Božena Chodunska

Mazs gabaliņš bioloģiskās daudzveidības, es varu parādīt, kur mums rajončegā bebrukārkliņš aug. Pašā ielas malā, pie veca, sarūsējuša metāliska elektrības staba.

Vakar izgāju pa Rajonu, nu tā vairāk iegāju otrpus Ielas, tīrajā Purčikā.
Nu kā pēc festivāla tur izskatījās vai augstiem svētkiem, Pastardienas un vispārējas amnestijas. Erebuši vienītī, aprijušies bariņā, čuvaki ar babuļiem, un dāmu spēks viens pats.
Pēdējais elegantais triepiens vispārējā apokaliptiskajā ainavā bija čalis ar šņabeni (Absolut, ja nemaldos), kurš dzēra no kakliņa un raupīgi vēma ielas malā cenšoties netrāpīt uz saviem Timberlandiem.

Rajonā smaržo pēc pļautas zāles un vīstošām lapām (sētniece vakar stumdīja pļaujmašīnu zem logiem un, man šķiet, perināja melnas domas, bet es viņu vispār apmierinātu un smaidošu nesmu redzējusi). Vasaras un agra rudens tumsa ir tumšāka par tādu pašu (tikai pilnīgi citādāku) ziemas tumsu, jo lampu gaisma nespēj izlauzties cauri koku lapornēm, un, jā, mūspusē staigā ar lukturīšiem.
Vienīgi atjaunotajā stadionā (Ušakovs un Ameriks pārgrieza lentītes) ieslēgti prožektori laikam visu nakti, un vispār stadions izskatās kā citplanētiešu nolaišanās laukums. Tur vairs ar aliņu nepasēdēsi, tā vien rādās, ka nupat nupat te varētu ierasties mūsu ķirzakveidīgie draugi, tā paiet pasaules godība.
Pagalmā sadzimuši jauni kaķēni, vecajam riekstkokam jau krīt nogatavojušies augļi. Tie formāli ir ēdami un no dzimšanas ir valrieksti, ja vien kāds saņemtos tos attaisīt. Līze ar Jindržiku maziņi būdami pārus riekstus pārsita ar akmeni un nedēļu staigāja gluži brūnām rokām no riekstu sulas. Liekas, tas bija pirms 100 gadiem.
Vīnogām, kuras kaimiņš Ostaps iestādīja pie logiem, acīmredzot, lai arī mūsu dzīvoklī būtu tumšs, jau ir ķekari. Es pagaršoju; ļoti labas ogas.
Paradīzes ābolīši dāsni nosedz asfaltu, naktīs zīles no ozoliem ar būkšķi krīt uz mašīnu jumtiem un iedarbiba signalizācijas.
Rudens.

Ja aiziet uz vietējo Maximu cīši pirms slēgšanas, var redzēt visādus Rajona naktsdzīvniekus, par kuru eksistenci daudzi pat nenojauš. Visādas tumsas radībiņas sanāk, sazin, kur viņi guļ pa dienu un ko lieto.
Agrāk, tā ap deviņiem nāk tantiņas (tantiņas ir apzīmējums, viņas tehniski var būt arī onkulīši), kas kāro Maximas kulināriju, to akurāti deviņos nocenojot. Visas tās vistas un pīrādziņus, un maizītes.
Atskrien arī zelta jaunatne no jaunajiem projektiem, šite neviens, ziniet, nav smalks un izvēlīgs, Rimi tālu, bet mazās bodes lielākoties slēdz astoņos. Pie tam te šeit ir tīri labi
dārzeņi. Vakar arī rabarberi bija, piemēram. Un protams, visādi pārstrādājušies elementi nāk, sapirkties dienišķo.
Vēl te ir pilns ar ārzemniekiem no viesnīcas. Futbolisti, florbolisti. Vienreiz viens mazs baltkrievu futbolists man jautāja, kāda kafija ir garšīga, gribot mammai aizvest. Nevaru iedomāties, ka kāds latviešu bērns šitā uzrunātu svešu tanti. Daudz ķīniešu. Viņi, man liekas, tajā viesnīcā dzīvo ilgstoši,kas pie mūsu īres tirgus nemaz arī nepārsteidz. Interesanti tikai, kur viņi gatavo to visu, ko pērk. Rīsus kafijkannā vāra, vai?

