Karstumā dzejoļi, kuros minēts rudens.
Rainers Marija Rilke: "Manās acīs briest vārpas, un katrs sev pats no tām izlasa graudu pēc grauda."
Emīlija Dikinsone:
"Rudens — pārlūkoju adīkli —
Krāsas — saka viņš —,
kas spētu pazemot flamingo."
Stefans George:
"Jel nekavējies...
Jel nekavējies satvert dārgās veltes,
Ko vēlais greznums sniedz, pirms griežos šķiras,
Lūk, drūmie mākoņi jau kopā iras,
Un drīz mūs pārsteigt iespēs miglu speltes.
Kluss skaņu vilnis saplūkātā zarā
Tev teic, ka lēnīgi un gudri rudens
Tin zemi spožā damastā, pirms ūdens
Ir iekalts tuvās vētras saltā varā.
Un zeltizaļās lapsenes no alām
Un slēgtiem ziedu biķeriem jau projām,
Mēs tālos lokus laivā apceļojam
Gar lapu bronzas-iebrūnganām salām."
No vācu valodas atdzejojis Pavils Vīlips.
Georgs Trākls:
"Uz manu pieri auksts metāls nāk.
Zirnekļi manu sirdi meklē.
Ir gaisma, kas manā mutē dziest."
vai:
"Zilgmē pagaistot, nabaga grēcinieks
Savus trūdus atstāj lilijām un žurkām."
vai jebkas cits no viņa (pamatā atdzejojusi Amanda Aizpuriete un Pēteris Brūveris: http://periodika.lv/#searchResults:%23t
Cik neprātīgs
Cik neprātīgs, kas nespēj noraudzīties
Aukstasinīgs uz dienām, kuras līkst.
Kam šķirstot mūža lapas nomocīties,
Pat jaukās bērn'dienas lai žēlās slīgst.
Itkā kad roze plūktu sevi pati,
Vai pirksti plūmei dzēstu zilgmi nost,
Vai ūdens meita, kurai dzidri skati,
Sev alā vilktu augus gļotainos.
Bet roze ziedus atstāj sev uz kāta,
Lai skūpsta vējš un bites dzer no tās;
Uz plūmes paliek zilgme, liegi krāta,
Un ezers kristalldzidris iedzirkstas.
Kam šaubās slīkt, kam sevi attaisnot,
Kam maitāt svētlaimi, sev neticot?
Džons Kītss. Atdzejojis A. Eglītis.
P. S. To puķi, kura plūc pati sevi, izmantoja arī Kamingss (latviski šeit: https://www.punctummagazine.lv/2015/0
Revolucionārs
Pēc miljona ir miljons karā kauts,
Mēs vēlējāmies atmaksu un brīvi.
Es kaujas laukā zvērēju, ka dzīvi
Sākot nava vērts, līdz kautais slavā skauts.
Bij kauti miljoni, nu jaunā audze
Ar džimmisoļiem jaunās šausmās iet.
Es pats tai līdzīgs — tā man bieži šķiet.
Ir dzīve atkal pretrunību kaudze.
Nav redzams ar, kā prātīgāks mazliet
Es pats. Bez cerībām ta dienas riet.
Bet tagad vēroju — vai tas gan ļauts ? —
Ko agrāk pielūdzām, to apkarojam sīvi.
Dej jaunatne ar tukšām galvām spīvi,
Kad šībers saksafona taktī rauts.
Francs Verfels. Atdzejojis Kārlis Dziļleja.
Uzlidojums
Ak tu, mans Dievs, kāpēc Tu mani sējis
Pie parādībām, piekalis pie virsmas,
Ka es, — kad gars un miesa man pie irsmas,
Viens gurdi velkos, dzīvi neiespējis.
Kaut būtu es caur visām zvaigžņu klaidām
Kā ēters, klusme, nesavtībā dzisdams,
Ne miesai piezīdies vairs, maldos krizdams,
Svešs viņas vātīm skaudrām, prieka smaidam.
Kad nu man devi Es, un radījis
Tu nespēk-mokām mani, šaurei grūtai,
Un necienīgas pašmocības dzīvei, —
Mans gars viss Tavu balsi sadzirdis.
