Božena Chodunska

Mūsu rajonā dzīvo tāds Jurčiks. Jauns, kādi 25 gadi varbūt. Visi zina, ka viņš kaut ko lieto, un Jurčikam ir savas labās un savas sliktās labās dienas. Labajās dienās viņš ir pieklājigs un izpalīdzīgs, sliktajās ne īpaši. Jurčikam ir sieva vai draudzene, smuka tāda, un mazs bērns. Esot dzirdēts, ka Jučiks savu beibi lamājot par kuci. Tā droši vien bija sliktā diena.
Bet vienu vakaru es eju tumsā izmest atkritumu maisu, un pagalmā stāv Jurčiks un draudzene un vēl kādi čomi un pīpē. Un Jurčiks tad tā klusi saka: "Es tevi ļoti mīlu".

Vēl mūsu rajonā dzīvo tāds precēts pāris. Krievi. Abi tādi apaļīgi, bērni arī apaļīgi. Vispār visi tādi līdzīgi viens otram. Sievietei un abām meitenēm ir ļoti skaisti gari sprogini mati. Viņi visur iet kopā. Arī pastaigāties iet pa rajonu. Ne viņiem suns, ne kas. Tāpat vien. Un tad - vakaros abi stāv laukā. Vīrietis smēķē, sieviete ne. Stāv blakus un runājas abi. Un tā vai katru dienu.

Un tad reiz manā rajonā pirms gadiem trim, tajā gadā, kad bija tas biezais sniegs un lielais aukstums, es brienu uz aptieku, visa tāda slima, man vēl plaušu karsonis bija, un redzu - sēž sniegā tantiņa, gribētos teikt - veca dāma, bet viņa bija patiešām tantiņa, ar lakatiņu, mētelītī ar kažokādas apkakli, kas redzējis labākus laikus. Jautāju, kas kaiš. Esot pa ilgiem laikiem gājusi uz veikalu, sniegs biezs, smagas somas, nevarot paiet. Ņemu somas, ejam abas lēnām, kur kundze dzīvo, pūšam abas. Somas smagas, man temperatūra, viņai sāp kājas, sirds nevelk. Somās milti, cukurs, makaroni, piens, vēl kaut kas.
Tiekam līdz kāpņu telpai, tur otrā stāva laukumiņā pie loga stāv vecs vīrs ar spieķi. Neskuvies, čībās, žakete uzvilkta uz apakškrekla, rokas trīc. Viņa saka: "Tur jau viņš gaida, mans enģels!"