Bijām ar draudziņiem-radiņiem nogājuši līdz Krastamalas Rīgas Domes pašslavināšanās pasākumam taisni laikā, lai slepus no kārtības sargiem, kuru tur bija saviesies aplam daudz, publiski iedzertu grādīgus dzērienus kā jaunībā (nekas tā neiepriecina kā slepena un nelegāla rīcība, jo ir teikts, ka viss labais dzīvē ir amorāls, nelikumīgs vai padara resnu) un paklausītos kaučkādu glamūrīgos kostīmos saģērbušos postpancīgu blici, kuru ģitārists izskatījās akurāti kā Zorgs no 5. elementa, un kura kopumā diezgan daudz dziedāja par suicidālām tieksmēm, taisni kā uz Jauno gadu pieņemts.
Rajonā pl. vienpadsmitos noblīkšķināja vien dažas nožēlojamas petardes, savukārt īstajā gadumijā iestājās Sarajeva. Kāds vēl salūts karstmalā? Mūsu rajonā šaun vislabāk. Un tad tur visi sanāk skatīties, un rezi gadā sveicinās un novēl Laimīgu tie rajona iemītnieki, kuri visas citas gada dienas nemaz nesveicinās.

1. No paša rīta, pl. 7. 48 uz asfaltētā celiņa pie ārdurvīm, mirdzot zeltsaules staros, mani sagaidīja beigta žurka.
2. Vietejā mazveikala durvīs es sadūros ar nepazīstamu puisieti, kurš bija ģērbies zilibaltisarkarūtainā, saburzītā pidžamā (!) un šņoru zābakos. Viņam bija ūsas. Viņš iekāpa baltā automobili. Itin jaunā un spīdīgā. Marku nevaru pateikt. Iespējams, lexus.
3. Mēs ar Jaunkundzi kārtīgi salijām, varētu teikt, ka mēs piedalījāmies Rajona slapjo T-kreklu konkursā īpašo viesu statusā.
4) Zilās kurpes (maitasgabaliņi!) krāso. Man ir zilas kājas.

Mūsu rajonā tagad ir tik droši, ka var staigāt apkārt kaut naktī pliks un ar zelta stieni rokā. Grausts, kurā es mēdzu palaist noķertās peles, ir nojaukts, un pie mums ceļ jaunbūvi. Būvlaukums ir apsargājams. Prožektori gaismo pāris kvartālu diametrā, un vispār pa gabalu liekas, ka tas ir nevis būvlaukums, bet kosmodroms.
Un tā viņi tur ceļ. Arī diennakts tumšajā laikā. Diennakts gaišais laiks gan ir īsiņš, īsiņš, ņemot vērā, ka tumšs kļūst jau pēc četriem pēcpusdienā. Arī šodien tumsā, smidzinot mazam lietiņam, viņi ņēmās taisni kā tādi Sarumana orki.
Tā kā mazliet zudusi ticība labajam un būvnormatīviem, šī rosība drīzāk rada bažas nevis prieku par gaišo nākotni.

Mūsu rajonā dzīvo tāds Jurčiks. Jauns, kādi 25 gadi varbūt. Visi zina, ka viņš kaut ko lieto, un Jurčikam ir savas labās un savas sliktās labās dienas. Labajās dienās viņš ir pieklājigs un izpalīdzīgs, sliktajās ne īpaši. Jurčikam ir sieva vai draudzene, smuka tāda, un mazs bērns. Esot dzirdēts, ka Jučiks savu beibi lamājot par kuci. Tā droši vien bija sliktā diena.
Bet vienu vakaru es eju tumsā izmest atkritumu maisu, un pagalmā stāv Jurčiks un draudzene un vēl kādi čomi un pīpē. Un Jurčiks tad tā klusi saka: "Es tevi ļoti mīlu".

Vēl mūsu rajonā dzīvo tāds precēts pāris. Krievi. Abi tādi apaļīgi, bērni arī apaļīgi. Vispār visi tādi līdzīgi viens otram. Sievietei un abām meitenēm ir ļoti skaisti gari sprogini mati. Viņi visur iet kopā. Arī pastaigāties iet pa rajonu. Ne viņiem suns, ne kas. Tāpat vien. Un tad - vakaros abi stāv laukā. Vīrietis smēķē, sieviete ne. Stāv blakus un runājas abi. Un tā vai katru dienu.