Nu liktens skaists ik manai domai, jūtai.
Tu sauc. — Es drebu ejot pretī brīvei.
Francs Verfels. Atdzejojis R. Rudzītis (vai nu Rihards, vai Romāns, visdrīzāk).
Lai sevi nedaudz izklaidētu darbā, klausījos audiofailā "The Murder of Professor Schlick: The Rise and Fall of the Vienna Circle". Pamodos pie diviem citātiem:
Par Kurtu Gēdelu un viņa sievu Adeli: "Gödel and Adele left Germany a week later, on the 16th. "The only complication which remains", he wrote to Aydelotte on January 5th, "is that I shall have to take the route through Russia and Japan. The German certificate of leave makes explicitly this requirement". The two travelled through Lithuania and Latvia to Moscow before boarding the trans-Siberian express."
Par Karlu Poperu: "The Open Society nearly killed him [..]."
Būs jāpalasa.
20. gs. sākuma presē publicēto eiropiešu krāšņie redzējumi vai pareģojumi par Ameriku:
"Amerikānis neēd vīnogas, bet patērē kalorijas. Viņš domā, ka nav vērts ēst tādus augļus, kas dod maz kaloriju. Nākotnes cilvēks tāpēc vairs neēdīs vīnogas, ķiršus, rūgušpienu, olas, bet ēdīs olbaltumvielas, taukvielas, cukurvielas, katalizatorus. Viņš ēdīs kailu protoplasmu. "Pasniedziet man, lūdzu, Na Cl!" Restorānu apkalpotājiem būs jābeidz ķīmijas fakultāte, un ēdienu kartes vietā jums pasniegs Osvalda kopotus rakstus. Nabaga cilvēki!
Ja Amerikā vilciena vagonā kāds noklepojas, tad blakus sēdošais nekavējoties dezinficē savu rīkli un degunu ar sevišķa aparāta palīdzību.
[..] Amerikānis visu apdrošina. Viņš apdrošina savu dzīvību. Viņa sieva apdrošinās viņam par labu. "Ja es mirstu nelaikā, tad mana sieva saņem kapitālu." Un otrādi: "Ja mana sieva mirst nelaikā..." Viņš apdrošinās arī pret nelaimes gadījumu. "Ja es sadragāju savu līdzpilsoni, tad apdrošināšanas biedrība atsvabina mani no atbildības; tā maksā cietušai ģimenei..."
Tad vēl Sarojana populārā skice "Tā ir Ņujorka". (Atradu arī B. Rasela rakstu, kurā viņš pauž, ka 2033. gadā nebūs laulību.)
Iekopēju no skenēta un diezgan sena materiāla, tāpēc būs kļūdas:
Ikviena sapnis ir kaut reizi mūžā nokļūt Ņujorkā. Tajā dzīvo septiņi miljoni cilvēku un pat nemana, vai tie atrodas Ņujorkā vai kaut kur citur. Viņi lielākoties dzīvo alā, kurā lāga nevar pagriezties — un negrozās. Viņi dzīvo alā, uz darbu brauc pa alu, kas izrakta zem pilsētas, smirdošā vilcienā, nekad neelpo svaigu gaisu un reti redz skaidras debesis. Centrālajā parkā viņi nedrīkst atsēsties zālē, uz to drīkst tikai skatīties. Lai apmeklētu teātri, viņiem jāmaksā par biļeti dienas alga, un, kad biļete nopirkta, viņiem rāda draņķīgu lugu, ko uzskata par varenu, jo citas ir vēl sliktākas. Viņi lasa par izdaudzinātajiem nakts klubiem, bet pat nezina, kur tie atrodas.
Pilsētā ir daudz cilvēku, kurus uzskata par izcilām personībām, un šīs pasaules niecīgie salasās tūkstošiem lielos pūļos pie ieejas Brodvejas restorānā. Viņi drūzmējas pie ieejas, apturēdami satiksmi, jo cer ieraudzīt Robertu Tailoru, kam esot jāatrodas restorānā. Daiļākās sievietes pasaulē ik dienas pastaigājas pa Piekto Aveniju, bet neuzsmaida gājējiem kā Rietumu meitenes.
