![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Dārgā Dienasgrāmata! Mīļo Dakter, tāltālo Tonušek!
Beidzot man ir piedienīgs, ko rakstīt. Es jau mēģināju kaut ko rakstīt vakar un aizvakar un vēl senāk, bet izmetu vēstures meslainē, jo tas pārāk izklausījās pēc gaudām, un kam tad tās gaudas ir vajadzīgas, vaneko?
Šodien man bija brīvdiena (neizmantots atvaļinājums, lūk) un es izdarīju lūk ko:
1. Pavadīju Mazo Jaunkundzi viņas pirmajos gostroļos ar baletu uz Viļņu. Viļņā esot jauki, tikai tās kopmītnes briesmīgas (peļu kakas un gultas sastiprinātas ar skoču, tā reportē dalībnieks). Toties porcijas barotavā būs lielas (to es no pieredzes, jo lietuviešiem karbonādes ir lielākas).
2. Aizgāju pie LORa. LORs ieskatījās manās mandelēs un sacīja, ka LORiski es esmu gandrīz vesela, un no LOR kaitēm man nebūs jāmirst (vismaz pagaidām), tāpec varu meklēt tālāk, kālabad man ir tik sū... Okej, es teicu, tikai labo, ja! Lai gan man vienalga liekas, ka jārok mirstambedre.
3. Nopirku ūberdārgu kleitu. Es nekad nevienam neteikšu kur un par cik, ja nu vienīgi savam biktstēvam un arī tad ne skaidrā prātā. Kad es uz to bezvārda zīmola kleitu paskatos, man gribas brēkt jo skaņi, ka viņa tak nav tā vērta, bet no otras puses, kad es paskatos, cik jauki šī lupatiņa ar četrām vīlem sēd uz manas briestošās sievišķības, un atceros tās mokas un pazemojumu, ko izcieš mazs, ne pārāk slaids, ar lielām krūtīm apveltīts vidējas glītuma pakāpes radījums laikojot visvisādas kleitas visvisādās lielveikalu ģērbtuvēs, kur mērkaķa dibena krāsas gaismā visi izskatās tik nesmuki, ka taisni vai jāraud, un es jo īpaši, jā, un pēc tā visa es saprotu, ka man nebija citas izejas. Mums bija jābūt kopā. Man un kleitai. Kleitai un man. Pārdevēja arī bija eksperts nozarē un atlaida man piecus latus, ko nodzert aiz kauna par šo pirkumu. Un viņa uzslavēja manu frizūru (frizūra man ir gluži kā bildītē, jūs jau redzat), un novēlēja, lai kleita man nes laimi, un lai es esmu visskaistākā ballē.
Es jau nepateicu, ka kleita bija vajadzīga kā zilums uz acs, jo šovakar ir skolas jubilejums un salidojums, un es tak nevaru iet tajā pašā kleitā, ko vilku pirms 5 (pieciem, ja!) gadiem, tas tak būs skaidrs pat Valērijam no zāģētavas un Valdim no Preiļiem. Pareiz, ka es tak varu nopirkt vienu mazo, sudrabmelno vakarkleitu piecgadē par neadekvātu cenu, pirms esmu izgāzusi visu naudu par bērnu hobijiem un barību. Mīļais Cibas Dievs, akceptē manu pirkumu nospiežot "Like" or so!
Labi, labi, mazā riebīgā balstiņa saka, ka ja vien es nomestu kādus kg dažus.. nu em, ēe neteikšu cik, man būtu vieglāki nopirkt kleitu par pieklājigāku summu, tā kā mums ir izaicinājums, mums ir kur tiekties.
Beidzot man ir piedienīgs, ko rakstīt. Es jau mēģināju kaut ko rakstīt vakar un aizvakar un vēl senāk, bet izmetu vēstures meslainē, jo tas pārāk izklausījās pēc gaudām, un kam tad tās gaudas ir vajadzīgas, vaneko?
Šodien man bija brīvdiena (neizmantots atvaļinājums, lūk) un es izdarīju lūk ko:
1. Pavadīju Mazo Jaunkundzi viņas pirmajos gostroļos ar baletu uz Viļņu. Viļņā esot jauki, tikai tās kopmītnes briesmīgas (peļu kakas un gultas sastiprinātas ar skoču, tā reportē dalībnieks). Toties porcijas barotavā būs lielas (to es no pieredzes, jo lietuviešiem karbonādes ir lielākas).
2. Aizgāju pie LORa. LORs ieskatījās manās mandelēs un sacīja, ka LORiski es esmu gandrīz vesela, un no LOR kaitēm man nebūs jāmirst (vismaz pagaidām), tāpec varu meklēt tālāk, kālabad man ir tik sū... Okej, es teicu, tikai labo, ja! Lai gan man vienalga liekas, ka jārok mirstambedre.
3. Nopirku ūberdārgu kleitu. Es nekad nevienam neteikšu kur un par cik, ja nu vienīgi savam biktstēvam un arī tad ne skaidrā prātā. Kad es uz to bezvārda zīmola kleitu paskatos, man gribas brēkt jo skaņi, ka viņa tak nav tā vērta, bet no otras puses, kad es paskatos, cik jauki šī lupatiņa ar četrām vīlem sēd uz manas briestošās sievišķības, un atceros tās mokas un pazemojumu, ko izcieš mazs, ne pārāk slaids, ar lielām krūtīm apveltīts vidējas glītuma pakāpes radījums laikojot visvisādas kleitas visvisādās lielveikalu ģērbtuvēs, kur mērkaķa dibena krāsas gaismā visi izskatās tik nesmuki, ka taisni vai jāraud, un es jo īpaši, jā, un pēc tā visa es saprotu, ka man nebija citas izejas. Mums bija jābūt kopā. Man un kleitai. Kleitai un man. Pārdevēja arī bija eksperts nozarē un atlaida man piecus latus, ko nodzert aiz kauna par šo pirkumu. Un viņa uzslavēja manu frizūru (frizūra man ir gluži kā bildītē, jūs jau redzat), un novēlēja, lai kleita man nes laimi, un lai es esmu visskaistākā ballē.
Es jau nepateicu, ka kleita bija vajadzīga kā zilums uz acs, jo šovakar ir skolas jubilejums un salidojums, un es tak nevaru iet tajā pašā kleitā, ko vilku pirms 5 (pieciem, ja!) gadiem, tas tak būs skaidrs pat Valērijam no zāģētavas un Valdim no Preiļiem. Pareiz, ka es tak varu nopirkt vienu mazo, sudrabmelno vakarkleitu piecgadē par neadekvātu cenu, pirms esmu izgāzusi visu naudu par bērnu hobijiem un barību. Mīļais Cibas Dievs, akceptē manu pirkumu nospiežot "Like" or so!
Labi, labi, mazā riebīgā balstiņa saka, ka ja vien es nomestu kādus kg dažus.. nu em, ēe neteikšu cik, man būtu vieglāki nopirkt kleitu par pieklājigāku summu, tā kā mums ir izaicinājums, mums ir kur tiekties.
man gan jāatzīst arī piemīt netikums nopirkt bezdievīgi dārgas kleites
Bet tā jau ir, ka tad, kad ir nu tik gauži grūti atrast ko tādu, kas pašam šķiet piestāvīgs esam, tad jāņem ciet!