(no subject)
Jan. 26th, 2009 | 01:27 am
From:: sons
" Es iebliezu Merilū pa pieri divdesmit sestajā februārī pulksten sešos vakarā, - precīzāk, sešos desmit, jo atceros, ka pēc stundas un divdesmit minūtēm man vajadzēja pagūt uz ātro prečinieku, - mēs tikāmies pēdējo reizi un pēdējo reizi visu izlēmām, un tagad tu paklausies: mans īkšķis tikai atlēca no viņas pieres, un viņa nedabūja ne skrambiņas, pat smējās, bet īkšķis atlūza pie pašas plaukstas pamatnes, un viens baigs dakteris sarežģīti salika kaulus un trīs režes ģipsēja, pavisam kopā man divdesmit trīs stundas bija jāsēd uz cietiem soliem un jāgaida, un tā tālāk, un pēdējā ģipsī man caur īkšķa galu vēl bija izdurta trakcijas adata, un aprīlī, kad ģipsi noņēma, adata bija inficējusi kaulu, un man radās osteomielīts, kas kļuva hronisks, un pēc neveiksmīgas operācijas un mēneša ģipsī man amputēja mazītiņu gabaliņu no tā īkšķa gala."