Pilsēta visu laiku tiek labiekārtota, un slaisti jebkurā diennakts laikā var atrast nodarbību, vērojot, kā darbojas tvaika veltnis. Dinamītu lieto zinātniskiem mērķiem zem ēkām, kas ir klerku pilnas, un klerki, dzirdēdami sprādzienus, saprot, ka tas nav japāņu iebrukums, bet tikai metro būve zem Sestās Avenijas.
Taksometru jūs varat atrast jebkurā laikā un jebkurā vietā, un pasažiera acu priekšā ir plāksnīte ar šofera uzvārdu un fotogrāfiju. Katrs šoferis ir cilvēks ar interesantu pagātni; ja tikai kāds varētu uzrakstīt par viņu. Vispār te vajadzīgs O'Henri, bet viņa nav, un nav nekā tamlīdzīga.
Piketētāji nēsā pa ielu plakātus, protestēdami pret visu un visiem, izņemot paši sevi. Pret viņiem neprotestē neviens, izņemot to mātes, kas vēl nav organizētas un nerīko piketus.
Izcili sabiedriskie darbinieki ikdienas atbrauc un aizbrauc, atgriezdamies no Eiropas vai dodamies uz turieni. Mantīgās šķiras sastāv no tīrajiem muļķiem, bet to neatzīst, jo veicas gluži labi un atkal ir nopelnīts nedaudz naudas.
Rēviju ar skuķiem vairs nav, jo pēc septiņdesmit diviem gadiem kādam beidzot ienācis prātā, ka tās samaitājot piecdesmit gadu vecus puisīšus. Neliela kāršu kava, piecdesmit divas kārtis, Brodvejā maksā piecus centus. Uzvelkams rotaļu sunītis maksā piecpadsmit centus. Tas kustas, bet nesmilkst. Smilkst rotaļu sunīšu pārdevējs, jo ar veikaliem neiet spoži.
Visdižākais cilvēks pilsētā ir puisis, ko sauc par Djui. Viņš esot gribējis kļūt par dziedoni, bet atklājis, ka viņam ir gandrīz visdraņķīgākais baritons visā pasaulē. Un tad viņš kļuvis par labāko prokuroru. Viņš piespiedis gangsterus, kas domājuši, ka tie ir nelabojami huligāni, uzvesties kulturāli vai atstāt pilsētu. Ikviens iebraucējs var padejot ar kādu, kas atgādina kādu citu no kino vai teātra. Jāsamaksā tikai astoņi centi, tas ir viss. Tā nav operete, kaut viss notiek uz skatuves, bet "nekādas blēdības". Ielas mūziķi katrā ziņā ir akli un klaiņo grupiņās — bandžo un akordeons. Modernas dziesmas un dejas pēc pasūtījuma. Kāds klejotājs akordeonists izpildīja senebreju psalmus, lauzdams gājēju sirdis.
Ielas meitas darbojas spīdoši. Viņas ir izsmalcinātas un negrābj jūs aiz rokas tad, kad var ieraudzīt policists. Vissensacionālākie jaunumi tāpat kā agrāk ir slepkavības un noziegumi, jo drausmīgāki, jo labāk.
Kolumba laukumā visu skolu filozofi tur runas. Visgudrākais un uzjautrinošākais no tiem ir Dens O'Braiens, klaidoņu karalis. No viņa jūs varat nopirkt "Hobo news" eksemplāru, kas ir daudz labāki par "Saturday Evening post", "Harpers" un vēl sešus vai septiņus izdevumus.
Bezpajumtnieki ubago visā pilsētā, bet ņujorkieši tiem nekā nedod, tikai uzsāk ar tiem diskusijas, apgalvodami, ka bezpajumtniekiem jāsaņem pabalsts. Bulvāra lapeles humora nodaļa atklāj sagaidāmo rikšošanas sacensību noslēpumus. Ikru maizīte Storkklubā maksā divarpus dolāra, bet pudeli iesala piena Brodvejā var nopirkt par pieciem centiem.
