Viena no manām mīļākajām lasāmvielām latviešu valodā ir "Latviešu literatūras kritikas" otrais sējums (1957). (Paņēmu no akadēmiskās bibliotēkas, bet labprāt pārpirktu / iemainītu pret citu grāmatu, ja kādam malacim ir.) Līdz pensijai gribu sev sagādāt visus sējumus, lai būtu ko darīt ziemas vakaros.
Otrajā sējumā ne tikai apkopoti dažādi noteikta perioda apcerējumi, tostarp leģendārais Jansona-Brauna "Fauni vai klauni: piezīmes par mūsu jaunāko rakstniecību" (acu priekšā pazib daži mūsdienu literāti — nenorādīsim, kuri), bet arī, iespējams, garākie apcerējumi par Nīčes un Štirnera ietekmi 20. gs. sākumā. Štirners vispār citur, cik zinu, tik detalizēti latviski nav analizēts.
Piemēram, par Nīči minēts, ka viņš iestājās par spēku un varasgribu tieši tāpēc, ka dzīvē bija slimīgs vārgulis, pārsmalcināts un sakāpināti nervozs. Un piebilsts arī tas, ko esmu novērojusi, proti, ka 9 no 10 reizēm viņu piesauc nevietā (kritizēti pat Poruks un citi, kuriem Nīče manāmi caurauž tekstus).
Vispār patīk tā asā kritika, kas bija iespējama. Daži paraugi:
"Šī skeletiski-kaulaiņā "dzeja" mums rēgojas preti no katra ilustreta un neilustreta žurnāla lappuses, no katra deenas avizes numura, un beidzot ari no atsevišķu izdevumu kopojumeem. Kāpēc viņu drukā, kā viņa taču beigās neapnīk pašeem klabinatajeem tāpat kā viņa sen apreebusees ari tam vispaceetigakajam lasitajam — to izdibināt acumirklī neņemamees."
"Veltīgas ir ekspresionistisko konstruktīvistu pūles noliegt romantiku un komponēt dzeju tikai idejiskā vai valodiskā, vai mūzikas garā noturoties tikai fonētiskā plāksnē — ceļot spocīgas vārdu konstrukciju celtnes (jaunie krievu un vācu dzejnieki). Bez romantikas elpas, tās paliek papīra puķes uz gara nabadzības kapa."
"[T. T.] domāja, ka tad jau nu rasies rakstniecība, ja to noklās ar uzslavām kā ar biezu mēslu kārtu. Viņš nemaz nespēj citādi par kādu rakstnieku runāt kā tikai urrājot, plaukstas sitot un superlativus berot. Viņš rīkojas kā literaturas frizieris, bet ne kā kritiķis: mūsu rakstnieku fizionomijas viņš ņemas tā nosmiņķēt un uzpindzelēt, ka tos vairs neviens cilvēks nevar pazīt (Purapuķem viņš pravietoja pasaules rakstnieka slavu, Janševski viņš nostādīja blakus Volfgangam Gētem utt.). [..] Visi sabiedriskie un literariskie virzieni viņam vienlīdz labi, visi rakstnieki (vai tiem ir dāvanas vai ne) vienādi slavējami."
(Andrejs Upīts, Ādolfs Erss un Jansons-Brauns, vēršoties pret dekadentiem, simbolistiem, ekspresionistiem u. c.)
Ieraudzīju šo: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/2
Ar mērenām šausmām atcerējos, ka bērnībā "Riekstkodī" bija septiņgalvainā žurku ķēniņa armija — visai asinskāra. Pēc tam par labu psihei noteikti nenāca arī Kamī "Mēra" un Kafkas darba "Žozefīne" izlasīšana.
Vēl joprojām nebūtu patīkami tādu sastapt.
https://www.google.lv/search?q=Ratt
https://www.diaart.org/exhibition/exhib
— Kongresmen! — Harolda Grifitsa balss skanēja skaidri un lepni. Telpā iestājās klusums. Kaut gan Harolds noderēja par mērķi daudziem Vašingtonas jokiem, neviens nespēja noliegt viņa rakstu popularitāti — tajos ik dienas tika atzīmēts un pienācīgi apraudāts Rietumu pagrimums. Nepagāja gandrīz ne diena, kad antikrists teju, teju neglābjami nepazudināja brīvību. Pēc Harolda domām, pastāvīgi draudēja Armagedona — cīņa starp labo un ļauno —, un Savienotās Valstis nebija sagatavojušās cīnīties par "to kungu"; kādreiz izcilās amerikāņu armijas jau sen bija izklīdinājuši politiķi, kurus apmuļķojuši liekulīgie liberāļi, iemidzinājusi Eleonora Rūzvelta, noveduši no ceļa štāba priekšnieki, kas sistemātiski nodod amerikāņu karavīru, apmainīdami šo brīnišķīgo gludenas miesas un karstu asiņu veidojumu pret sarežģītiem, izsmalcinātiem ieročiem, it kā mašīna spētu stāties muskuļotas rokas vietā. Haroldam par visu vairāk patika galējības; sadragātas zemes vīziju viņš aprakstīja ar tādu agoniju, tādu izteiksmes samudžinājumu, ka Pīters Senfords bija radījis jaunu vārdu Harolda sulīgi kunkuļainās prozas apzīmēšanai: "barokoko".
