Božena Chodunska

Šorīt sētnieks pie estētikas skolas tīrīja sniegu un viņa sunītis - tāds līdzīgs velsas korgijam, kā kollijs uz īsām resnām kājelēm, uzbruka sētnieka stumdītajai sniega lāpstai. Sēžu, domāju, vai tas sētniekvīrs maz varēja notīrīt sniegu ar tādu palīgu.
Katru rītu pie darba es satieku vecāku džentlmeni ar spanielu. Tas nav tāds pārītis kā dzērājs kaimiņš ar kraupaino spanielu no Kamī "Svešinieka". Tas ir labi uzturēts krievu kungs ar spieķīti, parasti ģērbies sporta jakā, bet ne tādā, kādu jūs varbūt iedomājāties krievu kungam. Jakas viņam parasti ir patiešām sporta. Šoreiz Spider. Varbūt ne 2010 gada modelis, tak gana spaiderīga, lai tādā varētu braukt uz kādu vietējo kalnu skatīties uz citu slēpošanas jakām. Sunīti sauc par Джимми. Viņam aukstajā sezonā ir sporta mētelītis. Man patīk iedomāties, ka Джимми saimnieks ir kāds padomju laiku olimpietis.
Vēl manā rajonā var redzēt, kā melna vārna mēģina no koka zara noknābt melnu kaķi. Vārna domā, ka tas ir vārnas zars, bet kaķis - ka kaķa zars. Ja es mācētu zīmēt multenes, uzzīmētu, kā vārna galopā, soli pa solim lien tuvāk kaķim kā tāds nekaunīgs brūtgāns meitenei uz soliņa.
Vārnas mums treknas, nekaunīgas un noēdušās. Bet kaķi - tādi paši.
Toties kaijas ir vēl vairak noēdušās. Viņas te šķiļas un drosi vien arī mirst, jo pat kaijas tak nav mūžīgas, un par jūru nemaz nenojauš. Ja varētu to kaiju ķērkšanu (romantiskās klaigas) papildināt ar kuģa bazūni, žutkaja romanķika būtu no rītiem mostoties. Kā ostmalā.