Augustā kāda meitene bija atvērusi gāzes krānu un noindējusies. Laikraksti ziņoja, ka viņa sapņojusi kļūt par rakstnieci. Izplatītu dzērienu par diviem centiem sauc par pina kolada. To izgatavo no krīta, ūdens un mākslīgā cukura. Liftu vadītāji te spriež par laiku gluži kā mazpilsētiņā: ja jūs jūtaties sliktāk, tad vainīgs mitrums. Vislabāko kafiju pasaulē kā agrāk gatavo automāts.
Visi kaut kur steidzas, bet faktiski neiet nekur. Tā vienkārši ir pieņemts. Ņujorkā vēl arvien cilvēki no visas pasaules ierodas ar lielām cerībām. Te nav laika būt cilvēcīgam, un labāko draugu steidzīgas sarunas laikā aizmirst divas sekundes pēc ziņas par tā nāvi. Ak tā, Čārlijs? Žēl gan. Un abi stāsta tālāk, ko viņi sacījuši un darījuši, kad citi viņiem sacījuši šo vai to, darījuši šo vai to.
Ēku kontūras ir vienkārši riebīgas. Bet radiomāja ir drusku par daudz monumentāla. Apavu spodrinātāju vecums sniedzas no sešiem līdz septiņdesmit gadiem. Pieci centi par kurpju pāri un ne centa vairāk, varbūt tikai kāds lempis no provinces dod vairāk. Ikviens, kas dod viņiem piecdesmitnieku, ir lempis — pat pēc pašu spodrinātāju domām. Tā ir Ņujorka. Šeit pat nabagiem jābūt vīzdegunīgiem.
— Bet tikai viena nelaime, — Leontijs turpināja, — pret grāmatām vienaldzīga. Franciski pļāpā veikli, bet, ja iedod grāmatu, pusi nesaprot, krieviski līdz šim laikam raksta kļūdaini. Ja ierauga grieķu burtus, tad saka, ka tas būtu labs raksts katūnam, un noliek grāmatas ar apakšgalu uz augšu, bet latīniski nesaprot virsrakstus. "Opera Horatii" pārtulko "Horācija operas"!...
Ivans Gončarovs. "Krauja".
Viena no manām mīļākajām lasāmvielām latviešu valodā ir "Latviešu literatūras kritikas" otrais sējums (1957). (Paņēmu no akadēmiskās bibliotēkas, bet labprāt pārpirktu/iemainītu pret citu grāmatu, ja kādam malacim ir.) Līdz pensijai gribu sev sagādāt visus sējumus, lai būtu ko darīt ziemas vakaros.
Otrajā sējumā ne tikai apkopoti dažādi noteikta perioda apcerējumi, tostarp leģendārais Jansona-Brauna "Fauni vai klauni: piezīmes par mūsu jaunāko rakstniecību" (acu priekšā pazib daži mūsdienu literāti — nenorādīsim, kuri), bet arī, iespējams, garākie apcerējumi par Nīčes un Štirnera ietekmi 20. gs. sākumā. Štirners vispār citur, cik zinu, tik detalizēti latviski nav analizēts.
Piemēram, par Nīči minēts, ka viņš iestājās par spēku un varasgribu tieši tāpēc, ka dzīvē bija slimīgs vārgulis, pārsmalcināts un sakāpināti nervozs. Un piebilsts arī tas, ko esmu novērojusi, proti, ka 9 no 10 reizēm viņu piesauc nevietā (kritizēti pat Poruks un citi, kuriem Nīče manāmi caurauž tekstus).
Vispār patīk tā asā kritika, kas bija iespējama. Daži paraugi:
"Šī skeletiski-kaulaiņā "dzeja" mums rēgojas preti no katra ilustreta un neilustreta žurnāla lappuses, no katra deenas avizes numura, un beidzot ari no atsevišķu izdevumu kopojumeem. Kāpēc viņu drukā, kā viņa taču beigās neapnīk pašeem klabinatajeem tāpat kā viņa sen apreebusees ari tam vispaceetigakajam lasitajam — to izdibināt acumirklī neņemamees."