Gors Vidals. "Vašingtona, Kolumbijas apgabals".
Ja pievēršas apgaismības mākslu* hierarhijai, var redzēt, ka tajās visaugstāk vērtēja prāta ieceri nekā izpildījumu (tāpēc poēzija bija augstākā statusā par glezniecību, kur pēdējā skaitījās apmēram vienā līmenī ar keramiku un citiem amatniecības darbiem; tāpēc traģēdija bija cildenāka, jo tās "mērķis" vēl Lesinga laikā bija nāve, kurpretim komēdijas — kāzas). Tātad sakārtoti un cienījami, bet pēkšņi Heinriha Manna "Pavalstniekā" ("Der Untertan") uzpeld šāds ķīmiķa dialogs (drīzāk jau monologs), kas apgāž visu, bet reizē arī skaidro un patur:
"Pacēlies tik augstā domu lidojumā, Dīdrihs izteica savus uzskatus par mākslu vispār. Arī mākslā ir sava pakāpju kārtība. – Augstākā ir mūzika, tāpēc tā ir vāciešu māksla. Tai seko drāma. – Kāpēc? – jautāja Gusta. – Tāpēc, ka dažkārt tā saplūst ar mūziku, un tāpēc, ka tā nav jālasa, un vispār... – Un kas tālāk? – Portretu glezniecība, protams, ķeizara portretu dēļ. Pārējais nav tik svarīgs. – Un romāns? – Tā nav māksla. Mazākais, paldies dievam, nav vāciešu māksla – to apliecina pats nosaukums."
* šeit dsk. ir izšķirošs
"Garīga pērļu rota jeb tās teicamas kristīgas sievišķas kārtas Dieva un labu tikumu mīļotājas visudārgais miesas un dvēseles glītums, pastāvēdams iekš izlasītām Dieva lūgšanām, Dieva rakstu gabaliņiem, atskaņām un daudz jaukām līdz šim nedriķētām dziesmām, astoņās savādās virknēs jeb nodaļās saņemts un vācu valodā papriekš sarakstīts no Johann Cundisius, Dievam par godu un tai latviešu draudzei par labu, šās zemes valodā iztulkots un ar vajadzīgām lūgšanām vairots"
Rīga, 1711, G. M. Nellers.
http://periodika.lv/periodika2-view
Lengstons Hjūzs. Atdzejotāju nezinu.
Renē Krevels: http://periodika.lv/periodika2-view
Remī de Gurmons: http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
Pols Morāns: http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
Žoržs Diamels: http://periodika.lv/periodika2-view
Žils Sipervels: http://periodika.lv/periodika2-vie
Gijs Mazelīns: http://periodika.lv/periodika2-vie
Anrī Divernuā: http://periodika.lv/periodika2-vie
Žils Romēns: http://periodika.lv/periodika2-vie
http://periodika.lv/periodika2-vie
Visi šie autori tagad ir mazzināmi (nu, vismaz Latvijā), bet 20. gs. sākumā daudz ko labu tulkoja. Sen-džonu Persu, kurš nāca vēlāk, jau kaut kad ieliku.
* Īstenībā tā nav.
Bij viņam mīļas trīs lietas:
vakara dziesma, baltie pāvi
un nobružātas Amerikas kartes,
bet nepatika ne raudoši bērni,
ne aveņu ievārījums ar tēju,
ne sievietes histērijā.
... Bet es biju viņa sieva.
Anna Ahmatova. Atdzejojusi Herta Krauja.
Kaut kad rakstīju referātu par Zaheru-Mazohu, kuru, protams, komentējuši Delēzs un daudzi citi, un pārsteidza, cik viņš latviski daudz tulkots. Jau nosaukumi labie — ieturēti fetišisma garā: "Demoniskas seeweetes" (apakšsadaļas "Sarkanee mati", "Seeweete-sirene" u. c.), "Kā seewa wihru pahrhdewuse, jeb, Turku wehrdsibā", "Tikumihbas komisija: jozigs stahsts is Wihnes galma dsihwes" u. c. Bieži vien gan tie tika "swabadi atstahstiti", bet tomēr savdabīgi, ka liels pieprasījums laikam bija.