Un tad reiz manā rajonā pirms gadiem trim, tajā gadā, kad bija tas biezais sniegs un lielais aukstums, es brienu uz aptieku, visa tāda slima, man vēl plaušu karsonis bija, un redzu - sēž sniegā tantiņa, gribētos teikt - veca dāma, bet viņa bija patiešām tantiņa, ar lakatiņu, mētelītī ar kažokādas apkakli, kas redzējis labākus laikus. Jautāju, kas kaiš. Esot pa ilgiem laikiem gājusi uz veikalu, sniegs biezs, smagas somas, nevarot paiet. Ņemu somas, ejam abas lēnām, kur kundze dzīvo, pūšam abas. Somas smagas, man temperatūra, viņai sāp kājas, sirds nevelk. Somās milti, cukurs, makaroni, piens, vēl kaut kas.
Tiekam līdz kāpņu telpai, tur otrā stāva laukumiņā pie loga stāv vecs vīrs ar spieķi. Neskuvies, čībās, žakete uzvilkta uz apakškrekla, rokas trīc. Viņa saka: "Tur jau viņš gaida, mans enģels!"

Ja nu kā mūsu Rajonā netrūkst, tad tā ir pārtika. Rajona ēdāju ērtības nodrošina 3 semi-lielveikali ar darba laiku no 8.00-22.00, vismaz 4 mazākas bodītes, kurās pārdod pienu un tā derivātus, t. sk lauku pienu un 17 dažādus sierus, 3 veikali, kuros pārdod gaļas lietas, (divos arī svaigu gaļu), vismaz 2 bodēs ir dārzeņi, saldumi un visāda garšīga herņa. Ak jā - maizi var dabūt vismaz 4 bodēs, pie tam visādu neparasto. Mums ir arī picērija un kādas trīs lētas dzertuves, ja interesē arī kas augstāks, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien. Tad vēl ir zemnieki, kuri pieved lauku labumus, vīri ar ūsām, kuri pardod žāvējumus un lauku olas, un pie pārdošanas koķetē ar pircēju (Labi vēl, ka nekniebj mīkstumos. Lai gan - kas tur labs, ja tā padomā?) un uzteic dāmas smukumu, brauc saimnieces ar paštaisītu (tā vismaz rakstīts) skābeņu un mārrutku burkām, burkāniem un kāļiem. Vēl te ir veikaliņš, kuru varētu nosaukt par Vaļā-Ciet kā tādu bikšupriekšu, jo tas atveras un aizveras atkarībā no zvaigžņu stāvokļa, ja es būtu kosmosa noslēpumu zinātāja, sacītu, ka šitanīs telpās pārtikas tirdzniecība nesokas, tur vajaga ierīkot masāžas salonu (Lai gan masāžas salons mums jau ir, vai es neteicu? Mums ir masāžas salūns Dr Muller, kurš ir tik dikti diskrēts, ka pat ezim skaidrs, ka tā ir maukumāja, jo kurš tad masierē "līdz pēdējam apmeklētājam"?). Nesen Vaļā-Ciet bija pa jaunam vaļā un tad tur tirgoja visādas delikateses. Mūsu korespondents novēroja kūpinātus samus(!), vasabi sieru (īpaši pikanto par LVL 12 unciktur per kg), kaviārus un dažādas aizjūru zivis, taču izskatās, ka Rajona iemītnieki nebūs pratuši novērtēt piedāvājumu (nevedas iedomāties, ka Lidijas tante uzsauc Vasjonkulim: Vasj, a Vasj, atnes pusīti žāvātā samiņa un paķer kilo kaviāriņa pie pankūkām, vai Irmas tanta pensijas dienā ienāk pēc Parmas šķiņķa), jo nu Vaļā-Ciet ir atkal ciet.
Augstās skolās gājušie zinās teikt, ka šādi cilvēks noēd savas problēmas, jo, tiesa, kas tiesa, rajona gaŗīgā dzīve ir diezgan ierobežota - līdz tuvākajam dievnamam, kazino un ķeģļu zālei vismaz 20 minūšu gajiens, krogi ir, kā jau teicu, bet, ja gribam būt godīgi - neviens nav kārtīgs lokāls ar dejām un kāju cilāšanu, vienā gan reiz tika novērots vārgs karaoke mēģinājums, vietējā proletariāta izpildīts, rajonā ir tikai viens novājināts lombards, tikai viens second-hand veikals, un ap gadu miju visas trīs apavu remonta darbnīcas bija ciet.

