subpop - 28

vairākkārt nākas atgriezties pie jautājuma, kas šķiet fundamentāli svarīgs, bet reizē pārāk plašs, lai nonāktu pie konkrētiem secinājumiem. jautājums par to, kam būtu jābūt noteicošajam cilvēka uzvedībā? savai izpratnei, sajūtai par to, kā vajag, kā ir pareizi utt. vai racionāliem apsvērumiem, rīkojoties tā, lai vismaz šķietami sasniegtu vēlamos rezultātus un atstātu vajadzīgo iespaidu uz apkārtējiem utml. protams, nav runa par kkādu galēju izlikšanos, kas ātrāk vai vēlāk vienalga tiktu atkosta. tāpat pietiekoši daudzās situācijās nepastāv izvēle starp A: piem., teikt to, kas ir uz mēles, un B: teikt to, kas sarunu biedrā radīs bezgalīgi dziļu respektu pret tevi. bet tomēr, tomēr nereti izvēles iespēja pastāv, un ko tad? pirmā sajūta ir, ka tāda aprēķinātāju sabiedrība būtu visnotaļ nejēdzīga lieta, un cilvēki, kas mākslīgi pieņēmuši kādus uzvedības modeļus ar nolūku sekmīgāk šādā sabiedrībā eksistēt, beig beigās nogurs paši no sevis un citiem. No otras puses - vai gadījumā cilvēks, kurš 'seko savai sirdsbalsij', nenonāk zaudētāja lomā, jo pārējie, kas apslēpuši savu BŪTĪBU tā dziļāk, viņam diezgan ātri varēs ierādīt īsto vietu. gribas domāt, ka par šādām izvēlēm ir jārunā tikai saistībā ar cilvēka socializēšanos lietišķā vidē, nevis attiecībās ar tuviem cilvēkiem, ģimeni, bet vienalga. arī tad, ja jātiek skaidrībā, kā izturēties pret saviem kolēģiem vietējā dzīvnieku aizstāvju klubiņā, zināma atbildība tomēr ir. saprotams, ka kaut kādu aizsargmehānismu izmantošana ir tikai normāla, arī dzīvnieku pieņemta lieta. bet kurā brīdī tas noved pie tieši pozitīvi-cilvēcisko īpašību atmešanas ērtākas eksistences vārdā, to ir grūti pateikt.