Jocīgi atdzejots viens no retajiem Hugo fon Hofmanštāla dzejoļiem latviski — bet tomēr šeit ir gana laba kataloģizācijas principa ievērošana, simboliskais sablīvējums utt.:
Mans dārzs
Skaists ir mans dārzs ar zelta-zaļeem kokeem,
Ar lapām, kuras sidrabvēsma paijā,
Ar dimantrasu, ģerboņmargu lokeem,
Ar gongskaņam, kas lauvas sapņos aijā,
Un topazvijām, dīvaintītā tiņā,
Un voljeru, kur spulgo pelekdzēses,
Kas mūžam nebauda no sidrabaku vēses,
Tik skaists, ka neilgojos pat pēc viņa,
Ta otra dārza, kur es biju reiz.
Es nezinu vairs kur. Es ožu tikai rasu,
To rasu, kas man citkārt matos karājās;
To zemes smaku jūtu miklu, asu,
Kas ogojot man nāsīs eesitās —
Tai viņā dārzā, kur es biju reiz...
Oriģināls: https://www.zgedichte.de/gedichte/h
Var salīdzināt arī, piemēram, ar šo: https://www.punctummagazine.lv/2014/1
Te vēstule: http://www.punctummagazine.lv/2021/08/0
http://periodika.lv/periodika2-view
Musée des Beaux Arts
Tēlojot ciešanas, viņi vienmēr trāpīja naglai uz galvas,
Vecmeistari: cik labi tie saprata
Ciešanu vietu dzīvē — kā viens cieš,
Kamēr cits ēd vai ver logu, vai tāpat vien staigā;
Un, kamēr veči gaida noliektām galvām, trīcošām sirdīm
Uz dievišķo piedzimšanu, turpat
Allaž jābūt bērniem, kam tā nav no īpaša svara, tie skrien slidas
Pa aizsalušo dīķi mežmalā.
Viņi nepiemirsa nekad,
Ka pat svēto baisajām mokām jārisinās
Kaut kur nomaļus, mēslainā kaktā,
Kur suņi turpina savu suņa dzīvi un varmākas zirgs
Berž pret koku savu vienaldzīgo pakaļu.
Vai Breigeļa Ikars, piemēram: visi novēršas it
Bezbēdīgi no nelaimes, arājs droši vien
Dzirdēja šļakstu un slāpētu kliedzienu,
Taču viņam tā nebija lielākā rūpe; saule staroja kā ik dienas arī
Pār baltajām kājām, kuras nogrima zaļajā
Ūdenī; eleganti būvētais kuģis, no kura vajadzētu redzēt
Dīvaino ainu, kādu zēnu krītam no debesīm,
Peldēja mierīgi tālāk, turp, kur tam jānonāk.
Vistans Hjū Odens. Atdzejojis Uldis Bērziņš.
Militāri ietonētais stils, kādā aizskāra cilvēkus pirms nepilniem diviem gadsimtiem (un tie pat nav prūši!):
Balzaks: "Kas viņš ir bijis? Varbūt kāds tieslietu ministrijas ierēdnis nodaļā, kur bendes iesniedz rēķinus par saviem izdevumiem, par melniem šķidrautiem tēvu slepkavām, par klijām giljotīnas grozam [..]?"
Prusts: "Šis cilvēks nav ne tik vērts kā virve, kurā viņu vajadzētu pakārt."
Vēl nāk prātā tie gadījumi, kad viena duelantu puse atteicās piedalīties duelī, jo nespēs gūt gandarījumu (t. i., otram nav tik daudz goda, cik pašam, līdz ar to atmaksa nav iespējama).
1.
Mēs, kam dienas saldme sasūcas plaušās,
Un ieraugām zarus atplaukstam maijā,
Mēs labāki nekā bojā gājušie.
Mēs, kas ilgi kožļājot izbaudām ēsmu
Un mīlas rotaļas vērtējam pilnā mērā,
Mēs labāki nekā tie, kas zem zemes.
No guņainām krāsnīm, iz dzeloņu stieplēm, kur svelpj
nebeidzamu rudeņu vēji,
No kaujām, kad krampjos gārdz ievainots gaiss.
Mūs izglāba viltus un māka.
Sūtīdami citus bīstamākajās pozīcijās,
Ar saucieniem mudinādami tos cīņai,
Jau priekšlaikus nozuzdami drošas sakāves priekšnojautā.
Kad jāizvēlas starp savu nāvi un drauga nāvi,
Izšķīrāmies par pēdējo, auksti apsverot: o, kaut
piepildītos.
Aizdrīvējām gāzu kameru durvis un zagām maizi,
Saprazdami, ka rītdiena atnāks vēl grūtāka.
Kā piedien, iepazinām ir labu, ir ļaunu,
Mūsu nešpetnai gudrībai līdzīgas nav virs zemes.
Jāatzīst, nu tas pierādīts: esam par viņiem labāki,
Lētticīgiem, dedzīgiem, vājiem, kas neprata vērtēt dzīvi.
2.
Cieni iegūtās mājas, Eiropas bērns.
Gotisko katedrāļu, baroka baznīcu mantiniek.
