Božena Chodunska

Vai varētu būt, ka sērkociņu tirdzniecība ir cīši atbildīgs un grūšs process, ko regulē jo štengri noteikumi? Varbut tik ugunsnedrošu pričendāļu tirgošanai nepieciešama licence? Iegādei jāuzrāda apliecība par pieskaitāmību? Kā gan citādi izskaidrot manu trīskāršo fiasko, kad apskrienot tuvējos veikaliņus (skaitā 3) tā arī paliku tukšu priekšautiņu un vienu pašu nīkulīgu sērkociņu apdriskātā kārbiņā mājās uz plauktiņa. Nevienā no apmeklētajiem tirdzniecības punktiem nebija šīs deficīta preces. Es pieņemu, ka 21. gs Latvijā ļaudis savus cēlgāzu pavardus aizdedz ar blasteriem un lāzerpistolēm, vai piešķiļ ar siržu degsmi un jūtu ķīmiju, ja vien nav aprīkoti ar elektriskām uzpariktēm, tak es spītīgi pieturos pie oldskūla propāna-butāna plīts un stilīgi romantiskās sērkoku metodikas.

Mana rajona piparbodītē, kuras nosaukumā viltīgi figurē Zemnieku saimniecība, strādājošajās meitenes (vecumā no 25- 55 gadiem) allažiņ ir gatavas būt veikala sejas un dekloltē - viņas ir un ir sapucētas neatkarīgi no tā, vai viņas iesver cepumus, buļbas vai pārdod vešpulveri. Lai tas, kas saka, ka viņas nevaid sapucētas, pirmais met tomātu.
Veikala meitenēm lielākoties ir svaiga Frizūra un Manikīrs. Un krāsotas skopstas. Un lūpas. (Jūsu Padevīgai Kalponei Nākas aizdomāties par savu visai nihilistisko attieksmi pret minētajiem atribūtiem). Nesen viena (tā mazā) kļuva par rudmati, kas viņai pat ļoti ģeld.
Droši vien viņām ir kāds Mājas Meistars Nagu/ Matu, kas izskraida uz māju, vai pieņem savā Purvciema dzīvoklī visas daiļavas kopā. Es gara acīm redzu, kā viss bišu spiets konsultē, novērtē, dod padomus, sajūsmā spiedz, kritizē vai akceptē jaunākos modes pīkstus.
Īsi pirms veikala slēgšanas aiz durvīm vai turpat pie letes gaida meiteņu laulāti un nelaulātie draugi, met skatus, koķetē, piepalīdz cilāt kastes, vienvārdsakot - visādīgi labi iznesas. Saimnieks viņiem to arī neliedz - apmierināts personāls ir veiksmīga biznesa ķīla.

Še Božena Chodunskas jaunkundze ar reportāžu no rajona.
Vasaras vidū Manā rajonā ar cerībām sirdī un spožu acuskatu tiek atvērts jauns veikaliņš - akurāti tieši pretī krievu skolai. Pārdevējs, tīkams komunikabls jaunietis, ar labu selektīvo atmiņu allaž piedāvā iegādāties svaigu lauku pieniņu un apjautājas vai jaunajām dāmām nav nepieciešams kāds kārums. Tomēr veikala specialitāte ir alkoholiskie dzērieni. Plašs sortiments (krāsaini kokteiļi), pievilcīgas cenas (nelabvēļi gan melš, ka štengrais dzēriens tiek pirkts lielveikalu izpārdošanās), kam vajadzētu nodrošināt labu notietu no pāri ielai lokalizētās skolu jaunatnes! Bet nelaime nenāk brēkdama! Seko likteņa trieciens - ar Izglītības ministrijas un Rīgas domes gudru padomiņu, skola tiek slēgta, un tukšajā pagalmā vējš dzenā vien vientuļu saulpuķu sēkliņu paku.
Bet kādu grūsmi gan mazais bizness nev pārcietis? Ko nav pārdzīvojis? Nu andele jādzen vien ar vietējām mājsaimniecēm un ierobežoto iedzert kāro kontingentu piesātināta tirgus apstākļos.
Pēdējais gan mazumā nav gājis, pavisam nesen īsi pēc astoņiem rīta pusē Jūsu Padevīga Kalpone mana no veikala iznākam divus Skumjā Izskata Bruņiniekus - pagalam nonīkušus vidēja vecuma vīriešu kārtas eksemplārus. Sejas nebūt ne nodzertas, bet bālas kā asniņi pagrabā, bezcerīgas kā diena bez saules. Sirmot sākušās ūsas bēdīgi nokārušās, bārdas rugājos rotājas saules zaķēni, soļi lēnīgi, viens balstās uz spieķa, otrs azotē maigi auklē alkoholiski reibinoša dzēriena pudeli. Abi lēniem soļiem aizvelkas uz skolas stadiona pusi slīcināt bēdu un runāt par dzīves grūsmi. Božena vēl nodomā, ek - tādus grūtdieņus veseliem steriem vajadzētu adoptēt kādai spēcīgai lauku sievai, kurai stilbi raženi kā baobabi, lai lauku gaisā pie labas ēdmaņas un mērena darba šādi nelaimes putni atkoptos un atkal spētu celt ne tikai izvārgušos locekļus, bet arī mūsu mazās Dzimtenes IKP.
Cerībā un ticībā!
Jūsu Božena