Pēc ilgiem laikiem pārgulēju dzīvoklī pie putekļiem un mantu maisiem un kastēm (izskatās kā kojās, kur nemitīgi kāds ievācas vai izvācas) un veicu novērojumus Rajonā (gari). ( ... tālāk ... )

Mūsu rajonā jau labu laiku ir savs policijas iecirknis. Mums vispār ir plaši pārstāvēta apkalpojošā sfaira. Nav tikai baznīcas un kapu (izņemot zvēru kapiņus, kas kā izrādās esot taisni apakš maniem logiem!). Ir pat "Apbedīšanas piederumi un pakalpojumi". Memento mori pašā durvju priekšā, ja gadījumā ciešat no pārmērīga dzīvesprieka.
Bet nu jā, policijas iecirknis atrodas tik aplam nesmukā vietā, kas attiecas uz iekšpagalmu, ka es pat kautrējos to pieskaitīt Manam Rajonam. Tam nav arī tik valdzinoša nosaukuma kā savulaik tam vienam Valdemāra ielā, pie kura gozējās uzraksts "Policijas iecirknis "Brīvība".
Toties mūsu rajonā ir visiecietīgākie policisti. Šoruden nesmukajā iekšpagalmā kārtības sargu logupriekšā tika zilām liesmām nosvilināta nahren veca automašīna. Es no sirds ticu, ka vaininieki saņēma bārienu un solījās tā nekad vairs nedarīt.

Vakar pa ceļam no vietējā puslielveikala ar mums gribēja draudzēties nenosakāma vecuma krievu vīriņš ar skumju seju, tādu kā basetu sunīšiem, acu kaktiņi uz leju. Veikalā viņš nopirka ķīniešu krūzīti un kaut kādu rotaļlietu, tādu kā dinozauru-ūdenspistoli. Vai mēs ar meitu tepat kaut kur dzīvojot? Viņš arī tepat dzīvo! Priecīgus mums nākošos Ziemassvēkus. Jā, jums tāpat? Vai tad es ar prieku jauno gadu sagaidot. Lai man labs jaunais gads! Jā, jums arī! Vai es esot precējusies? Да у меня мужь и трое детей! А, а ая думал, может вы не замужем. Viņš mūs pavadīšot mazlietiņ. Nu labi. Paldies, paldies! Lai jums jauks jaungads, tad jau vēl tiksimies.
Pēc tam otrā veikalā redzu viņu pērkam kaut ko nodaļā, kur pārdot arī šņabi. Bet var jau būt, ka viņš pirka citronus.

Šorīt sētnieks pie estētikas skolas tīrīja sniegu un viņa sunītis - tāds līdzīgs velsas korgijam, kā kollijs uz īsām resnām kājelēm, uzbruka sētnieka stumdītajai sniega lāpstai. Sēžu, domāju, vai tas sētniekvīrs maz varēja notīrīt sniegu ar tādu palīgu.
Katru rītu pie darba es satieku vecāku džentlmeni ar spanielu. Tas nav tāds pārītis kā dzērājs kaimiņš ar kraupaino spanielu no Kamī "Svešinieka". Tas ir labi uzturēts krievu kungs ar spieķīti, parasti ģērbies sporta jakā, bet ne tādā, kādu jūs varbūt iedomājāties krievu kungam. Jakas viņam parasti ir patiešām sporta. Šoreiz Spider. Varbūt ne 2010 gada modelis, tak gana spaiderīga, lai tādā varētu braukt uz kādu vietējo kalnu skatīties uz citu slēpošanas jakām. Sunīti sauc par Джимми. Viņam aukstajā sezonā ir sporta mētelītis. Man patīk iedomāties, ka Джимми saimnieks ir kāds padomju laiku olimpietis.
Vēl manā rajonā var redzēt, kā melna vārna mēģina no koka zara noknābt melnu kaķi. Vārna domā, ka tas ir vārnas zars, bet kaķis - ka kaķa zars. Ja es mācētu zīmēt multenes, uzzīmētu, kā vārna galopā, soli pa solim lien tuvāk kaķim kā tāds nekaunīgs brūtgāns meitenei uz soliņa.
Vārnas mums treknas, nekaunīgas un noēdušās. Bet kaķi - tādi paši.
Toties kaijas ir vēl vairak noēdušās. Viņas te šķiļas un drosi vien arī mirst, jo pat kaijas tak nav mūžīgas, un par jūru nemaz nenojauš. Ja varētu to kaiju ķērkšanu (romantiskās klaigas) papildināt ar kuģa bazūni, žutkaja romanķika būtu no rītiem mostoties. Kā ostmalā.