Un tiklab sinagogu, kur brēkāja nomāktā tauta,
Dekarta, Spinozas mantiniek, vārda gods likumīgais
pārņēmēj,
Leonidu kapraci,
Cieni mākas, ko guvi briesmu stundā.
Prāts tev lokans — uzreiz prot pamanīt
Visa labās un sliktās puses,
Prāts tev ir skeptisks un smalks, tas sniedz baudas,
Ko primitīvas ciltis pat nepazīst.
Prāta vadīts, tu sapratīsi,
Cik pareizus padomus devām.
Lai dienas saldme sasūcas plaušās.
Te pastāv gudras un precīzas instrukcijas.
3.
Ne runas nevar būt par spēka triumfu.
Šis taču ir laikmets, kad uzvar taisnība.
Nemini spēku, lai tev nepārmet,
Ka slepus tu turies pie apgāztām teorijām.
Kam pieder vara, to nosaka vēstures loģika,
Dod vēstures loģikai to, kas tai pienākas.
Lai lūpas, kas izsaka hipotēzi, nezin nenieka
Par rokām, kas tikmēr vilto eksperimentu.
Lai nezin tavas rokas, viltojot eksperimentu,
Nekā par lūpām, kas tikmēr izsaka hipotēzi.
Proti ar nekļūdīgu precizitāti pareģot ugunsgrēku.
Tad aizdedzini namu, lai piepildās, kam bija jānāk.
4.
No sīkas taisnības sēklas izaudzē melu stādu,
Neesi kā ģeķis, kas melojot noliedz īstenību.
Lai meli ir loģiskāki par notikumiem
Un ceļā gurušie rod tavos melos atdusu.
Ganam melojuši sēdīsim draudzīgā lokā,
Smejot sev sizdami sānā, kad piemin kāds mūsu mākas,
Slavēdams mūs par to, ko sauc: uztveres asums
Un vēl vairāk — par to, ko sauc: talanta lielums.
Mēs esam pēdējie, kas prot cinismā smelties līksmi.
Pēdējie, kuru viltība tuva izmisumam.
Jau dzimst paaudze — nopietna kā pati nāve —
Vārds vārdā tie uztver visu, ko saņēmām smiekliem.
5.
Lai tavi vārdi nozīmē nevis to, ko tie nozīmē,
Bet nozīmi gūst no tā, pret ko tad tie vērsti.
No divdomīgiem vārdiem nokal sev ieroci,
Skaidros vārdus nogremdē enciklopēdiskā mijkrēslī.
Nevienu vārdu nenopel, iekams ierēdņi
Nav noskaidrojuši kartotēkā, kas teicis šo vārdu.
Kaisles balss ir labāka nekā saprāta balss,
Jo bezkaislīgie nespēs izmainīt vēsturi.
6.
Neiemīli nevienu zemi: tās viegli iet bojā.
Neiemīli pilsētu: viegli brūk gruvešos.
Neglabā piemiņlietas, no atvilktnes pretim
Pacelsies dūmi un saindēs tavu elpu.
Nejūti cilvēkiem līdz: tie lēti iet bojā
Vai kāds dara tiem pāri, un viņi sauc tevi palīgā.
Neraugies pagātnes ezeros: rūsas pārklātais spogulis
Parādīs citādu seju, nekā tu ceri.
7.
Kas runā par vēsturi, var būt drošs,
Mirušie necelsies pret viņu liecināt.
Vari piedēvēt tiem, ko vien vēlies,
Atbildei dzirdēsi klusēšanu.
No nakts dzīlēm iznirst to tukšās sejas,
Tām piešķirsi tādus vaibstus, kādi tev vajadzīgi.
Lepns, ka valdi pār sen aizgājušiem,
Liec pagātnes vietā savu — daudz labāko! — vaiga līdzību.
8.
Smiekli, kas sanāk aiz cieņas pret patiesību,
Ir smiekli, ko smej tautas ienaidnieki.
Satīras laikmets garām. Turpmāk vairs
Neņirgsim lempīgus monarhus vīpsnīgiem vārdiem.
Nopietni, kā jau piedien svarīgā īstenotājiem,
Atļausimies tikai glaimīgi pajokot.
Sakniebtām lūpām, argumentācijai klausīdami,
Piesardzīgi ienākam brīvlaistās uguns ērā.
Ņujorkā, 1946
Česlavs Milošs. Atdzejojis Uldis Bērziņš.
Rindiņas par kādas jaunas lēdijas fotoalbumu
Un pēdīgi tad nāca albums tas,
kur bija visi jūsu vecumi,
gan matēti, gan arī spīdīgi.
Par daudz tur bija konditorejas:
var aizrīties, kad šādi kārumi.
