subpop - Post a comment

Par dienu, kad netrūkst iespaidīgu iespaidu, bet trūkst. Trūkst kas? Nav ne jausmas. Navnenojausma paķer aiz rokas un velk lejā. Un tad jāsāk domāt par to, ka kaut kas nav lāgā, jo ir pazudis tas prieks, kas ikdienā(„ikdiena” ir tikpat draņķīgs termins kā, piem., „vienkāršais cilvēks”, bet neko darīt) mēdz rasties pats no sevis. Pats no sevis jau šis īsti nerodas, bet katrā ziņā tam nevajag lielus un varenus iemeslus. Pietiek ar tējas krūzi. Un jā – kad navnenojausma ir novilkusi tevi lejā, tad automātiski sāk rasties jautājumi/spriedumi par dzīves jēgu utt. Pārsvarā tie ir muļķīgi, neatkarīgi no pesimisma pakāpes. Jo galu galā universālas jēgas takš nav. Ja esi attiecīgi noskaņojies, tad jēgu savai dzīvei [varbūt] uzražosi pats. Ja nē - atliks tikai pārdzīvot par tās neesamību, savām nepilnībām, dzīvesprieka trūkumu un vēl visādām nelāgām lietām(ak jā, arī šis ir spriedums par dzīves jēgu. Pieņemu, ka muļķīgs. Nekas, šovakar der).
Par brīžiem, kuros jēgu tā arī nav izdevies rast, bet slinkums par to īpaši pārdzīvot, pat nav ko teikt. Atliek vien uzrakstīt kādu teksta gabalu, cerībā izvairīties no uzmācīgas vienaldzības. Šķiet, izdodas. Bet dubļu cīņa ar navnenojausmu nebeidzas, tik iestājas pamiers.