Jaunumi Rajonā:

1)Pagalma iebrauktuves svaigi semi-noasfaltētas. Tas nozīmē, ka bedres piebērtas ar kaut ko un virsū pieblietēta maza kārtiņa asfaltam līdzīgas sumstances.
BET - Viņu Mājai (kaimiņmāja, ar kuru norisinās spīva postsociālistiskā sacensība) ir betona apmalītes, kamēr mūsējai tikai bleķa stabiņi, un viņiem ir sastādītas jaunas, modīgas puķītes, kamēr mūsu mājas sētnieces sasētās samtenes sasniegušas Černobiļas samteņu izmērus, bet par to mūsu mājai ir durvju čips un vispābā durvis smukākas, bet mūsu mājas sētniec nu var kost elkoņos!
2) Kaimiņa jaunajai sievai ir Tjūnings. Viņa no parastas simpātiskas, tumšmatainas krievu meitenes pārvērtusies parastā krievu meitenē ar pieaudzētiem blondiem gariem matiem un pieaudzētiem gariem blondiem nagiem (un kas tikai viss tai paketē neietilpa - skropstas, tanoreksija, minī, pie tam tas viss tā pēkšņi, itin kā viņu vienā naktī būtu apciemojusi vien' Fej' Krustmāt'!). Tas ir tada veida Tjūnings, kuru uzskatot pirmo reizi es patiesās bailēs satrūkstos un tikko apvaldu kliedzienu : Āaaa, kas viņai tur!? Kas viņai TUR!!", sevišķi, ja tas personāžs iepriekš redzēts bez pilnās uzkabes.
Bet kaimiņš izskatās laimīgs, viņam ir piecdesmitcikturgadnieku krīze, un selektīvā redze, šādi sīkumi viņu nespēj uztraukt, lai arī tak laikam tiek iegādāti no ģimenes budžeta.

Manā rajonā ļaudis dzer visu ko, atkarībā no rocības, tautības, partijas piederības.
It comes all shapes and sizes. Ap stūri bodīte pieejamais Tulamors nav neko daudz dārgāks kā kādā lielveikalā. Otrā bodītē var dabūt izlejamu lauku pienu, starp citu, ļoti labas kvalitātes! Veikali, kuros gozējas alkohols ir kādi 6 pavisam, neskaitot tālo Maximu un šausmīgi tālo Superneto.
Ostapa iestāde "Enkurs" tirgo lētu izlejamu alu saviem pastāvīgajiem klientiem un pēc pl. 22.00 pa godīgo tikai atkorķētas vīna un stiprā pudeles tiem naudīgajiem, kurus vēlu vakarā nelāgi pārsteidzis nesagatavotus alkohola tirdzniecības ierobežojuma lāsts.
Droši vien kaut kur dabonams arī kas nelegāls, jo dažkārt manāmi īpatņi ar rūtainajām tirgus somām, lai gan pilnīgi iespējams, ka viņi pārnesā kartupeļus vai kādas lipīgas slimības.
Taču visvairāk prieka saviem cienītājiem pēdējā laikā sagādājis vietējais semi-lielveikals Beta, dāvājot klientiem neatkārtojamo iespēju iegādāties odekolonus ar nosaukumu "SAŠA" uun "Trjohkratnij". Nesen Božena novēroja vairākus smaržoties gribētājus, kuri viens pēc otra atstāja veikalu apskaidrotām sejām un smaržīgo pudeļu pilnām rokām.
Spriežot pēc stadionā izmētātās taras, jaunatne lielākoties niekojas ar saldajiem bundžu sidriņiem un dažādu krāsu kokteiļiem, kas pie viena nokrāso arī mēles zilas, zaļas vai koši rozā, gluži kā tās košļājamās gumijas, kuras jaunie cilvēki pirms pāris gadiem pirka taja pašā bodītē, kurā tagad iegriežas pēc cigaretām un dzeramā.
Aizvadītajos gados tika dzirdēts par rajona iedzīvotājiem, kuri apziņas paplašināšanai lietojuši ogļu aizdedzināmo šķidrumu un pēc nepilna gada sākuši apmirt ar aknu kaiti.