Pēc neilgas prombūtnes atgriežos Rajonā un tur - Liepas pilnos ziedos, jasmīni arī. Pie brīnumainajām pārvērtībām jāmin arī fakts, ka Vecās Maukas dēls mainījis stilu. Vecās Maukas dēls patiešam ir dēls sievietei, par kuru viss rajons zina - jaunībsgados viņai bijušas brīnumainas, daudzslāņainas un dāudzkārtīgas attiecības ar rajona un ārpusrajona vīrišķu diasporu. VM ir melni, sasprogoti, acīmredzot, krāsoti mati, kas parasti ir uzsprausti virs kaut kā galvas vidū, kas varētu būt majonēzes burka, apjomīgs torss un seja allažiņ saviebta niknā vieplī pret pasauli. VM nu jau kļūst veca un vārga, taču bērnībā es allaž no VM bijājos, jo viņa izskatījās pagalam nikna un mācēja trīsstāvīgi lamāties. VM dēls ir neliels (apmēram sēdoša suņa vai Jūsu Padevīgas Kapones auguma) alkoholizējies nenosakāma vecuma puisietis ar tik pat zlojebučiju sejas izteiksmi kā mammai, kurš neraugoties uz nodzēruma pakāpi allaž ģērbjas ar zināmu vipendronu. Parasti viņa garderobē dominē ādas jakas un spicpurnu kurpes, taču pēdejo reizi viņu redzēju izģērbušos melnā M kreklā, melnās dilinātās džinsās, kovboju zābakos un (goda vārds!) lakatiņu ap galvu. Nu īsts pundurformas Aksels Rouzs!

Starp citu, tais aizlaikos, kad pasaule vēl bija jauna, bet Božena - maziņa, kaimiņa Ostapa demokrātiskā dzirdināšanas uzņēmuma "Enkurs" vietā bija grāmanīca. Tāda garīga sākotne... Grāmatnīca bija Boženas iecienīts veikals, jo tur pārdeva gan tā laika dižpārdokļus, gan iecienītos kabatas formāta kalendārīšus, kurus Jūsu Padevīgā Kalpone bērnu dienās kolekcionēja. Ja patīstīsim atmiņu kamolīti, ieskatīsimies kristāla lodē, vai vienkārši veiksim ceļojumu laikā, redzēsim mazo Boženu tērptu zilā skolēnu formas sarafānā, ar acaino iepirkumu maisiņu rokā un sarkanzilu skolas somu uz skoliotiskās muguriņas, tievām O veida kājiņām nošļukušās golfenēs un Aijas Kukules vārdā nosaukto frizūru, papildinātu gaumīgu kaprona lentu, iegriežamies padomju grāmatnīcā un no uztraukuma pīkstošā balstiņā (es biju kautrs bērns) palūdzam parādīt kalendārīti ar mušu ofrīdu un dzegužkurpīti (Božena vismīļāk kolekcionēja attēlus ar LPSR aizsargājamajiem augiem), kā arī grāmatiņu "Mušmires un atmatenes" (bērns interesējās par dabu un sēnēm). Grāmatnīca bija patumša, noslēpumaina un tajā brīnišķīgi smaržoja pēc grāmatām un papīra, un elokoģiskiem koka lineāliem par pāris kapeikām. Tālo Austrumu un PSRS ziemeļgala iedzīvotājiem, suņupajūgos braucējiem un naftas urbējiem par zaļajiem zirnīšiem un gotiņkonfektēm bija jāmaksā vairāk, par ko parasti vēstīja uz produkta iespiests uzraksts, jo ekonomika bija vienkārša kā Ļeņins, taču es neatceros, vai šiem pašiem iedzīvotājiem dārgāk maksāja arī koka lineāli.