Man acis šķielējot kampj katru ainu:
to bižaini, kas kaķi samīlē;
to daiļavu, kas skolu absolvē;
vai kur tā paceļ rozi smaggalvainu
zem špalēras; vai filca cepurē
(līdz ģībonim tas bija satraucoši)
kad sitāt jūs pa manu līdzsvaru.
Un vēl tie čaļi, kas uz nebēdu
jums apkārt valstījušies ir tik droši:
tie jums vis nepiestāv, es sacītu.
Bet fotomākslā patiesas ir ainas
un trāpīgas: tā fiksē mirkļus drūmus
kā drūmus, nepārmest tai soļus kļūmus,
tā neizskaistina nekādas vainas,
tā nepūš acīs skatuviskus dūmus,
bet rāda, cik tas kaķis negribīgs,
ka zods ir dubultzods, tā liecina,
un cik ir jūsu seja patiesa.
Kāds atklājums tas gan ir brīnišķīgs,
ka meitene šī tiešām reāla,
ka tā visnotaļ empīriski īsta!
Tie parki, kur jums tikās pastaigāties,
un puķes, vārti — pagātne? Grib stāties
gandrīz vai sirds, kad redzu, cik gan šķīsta,
cik aizlaicīga jūs tur izskatāties.
Mēs raudam ne vien kaut ko zaudējot,
nē: šoreiz asaras šīs tādēļ lija,
ka brīvas bija tās. Un tas, kas bija,
tas nenāks mūsu sāpes attaisnot,
kaut kaukt mums liek tā īsā procesija
no acs līdz lapai, kurā jūs pret žogu
uz divriteņa stutējaties tā,
lai paliktu joprojām līdzsvarā.
Vai pamanīsit, ja to bildi zogu,
kur peldaties? (Es neceru nekā.)
Ir nedalīta jūsu jaunība.
Kas zin, pie kā jums nākotni reiz siet
būs lemts: kā debesis tā tur jūs ciet,
kur jūs tik jauka — aizvien mazāka
un skaidrāka, kad gadi garām iet.
Filips Lārkins. Atdzejojis Valdis Bisenieks.
Čūska
Čūska atnāca pie manas ūdens siles
Kādā karstā karstā dienā — karstums tāds,
ka biju pidžamā —,
Lai tur nodzertos.
Zem tumšā lielā karobkoka pletās dīvsmaržainās ēnas,
Ar krūzi rokā nokāpu pa kāpnēm
Un nu — gaidi, stāvi gaidi, jo tur pie siles viņa bij jau
priekšā.
Tā izliecās no tumšās iezas kleķa sienā
Un, mīksti vijot zeltainbrūnās cilpas, noliecās pār akmens
siles malu,
Un ievirzīja galvu siles dibenā.
No sīkas lāmas, kur no krāna sapilējis ūdens,
Tā sāka malkot slaiku muti,
Rāmi sūkdama caur gludām smaganām, lai piepildītu
savas garās, svalbās vijas,
Klusītēm.
Kāds man jau priekšā — pie manas ūdens siles,
Un es, kā otrais rindā, gaidu.
Tā pacēla galvu no lāmas, kā to govis mēdz,
Un nenoteikti manī pavērās, kā dzerot govis mēdz,
Un nozibsnīja šķelto mēlīti pār lūpām, mirkli pārdomāja,
Tad pieliecās un iemalkoja vēl;
Tā bija zemes ruda, zeltkrāsā nokaltusi zemes kveldās iekšās
Šai Sicīlijas jūlijdienā, Etnai kūpot.
Izglītības balss man teica:
Viņa jānosit,
Jo Sicīlijā nekaitīgas piķamelnās čūskas, zeltainās ir indīgas.
Un balsis manī teica, ja tu būtu vīrs,
Tad tvertu kādu koku, dragātu, to nobeigtu uz vietas.
Bet man, jāatzīstas, viņa patika,
Cik biju priecīgs, ka klusi nākusi tā bij kā viesis, lai nodzertos
Pie manas ūdens siles
Un atgrieztos tad rāma, remdējusies, paldies neteikusi
Šīs zemes kveldās iekšās.
Vai gļēvums tas, ka nebij dūšas viņu nokaut?
Vai neprātība — ilgas viņu uzrunāt?
Vai pazemība, justies aplaimotam?
Es sajutos tik aplaimots.
Tak balsis šīs:
Ja nebūtu tev bailes, tu to nogalētu!
Un tiešām, bailes bij man, lielas bailes,
Tak gods jo lielāks,
Ka nākusi tā baudīt manu viesmīlību
Pa noslēpumu pilnās zemes tumšām virām.
Gana padzērusi,
Tā pacēla galvu, sapņaini, kā daždien slāpes dzesējušais
Un nozibsnīja mēlīti, naktsmelnu, žuburotu, gaisā —
Šķitās lūpas aplaizām —
Un paraudzījās apkārt izklaidīgām dieva acīm
Un lēnām pagrieza galvu,
Un lēnām, pavisam lēnām, kā treju kārtu sapnī,
Patapen ielocot gausos, izstieptos vijumus,
Tā sāka rāpties pāri izdrupušās sienas slīpnei.