Pavasaris Rajonā ir sācies. Baloži dūdo kā aptrakuši. No pašas rīta ejot uz darbu taisni acu priekšā piepūties Balodis krūti izgriezis dižojas Balodenei. Droši vien piedāvā kaut kādus Maljorkas, sporta izpūtēju vai vismaz zīžu apakšveļas baložu analogus. Krutu ligzdošanas vietu pažobelē vai ceļojumu uz kaimiņu Rajona miskastēm un savu vīrišķību piedevām. Balodene pa tam īstā vai tēlotā vienaldzībā knibina maizes gabaliņu ar tādu Mangalvasāp sejas izteiksmi.

Rajonā ir kāds nams, kuru izsenis apdzīvojuši alternatīvas uzvedības ļaudis. Sensenos laikos šis nams kalpoja tautai pavisam tiešā nozīmē kā kaut kādas vissavienības rūpnīcas kopmītnes. Rūpnīcu likvidēja, bet kontingents palika, pie tam ne tikai palika, bet arī augļojās un vairojās un piepildīja namu ar sevi un savas miesas augļiem, un rajonu ar kultūras mantojumu. Tā vis nav nekāda auklas keramika un ugunskapi, es jums teikšu. Tas ir auglības kults un lielās mātes pielūgšana apvienojumā ar regulāru un intensīvu bruņošanās sacensību un rituālu apreibinošanos ar alu „Brālis”.
Augstākminētā nama pirmajā stāvā iekārtojušies arī gluži nekaitīgi un sabiedrībai derīgi grupējumi - veļas mazgātava, sieviešu veselības centrs un bērnu izklaides iestāde, kurā Meita no II metiena, mazā Agņeška Chodunskas jaunkundze, vakar svinēja dzimumdienu. Tad nu lūk, no iekšpuses jaukais iestādijums ir pavisam glīts un mazajam pilsonim un viņa vecākiem draudzīgs, to varu sacīt kā pastāvīgs klients ar pastāvīgu mazgadīgu bērnu skaitu. Toties nokļūšana līdz solītajai laimei garantē iestādes viesiem ceļojumu laikā un tikumos. Peļķe pie durvim bijusi vienmēr, bet vakar kūstošais sniegs atklāja arī jo bagātīgu kaku festivālu, kas bija gaumīgi izrotāts ar visu, ko vien nama iedzīvotāji bija iemanījušies izmest pa logiem ziemas sezonas laikā. Necentīšos aprakstīt visu materiālu, kas liecina par iedzīvotāju tradīcijām bagāto kultūras dzīvi, un piebildīšu vien, ka šī cilts lielākoties pārtiek no kartupeļiem un pavasara ekvinokciju godina ar auglības rituāliem, kurus pavada krāšņi ziedojumi un upurdāvanas.
Uz pašām bērnu centra kāpnītēm mētājās prezervatīvs, un kā vēlāk precizēja Dārtiņas vecāki, violetā lupatiņa blakus esot bijis nekas cits kā sieviešu stringi. Ēkas kreisajā pusē kokā (acīmredzot liepā ar rituālu nozīmi) pie nama ieejas karājās rozā polsterēts krūšturis. Eksperti to novērtēja kā 85 D izmēru bez stīpiņām. Savukārt labajā pusē svētkoks bija izrotāts ar līdzīgu krūšturi tikai sarkanu.
Redzētais vieš cerību, ka pateicoties nestajiem upuriem pavasaris mūsu pusē uzplauks īpaši krāšņs, un Saule atkal un atkal uzlēks pār grēcīgo Zemi.

