negribētos domāt, ka rudens ir īpašs tikai tādu tīri vizuālu iemeslu dēļ. Ziemā arī ir burvīgs sniedziņš, pavasarī un vasarā zaļumu zaļumi.. un kas par to. Rudens ir īpašs, jo neuzpiež savu klātbūtni nabaga cilvēkam, kuram jau tāpat pietiek raižu, lai vēl satrauktos par gadalaiku problēmām. Protams, viss ir subjektīvs, un ar rudens depresiju sirgstošie noteikti atļausies nepiekrist. Bet par to viņi var vainot paši sevi. Kad ir vēlme priecāties par foršo laiciņu, tad atliek tikai paskatīties apkārt(rudenim ir, ko piedāvāt, hehe). Kad ir vajadzība vnk nokļūt no punkta A līdz punktam B, tad rudens neuzbāžas ar -30 vai +30 grādiem, uzmācīgu putnu čivināšanu un tamlīdzīgām šausmām[retās lietaini dubļainās rudens dienas tādi nieki vien ir]. Arī šis iemesls nav pats izšķirošākais, lai rudens būtu tik īpašs, cik tas ir. Izšķirošākais iemesls paliek kaut kur starp cilvēku un rudeni. Iespējams, kādreiz izdosies to noķert, apzināt un iegrāmatot. Kaut gan nē, nevajag - lai dzīvo.

Šovakar var tikai ne-no-priecāties par vienā mirklī pagājušu dienu, kas sevī ietvēra nesteidzīgu rītu, tikpat nesteidzīgu un vēl jo vairāk fantastisku(kā parasti) tējošanu, šausmu filmas 60.gadu gadu izpratnē un ko vēl ne. Paldies cilvēkiem, kas ir un bija apkārt, paldies piektdienai, paldies arī rudenim.

/Augstāk lasāmais teksts nekādā ziņā nenoniecina pārējos gadalaikus, arī tiem nav ne vainas. ;)

braaleens_tas uzsāk savas gaitas plašajā klab.lv pasaulē, cerot, ka viņam izdosies padarīt šo pasauli labāku. joks, protams.