Božena Chodunska

Mēs – es un mans rajons mana mūža laikā kopā esam izēduši pudu sāls, kuru mana rajona sētnieki izšķērdīgi kaisa ziemā. Tieši par sētniekiem arī būs stāsts. Mūspusē starp māju sētniekiem, valda izsens cilšu naids, jo lielākoties katra māja pieder citam dzīvokļu koperatīvam. Nakts aizsegā savas teritorijas sagrābtās lapas pārnest vai kā citādi nogādāt Citu Māju Sētnieku teritorijā nav nekas neparasts. Pārnest sniegu ir grūtāk, taču ko aiz naida neizdarīsi? Leģenda stāsta, ka Tās mājas sētniece esot aizrādījusi maniem bērniem, lai tie nevizinās ar divriteņiem pa viņas mājai piederošo teritorijas daļu. Bērni tolaik vēl bija pārāk nesamaitāti lai palūgtu viņu doties veikt attiecīgas darbības.
Lai regulētu sētnieku attiecības koperatīvu vadība nodala teritorijas ar glītiem metāla stabiem, kas izskatās taisni kā radīti, lai uz tiem par biedinājumu spraustu noķerto autozaglēnu galvas. Jūsu Padevīga kalpone ik dienas lūdz providenci, iereibušajie pilsoņi, kuri nakts mellumā atgriežas savos mitekļos vai skraidelīgie bērni nekļūtu par šo stabu upuriem, nepārsit pieres vai nesacarumo citas ķermeņa daļas. Lai naidnieka auto netiktu parkots Mūsu Pagalmā, jaukie stabi iecementēti arī starp Mūsu Mājas un Tās Otras Mājas teritoriju. Abas mājas kā viens otram naidīgi siāmas dvīņi saaugušas ar vienu gala stūri burta L formā. Ja vienā vai otrā namā, lai Ūsiņš nogrābstās, nodziedātu sarkanais gailēns, brašie pažarnieki spētu tikai noskatīties liesmās, nespēdami piekļūt sihijai tuvāk kā ļauj stabi.
Starp citu, viņu mājas sētniecei ir vairāk puķu šķirņu, viņa audzē arī ērkšķogas un piparmētras, kur mūsējā atkal specializējas pujenēs un flokšos, toties mūsu mājas sētniecei sanāk smukākas samtenes.
Ir zināms, ka Citu māju iedzīvotāji, nes savas drazas uz Mūsu Miskastēm. Lai iespītētu, mēs mēdzam nest uz Viņu miskastēm savas tukšās pudeles.