Stadions ir viena no tām Mana Rajona vēsturiskajām vietām, kuru laikmetu grieži gan dažnedažādi šaustījuši, tomēr nav spējuši pavisam laupīt tā neatkārtojamo jaunavību. Stadions ir mazliet spokaina vieta starp divām skolām, kura vienam sānam piekļāvies izmaurots ābeļdārzs, bet otrā iegriezusies autostāvvieta. Tieši autostāvvieta mežonīgajos deviņdesmitajos nošņāpa Stadionam gabaliņu, aiz kam skrienamceliņa garums vairs nevaid 400 m, bet gan kādi ... ejnutusazin...mazāk vienvārdsakot. Tumšos rudeņa vakaros, kad tevi pārņem ilgas vilkt kājā kedas un skriet, kur aces rāda, jebšu uz Stadionu, tu nezināmais infarkta bēdzēj, var skriet autostāvvietas nežēlīgā starmeša gaismā. Gdje, kogda i počemu vi rodjeļis...

Stadions pēc izcelsmes ir kā tāds vīrišķis ar divu sievu harēmu – proti, vēsturiski to izmantojušas abas tam cieši piekļāvušās skolas, latvju 100. un nu jau R.I.P krievu 38.  Abas Stadioniņa izmantotājas skolas nav bijušas nez cik rūpīgas saimnieces, tāpat sievasmāte – Skolu valde. Zāle nepļauta, futbola laukums ar pāraugušajiem zāles kušķiem uzmācīgi atgādina nevaksētu bikini zonu, celiņi nekopti, tribīnes pavisam izdilušas, no betona pakāpieniem skumji spraucas laukā sarūsējuši kauli... atvainojiet, soliņu atlieku metāla daļas.  Neraugoties uz bēdīgo izskatu Stadions allaž ir apmeklēts no organizētiem un mazāk organizētiem sportot gribētājiem. Pavasaros un rudeņos diennakts gaišajā laikā tur bija novērojami daudzu tautību resni un tievi, sportiski un nesportiski bērni skarbo sporta skolotāju pavadībā. Futbola sezonas laikā aizaugušajā futbola laukumiņā bumbo mazāki, lielāki un pavisam lieli puišeļi.

Rītos, kad nodarbinātie rajona iedzīvotāji pošas algotos darbos vai ved atvases uz skolām un bērnudārziem, Stadionā vērojams skrienam kāds alternatīva izskata kungs ar pareizticīgo popa bārdeli, ģērbies viņš astoņdesmito gadu sporta kostīmā jautrās, šizodēliskās  krāsās, kuras rada iespaidu, ka tērpa dizaineris iepazinis apziņas paplašināšanos. Šis kungs valdošo stereotipu gūstā esošajai Boženai atgādinā kādu Visariona Saules pilsētas iemītnieku. Kungs ir ļoti sportisks, cik zināms, var pievilkties pie stieņa nez cik reižu un skriešanā neviens nemēģina ar viņu mēroties. Ja nu vienīga Balzaka vecuma kundzīte no glītās privātmājas, kurā laikam dzīvo vācieši vai kādi citi ārzemnieki. Māju uzcēla deviņdesmitajos gados skolas ābeļdārza vienā malā ar tiem laikiem raksturīgu vērienu un baumo, ka to ilgu laiku neviens nav gribējis pirkt, jo tā bijusi neganti dārga.  Jā, bet turpinot par Stadionu jāsaka, ka tas ir Mana Rajona sirds. Kur gan saulainā laiciņā pasēdēt ar kādu aliņu? Kur aizvest bērneli, lai tas parakņātos tāllēkšanas bedres smiltiņās? Kur bez bažu ļaut atvasei pabraukāt ar trīsriteni? Kur piecpadsmitgadīgajai Taņai satikt smuko Vadjiku no blakus mājas? Kur izpildīt pievilkšanos, izklupienu un elegantus palēcienus? Kur apskriet kādu aplīti, kad kampaņveidīga vai regulāra dziņa pēc veselīga dzīvesveida neliek mieru? Pat vietējā gaļas veikaliņa pārdevējas un krāvējs ir redzēti rīkojam patīkamu pasēdēšanu futbola laukumā pavasarīgā sestdienas pēcpusdienā tūlīt pēc veikala slēgšanas. Bieži veicot kārtējo nāves distanci tumstošajā Stadionā, tribīņu drupās dzirdamas jautras čalas un pudeļu šķindoņa. Tur Rajona jaunatne tukšo taru, jo kā saka - sports un spirts nekad nav šķirts.