Pēc grāmatnīcas aiziešanas laimīgākos medību laukos, iestādījums kādu brīdi nesa kautro "Vijolītes" vārdu, tajā tirgoja alkoholu un šādu tādu pārtiku, bet ārpusē aizdomīga izskata tipiņi pārdeva zem zaļu kartupeļu maisiem un sīpoliem paslēptu kandžu, un bija visai izbrīnīti, ja kāda veca māmiņa aizrādīja, ka dēliņ, kartupeļus tak jātur apsegtus, vai mēģināja iegādāties pāris sīpolu klopsim.
Vēlāk, pēc pārenkurizācijas Jūsu Padevīgā Kalpone bijušajās grāmatnīcas telpās sabijusi tikai vienreiz, lai ārpus alkohola iegādes laika limita robežām iedzertgribēšanas izmisuma vadīta iegādātos atvērtu pudeli vīna. No grāmatnīcas atmosfairas saglabājusies vien puskrēsla. "Enkurs" ir īsts krogs ar tumša finiera leti un čipendeila stila krēsliem, kuros satupuši rajona bēdubrāļi. Trūkst vienīgi mežonīgo Rietumu stila bāra duravu un piespļaudītas smilšu grīdas. Jā, starp citu, pīpēt un spļaut zemē "Enkurā "nedrīkst.

Mana kaimiņa Ostapa biznesa sajūta ir pelnījuse iekļūt mikroekonomikas mācību grāmatās kā hrestomātisks piemērs.
Ostapa nodibinājums "Enkurs" strādā ar peļņu. Ostapa nodibinājums "Enkurs" ir labi apmeklēts. Ostaps ir samērā turīgs kupcis. Viņš nepārdod mersedesus, nedz porshe, nedz parmas škīnķī ietītas paipalu olas, toties pats pārvietojas ar iespaidīgu četrriteņpiedziņu. Ostapa nodibinājums "Enkurs" pārdod alu un stipros alkoholiskos dzērienus rajona dzert gribošajiem iedzīvotājiem, kuri nav tik turīgi, un/ vai ir pārāk slinki, lai dzertu dārgākos krogos. Par to viņi tur uzturas visu "Enkura" atvēruma laiku, un "Enkurs" ir ļoti atvērts iestādījums. Pie "Enkura" durvīm bieži savu aizdzērušos saimnieku skumīgi gaida piesiets vilku suns. Agrāk turpat bija manāmi arī bērnu ratiņi, taču tagad vairs ne. Iespējams, ka potenciālais "Enkura" apmeklētājs paaudzies un skrien kājām, vai varbūt viņi pārcēlušies dzīvot citur.

Kaimiņu lielapmērmājas apakša svaigi nogrāsota iekaisuša zīdaiņu dupša krāsā, kas brīnišķi harmonē ar jaunieliktajām kaku krāsas durvīm. Taisni prieks skatīties!

Mans rajons, where I dwell in, ir daiļš aptuveni 3 nedēļas gadā:
1) kaut kad maijā/aprīli atkarībā no klimaksa... klimata īpatnībām, kad zied viss, kas vēl nav nozāģēts, izmīts vai citādi izmaurots; zied Kaukāza plūmes, ķirši, paradīzes ābeles (ābelei līdzīgs priekšmets ar maziem, mazītiņiem ābolīšiem, kurus var kompotēt un līdzīgi izdarīties), sētnieces iepostās prīmulas, dažas aizkavējušās pulkstenītes, un viss iepriekš aprakstītais smaržo tā, ka vai sirds pa muti kāpj laukā, un gribas skriet cauri visam šim zaļumam un baltumam un kliegt... nu tādu īstu pilnas sirds kliedzienu, A-A-A-A-Aāaaaaa J-O-O-O-B-T-V-O-O-O-J-U-U-U M-A-A-A-T-J!!! Pavasaris mūsu rajonā ir apsolījums vēlēšanu gadā. Tad kādu brīdi vēlāk zied ceriņi, jā, un viens tieši pie bērnistabas loga, smarža iekļūst tieši istabā, un tu lāga nemaz nevari mierīgi un mietpilsoniski atdusēties.
Pa logu paveras diezgan glīts skats uz bērzu, zem kura ir apbedīti mūsu iepriekšējie kāmīši, pīlādzi, sniegogu krūmu un, jel nepriecājies pāragri, Mans Jaunais Draugs, uz auklas izkārtie kaimiņu veļas komplektiem. Aizvakar cieši blakus kaimiņienes stringiem kā mēms atgādinājums par nenovēršamo vecumu karājās arī viņas mammas, pavecas krievu kundzītes, izpletņa lieluma apakšbikses un baiss krūšturis.
2) rudenī, kad daudzās lapas ir sarunājušas būt tik košas, sarkanas un dzeltenas, ka to tak viena mirstīga cilvēka acs nemaz nevar uzskatīt bez aizgrābtības. Lapas mēs lasām (uzmanoties no suņu atstātā organiskā mantojuma un nesam mājās.
3) īsajos klimatiskā apmulsuma brīžos, kad visu, gan daiļo, gan neglīto pārklāj sniegs. Tad vienu īsu brīdi itin viss ir skaists.

Jā, un vēl mums ir kastaņu aleja, bet to es nemaz nevaru ne dziesmā apdziedāt ne pasakā izstāstīt, lai neierindotos banalitāšu topa augšgalā.