Un kad tā galvu iebāza tai blēdīgajā iezā,
Un kad tā lēni pievilka tai savus čūskas plecus, dziļāk lienot,
Kā šausmas, kā protests, ka tūliņ nozudīs tā baismajā, melnajā plaisā,
Manī nu sacēlās, kad tā pagriezusi bij muguru.
Es paraudzījos apkārt, noliku krūzi zemē,
Tad satvēru smagu šķilu
Un ar būkšķi laidu to pret ūdens sili.
Man šķiet, es netrāpīju.
Vien pēkšņi tas, kas rēgojās vēl ārā, noraustījās necienīgā
steigā,
Kā zibens izlocījās un prom bija,
Atpakaļ melnajā šķirbā, sienas māllūpainajā plaisā,
Kurp kaisi stingajā pusdienas stundā es blenzu kā apburts.
Tai pašā mirklī es jau nožēloju.
Es domāju, cik sīki, zemiski — cik prasti rīkojos!
Es nicināju sevi un šīs nolādētās ļaužu skolas balsis.
Es atminējos albatrosu
Un vēlējos, kaut viņa, mana čūska, nāktu atpakaļ.
Jo nu man viņa atkal šķita ķēniņiene,
Ķēniņiene trimdā, pazemes valstībā nekronēta,
Kas nu no jauna ceļama godā.
Tā es palaidu garām iespēju, ko man dāvāja viena no
Dzīves pavēlniecēm.
Un nu man ir grēks, ko nāksies izpirkt, —
Sīkmanība.
Taormina, 1923
Deivids Herberts Lorenss. Atdzejojusi Ieva Lešinska. Te paskaidrojums albatrosam: https://www.enotes.com/homework-help/wh
Jaguārs
Pērtiķi žāvājas saulē un apbrīno savas
blusas.
Papagaiļi ķērc kā uz uguns vai grozās
Kā lētas bulciņas, kārojot garāmgājēja
riekstu.
Gurdi no laiskuma, lauva un tīģeris
Guļ nekustīgi kā saule. Žņaudzējčūskas
gredzens
kā sastindzis. Būris pēc būra šķiet tukši, vien
Salmi izelpo gulošo smaku.
Tas ir kā gleznojums uz bērnistabas sienas.
Bet ja dari kā citi un paskrien tiem
garām, nonāc
Pie būra, kur sastājies pūlis blenž, apburts,
Kā bērns uz sapni, uz jaguāru, kas
saniknots steidz
Caur cietuma tumsu pakaļ paša acu pīķiem
Kā pa īsu degli. Ne garlaicības mākts —
Acis ar mieru kļūt ugunī aklas,
Ausis — kurlas, smadzenēs asinīm dunot —
Viņš atraujas no restēm, bet būris tam
nepastāv
Vairāk kā prātniekam celle:
Viņa solī ir brīves mežonīgums,
Pasaule saplok zem viņa papēža vēziena.
Virs būra grīdas paveras apvāršņi.
Teds Hjūzs. Atdzejojusi Ieva Lešinska. Te vēl [bet ir arī vecā "Avota" numurā]: https://www.punctummagazine.lv/2018/1
Daile un patiesiba
Par Daili nomiru un tiku aprakts,
Kad manīm blakam nolikts tapa
Kāds, kas par Patiesibu cietis —
Nu viņu atrada iekš kapa.
"Par ko tu šeit?" viņš maigi bilda.
"Par Daili!" — "Un es par Patiesibu.
Tie īra viens — mēs brāļi esam,
Jo ciešam vienu mīlestibu."
Un ilgi mēs vēl runajamies
Caur savu māju smilšu sienu,
Līdz beidzot pīšļos pārvērtamies
Un kopā palikām arvienu.
Emīlija Dikinsone. Atdzejojis A. B., tātad laikam Jānis Sudrabkalns (https://jaunagaita.net/jg284/JG284_Kub
Anabella Lī
Sen, sen — tas reiz notika bērnībā
Kādā valstī pie jūrmales —
Tur meitene mita un mīlēja tā
Tāpat mani kā es.
Tā bija vēl bērns un bērns biju es ar'
Šajā valstī pie jūrmales,
Bet mēs mīlējām vairāk kā mīlēt var
Lī Anabella un es —
Ar mīlu, ka debesu eņģeļi
Pat apskauda — mani un Lī.
Un tādēļ, ka tik brīnišķi mīlējām mēs
Šajā valstī pie jūrmales,
Vējš no mākoņa pūta reiz ziemeli
Un tā nokāva daiļo Lī!
Prom no manis tika drīz aizvesta tā,
Un pie jūras viens paliku es,
Jo bij' piekrastes kapā tā guldīta
Šajā valstī pie jūrmales.