Senāk, kad stadionu no Ābeļdārza vēl šķīra koka sēta, pie tās pirmo pavasara brūnumu aprīļa un maija brīvdienās ķēra kāds kungs, tērpies vienās kokvilnas apakšbiksēs, kuras efektīgāka iedeguma labad sarullējis līdz miniatūra gurnauta mērogam un atlikumu vēl sabāzis tieši pakaļas spraugā. Šādi ģērbies, viņš stundām stāvēja pie sētas, pavērsis Saulei te seju, te otru pusi, izpletis rokas un kājas kā tāds da Vinči grafikā attēlotais cilvēks. Nu jau kur tie gadi kā sēta nojaukta, un arī da Vinči vīriņš nav manīts. Varbūt pārcēlies dzīvot kur citur, varbūt jau sauļojas labākā solārijā.

Mēs – es un mans rajons mana mūža laikā kopā esam izēduši pudu sāls, kuru mana rajona sētnieki izšķērdīgi kaisa ziemā. Tieši par sētniekiem arī būs stāsts. Mūspusē starp māju sētniekiem, valda izsens cilšu naids, jo lielākoties katra māja pieder citam dzīvokļu koperatīvam. Nakts aizsegā savas teritorijas sagrābtās lapas pārnest vai kā citādi nogādāt Citu Māju Sētnieku teritorijā nav nekas neparasts. Pārnest sniegu ir grūtāk, taču ko aiz naida neizdarīsi? Leģenda stāsta, ka Tās mājas sētniece esot aizrādījusi maniem bērniem, lai tie nevizinās ar divriteņiem pa viņas mājai piederošo teritorijas daļu. Bērni tolaik vēl bija pārāk nesamaitāti lai palūgtu viņu doties veikt attiecīgas darbības.
Lai regulētu sētnieku attiecības koperatīvu vadība nodala teritorijas ar glītiem metāla stabiem, kas izskatās taisni kā radīti, lai uz tiem par biedinājumu spraustu noķerto autozaglēnu galvas. Jūsu Padevīga kalpone ik dienas lūdz providenci, iereibušajie pilsoņi, kuri nakts mellumā atgriežas savos mitekļos vai skraidelīgie bērni nekļūtu par šo stabu upuriem, nepārsit pieres vai nesacarumo citas ķermeņa daļas. Lai naidnieka auto netiktu parkots Mūsu Pagalmā, jaukie stabi iecementēti arī starp Mūsu Mājas un Tās Otras Mājas teritoriju. Abas mājas kā viens otram naidīgi siāmas dvīņi saaugušas ar vienu gala stūri burta L formā. Ja vienā vai otrā namā, lai Ūsiņš nogrābstās, nodziedātu sarkanais gailēns, brašie pažarnieki spētu tikai noskatīties liesmās, nespēdami piekļūt sihijai tuvāk kā ļauj stabi.
Starp citu, viņu mājas sētniecei ir vairāk puķu šķirņu, viņa audzē arī ērkšķogas un piparmētras, kur mūsējā atkal specializējas pujenēs un flokšos, toties mūsu mājas sētniecei sanāk smukākas samtenes.
Ir zināms, ka Citu māju iedzīvotāji, nes savas drazas uz Mūsu Miskastēm. Lai iespītētu, mēs mēdzam nest uz Viņu miskastēm savas tukšās pudeles.

Ieliņa, pa kuru es ik rītu dodos virzienā „Darbs”, ir tik bedraina, dubļaina un pielijusi, ka no tāluma ikviens kājamgājējs rādās izpildām kādu sarežģītu horeogrāfisku priekšnesumu, pa vidam starp „Gatves deju”, „Sudmaliņām" un rituālu danci. Divi soļi pa labi, palekties, pietupties. Treji soļi pa kreisi, garais atspēriens, līgans sānsolis pa labi. Patecēt uz priekšu, palekties. Pilnīgam aistētiskam baudījumam vēl varētu vēlēties, lai izpildītāji glīši iespiež rokas sānos, vai māj ar palmu zariem un trejdekšņiem.