subpop - aiz

Kad pienāk ilgi gaidītā iespēja nelikt modinātāju uz rītu, rodas tāda gluži vai svētku sajūta, ka miegs aiziet otrajā plānā, un gribas priecāties. Diezgan paradoksāli. Daudz paradoksālāk gan ir tas, ka patiesībā tieši nedēļas nogaļu rīti ir tie, kuros būtu jāliek lietā modinātājs. Ja kāds var pamosties līdz deviņiem bez palīgierīču/palīgpersonu gādības, tad, protams, cita lieta. Bet lielais, normālais veselums jau to tomēr nespēj. Un tas skumjā kārtā noved pie tā, ka paši labākie rīti iet zudumā. Darbadienu rīti nav labi pēc definīcijas. Nemaz nav jāpieskaras mokošajai celšanās/gatavošanās fāzei. Pietiek ar piebāzto sabiedrisko un 'māja-darbs/skola' sistēmā ieprogrammētajiem cilvēkiem. Viņi šķiet uzbāzīgi ar savu pārliecināto kustību pretī mērķim. Un drusku derdzīga ir apziņa, ka arī es viņiem neesmu tīkams, jo galu galā esmu tieši tāds pats. Protams, ir izņēmumi, bet lielos vilcienos aina nav no jaukākajām, ja.
Brīvdienu rīti ir diametrāli pretēji. Ikviens solis, kas tiek sperts, sevī ietver nedēļas nogales neobligātumu un nepiespiestību. Ir patiesa bauda redzēt, ka arī caurmērā katrs garāmgājējs iemieso šo garu. Kā lai nenovērtē tramvaja ieskriešanos pirms Akmens tilta centra virzienā, kas pielīdzināma lidmašīnas paātrinājumam pirms pacelšanās. Jo ceļš ir sasodīti brīvs, nav drūzmēšanās. Nav jau tā, ka cilvēki klīstu tāpat vien - individuālie mērķi un uzdevumi paliek, tomēr tie kļūst otršķirīgi kopējā atmosfērā, kad vairums uzelpo pēc aizvadītās darba nedēļas. Bet nu ok, pietiks te priecāties par jaukajām lietām, kas vismaz man rīt tāpat ies secen, haha.