Jo pat eņģeļi debesīs apskauda,
Ka tik brīnišķi mīlam mēs —
Jā, tas bija par iemeslu (visi tā
Teic šai valstī pie jūrmales),
Ka no mākoņa pūta vējš ziemeli
Un tā nokāva manu Lī!
Mēs daudz nopietnāk mīlējām pat par tiem,
Kas par mums bij' daudz vecāki,
Kas par mums bij' daudz gudrāki —
Un ne eņģeļi, augstu kas debesis šķeļ,
Ne ar' dēmoni, jūrās kas orkānus ceļ,
Šķirt nemūžam man neiespēs dvēseli
No viņas dvēs'les, no manas Lī!
Jo man neuzlec mēness, kas neatnestu
Daiļus sapņus par Lī Anabellu,
Un man nespulgo zvaigznes, kurās neredzētu
Manas Lī spožo acu kvēlu.
Tā ik nakti pie sāniem es atdusos tai —
Manai mīlulei, dzīvei un līgavai —
Viņas kapā šai valstī pie jūras,
Viņas kapā pie bangainās jūras.
Helenai
Kad, Helen, tava daile vīd,
Man šķiet — es senās laivas rastu,
Kas smaržu pilnā jūrā slīd,
Lai klejotājs ar gurdo nastu
Reiz skata dzimto krastu.
Es klīdu, drūmu selgu skauts,
Bet hiacinšu mati, seja
Un nāras vaibsti mājup sauc,
Kur grieķu slavas dzeja
Un Romas dižums ļauts.
Lūk, spožā loga liekumā
Tā, tēlam līdzinoties, stājas,
Kur agatspuldzes* vizma klājas!
Ai, Psīche, tavā valstībā
Ir Svēto mājas!
Edgars Alans Po. Pirmo atdzejojis, visticamāk, Eriks Ādamsons, otro — Andrejs Johansons.
* oriģinālā — agate lamp; tas ir kaut kas šāds: https://www.google.lv/search?q=agate+la
"Spiezdams zvana pogu, viņš atkal ņēmās durstīt dzēšlapu.
- Jā, mister Mont?
- Sāksim nu, mis Perrena.
- "Godātais ser Džeims Fogart, esam sīki izskatījuši Jūsu visai interesanto" - hm-m! - "sacerējumu. Lai gan uzskatām, ka lieliski izteiktās domas par Lielbritānijas pašreizējo stāvokli salīdzinājumā ar pārējo pasauli var ļoti interesēt visas" - hm-m! - "domājošas personas, tomēr neesam pārliecināti, ka šādu" - hm-m! - "domājošu personu būtu tik daudz, lai grāmatu varētu publicēt, neciešot zaudējumus. Baidāmies, ka ārkārtīgi tieši formulētā" - hm-m! - "tēze, ka Lielbritānijai tagad jāmeklē glābiņš tirgus, iedzīvotāju biezības, piedāvājuma un pieprasījuma noregulēšanā pašas impērijas robežās, var sacelt pakaļkājās visas politiskās partijas; uzskatām arī, ka Jūsu plāns, kas paredz izvest lielas zēnu un meiteņu grupas, pirms tās sabojājusi angļu pilsētu dzīve, tikai sakaitinās strādnieku šķiru, kas pazīst vienīgi pašu zemes apstākļus un ārkārtīgi pretojas iespējai ļaut saviem bērniem izmēģināt laimi citur."
- Vai man tieši tā arī rakstīt, mister Mont?
- Jā, tikai mazliet apfrizējiet asumus. Hm-m!...
- "Beidzot, Jūsu uzskats, ka zeme jāizmanto labības audzēšanai, ir mūsdienās tik neparasts, ka, pēc mūsu domām, Jūsu grāmatu naidīgi uzņems visa prese, izņemot veco gvardi, konservatīvos un dažas personas, kam piemīt iztēles spējas."
- Un tālāk, mister Mont?
- "Šajā svārstīgu pārmaiņu laikmetā," - tā arī rakstiet, mis Perrena, - "kad cerības jau sen ieķīlātas un zaudējušas jebkuru realitāti," - apmēram tā arī rakstiet, - "ikviens plāns, kur domāts par nākotni un paredzēts ražas ievākšanu atlikt uz gadiem divdesmit, bez šaubām, būs ārkārtīgi nepopulārs. Visu šo iemeslu dēļ Jūs sapratīsiet, ka Jums nepieciešams" - hm-m! - "meklēt citu izdevēju. Vārdu sakot, nekas nesanāks."
- "Ar …" - hm-m! - nu, pati zināt, ar ko, - "godātais ser Džeims Fogart,
paliekam Jūsu pazemīgie kalpi
Denbijs un Vinters."
[..] - Lai nu kā, misters Denbijs nebūtu atstājis vēstuli manā ziņā, ja negribētu mani ar to uzjautrināt. Jā, un kad nu mēs par to esam sākuši runāt - man jānoraida Harolda Māstera jaunā grāmata. Tas gan nav pareizi, bet viņi negrib to iespiest.
- Kāpēc ne, mister Mont? "Raudošajam bruņurupucim" bija tādi panākumi!
- Redziet, šajā jaunajā darbā Māsters ir izvēlējies tādu tematu, kas viņu vienkārši spiež ko pateikt. Vinters saka, ka tie, kuri apsveikuši "Raudošo bruņurupuci" kā nepārspējamu mākslas darbu, tāpēc vien uzbruks šim; un misters Denbijs sauc šo grāmatu par varmācību pret cilvēka dabu. Tāpēc pūlēties to aizstāvēt nav jēgas. Nu, mēģināsim rakstīt:
- "Dārgo Māster! Iejūsmojies par tematu, Jūs, acīm redzot, neesat pamanījis, ka tā nolemjat savu garabērnu galīgam fiasko. "Raudošajā bruņurupucī" Jūs bijāt lieliski saspēlējies ar pusi orķestra, un proti, ar" - hm-m! - "trokšņaināko pusi. Jūs bijāt burvīgi arhaisks un nesatricināmi aukstasinīgs. Bet ko Jūs tagad esat izdarījis? Paņēmis par savu varoni Marķīzu salu pēdējo iedzimto un pārcēlis viņu uz Londonu! Jūsu darbs ir dzēlīga satīra, īsta sadzīves kritika. Esmu pārliecināts, ka Jūs negribējāt rakstīt par mūsu laikmetu vai rakņāties dzīves īstenībā; taču Jūsu temats ir aizrāvis Jūs līdzi. Auksta dzēlība un aukstasinība, kā zināt, ir divas ļoti dažādas lietas, nemaz nerunājot par to, ka esat bijis spiests atteikties no arhaiskā. Es personiski, protams, domāju, ka šis jaunais darbs ir desmitreiz labāks par "Raudošo bruņurupuci", kurš bija gan ļoti jauks, mazs darbiņš, bet par kuru nav vērts daudz muti dzisināt. Taču es neesmu publika un neesmu arī kritiķis. Jaunos un tievos sarūgtinās tas, ka Jūs te neesat laikmetīgs, viņi sacīs, ka Jūs moralizējat; vecie un resnie dēvēs Jūs par niknuma pilnu postītāju, kamēr parastie lasītāji ņems Jūsu salinieku nopietni un apvainosies, ka esat to nostādījis augstāk par viņiem. Izredzes, kā redzat, nav iepriecinošas. Kā, pēc Jūsu domām, lai mēs tādu grāmatu "izdabūjam cauri"? Mēs to vienkārši nemaz nemēģināsim darīt! Tāds ir firmas rīkojums. Es tam nepiekrītu. Es to izdotu jau rīt, taču man jāiet turp, kur Denbijs un Vinters dzen. Tā, personiski dziļi nožēlodams, nosūtu Jums atpakaļ sacerējumu, kas ir patiess mākslas darbs.
Vienmēr Jūsu
Maikls Monts."
- Vai zināt, mis Perrena, man šķiet, ka jums šī vēstule nemaz nav jāpārtulko.
- Baidos, ka tas būtu arī grūti.
- Labs ir. Bet otru gan, lūdzu, nogludiniet!"
Džons Golsvērtijs. "Forsaitu teika".
"Debikērs un Sovelo iegrimuši politiskā diskusijā. Sovelo uzskati dīvainā kārtā atkarīgi no klasē saņemtajām atzīmēm. Tiklīdz skolotāji viņu novērtēja atzinīgi, viņš labprāt nosliecās labējo pusē un pieņēma, ka pastāvošā kārtība ir laba; ja viņš zaudēja dažus punktus sacerējumā, viņu sagrāba sašutums un, nonācis "galēji kreiso" pusē, viņš mudināja uz pilnīga apvērsuma nepieciešamību. Šobrīd, būdams priekšpēdējais matemātikā, viņš atzina, ka ķīniešu komunisms ir vienīgais, kas ar savu dogmatisko nesamierinātību ir spējīgs atjaunot veco, satrūdējušo pasauli. Pat "L'Humanité", viņš teica, ir reakcionāra avīze. Atzīstot, ka viņš pārspīlē, Daniels iejaucās, lai izteiktu savu viedokli. Strīda karstumā meitene tika aizmirsta. Tā soļodami, trīs zēni žestikulēja, skaļi runāja, pārtrauca cits citu pusvārdā. Aizkaitinātām sejām garāmgājēji uz ietves izvairījās no viņiem, bet zēniem par to bija maza bēda: šis kvartāls pieder viņiem. Tā viņi nonāca Bonaparta ielas galā."
Anrī Truajā. "Egletjēru ģimene".
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)