"Veltīgas ir ekspresionistisko konstruktīvistu pūles noliegt romantiku un komponēt dzeju tikai idejiskā vai valodiskā, vai mūzikas garā noturoties tikai fonētiskā plāksnē — ceļot spocīgas vārdu konstrukciju celtnes (jaunie krievu un vācu dzejnieki). Bez romantikas elpas, tās paliek papīra puķes uz gara nabadzības kapa."
"[T. T.] domāja, ka tad jau nu rasies rakstniecība, ja to noklās ar uzslavām kā ar biezu mēslu kārtu. Viņš nemaz nespēj citādi par kādu rakstnieku runāt kā tikai urrājot, plaukstas sitot un superlativus berot. Viņš rīkojas kā literaturas frizieris, bet ne kā kritiķis: mūsu rakstnieku fizionomijas viņš ņemas tā nosmiņķēt un uzpindzelēt, ka tos vairs neviens cilvēks nevar pazīt (Purapuķem viņš pravietoja pasaules rakstnieka slavu, Janševski viņš nostādīja blakus Volfgangam Gētem utt.). [..] Visi sabiedriskie un literariskie virzieni viņam vienlīdz labi, visi rakstnieki (vai tiem ir dāvanas vai ne) vienādi slavējami."
(Andrejs Upīts, Ādolfs Erss un Jansons-Brauns, vēršoties pret dekadentiem, simbolistiem, ekspresionistiem u. c.)
Ieraudzīju šo: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/2
Ar mērenām šausmām atcerējos, ka bērnībā "Riekstkodī" bija septiņgalvainā žurku ķēniņa armija — visai asinskāra. Pēc tam par labu psihei noteikti nenāca arī Kamī "Mēra" un Kafkas darba "Žozefīne" izlasīšana.
Vēl joprojām nebūtu patīkami tādu sastapt.
https://www.google.lv/search?q=Ratt
https://www.diaart.org/exhibition/exhib
— Kongresmen! — Harolda Grifitsa balss skanēja skaidri un lepni. Telpā iestājās klusums. Kaut gan Harolds noderēja par mērķi daudziem Vašingtonas jokiem, neviens nespēja noliegt viņa rakstu popularitāti — tajos ik dienas tika atzīmēts un pienācīgi apraudāts Rietumu pagrimums. Nepagāja gandrīz ne diena, kad antikrists teju, teju neglābjami nepazudināja brīvību. Pēc Harolda domām, pastāvīgi draudēja Armagedona — cīņa starp labo un ļauno —, un Savienotās Valstis nebija sagatavojušās cīnīties par "to kungu"; kādreiz izcilās amerikāņu armijas jau sen bija izklīdinājuši politiķi, kurus apmuļķojuši liekulīgie liberāļi, iemidzinājusi Eleonora Rūzvelta, noveduši no ceļa štāba priekšnieki, kas sistemātiski nodod amerikāņu karavīru, apmainīdami šo brīnišķīgo gludenas miesas un karstu asiņu veidojumu pret sarežģītiem, izsmalcinātiem ieročiem, it kā mašīna spētu stāties muskuļotas rokas vietā. Haroldam par visu vairāk patika galējības; sadragātas zemes vīziju viņš aprakstīja ar tādu agoniju, tādu izteiksmes samudžinājumu, ka Pīters Senfords bija radījis jaunu vārdu Harolda sulīgi kunkuļainās prozas apzīmēšanai: "barokoko".
Gors Vidals. "Vašingtona, Kolumbijas apgabals".
Ja pievēršas apgaismības mākslu* hierarhijai, var redzēt, ka tajās visaugstāk vērtēja prāta ieceri nekā izpildījumu (tāpēc poēzija bija augstākā statusā par glezniecību, kur pēdējā skaitījās apmēram vienā līmenī ar keramiku un citiem amatniecības darbiem; tāpēc traģēdija bija cildenāka, jo tās "mērķis" vēl Lesinga laikā bija nāve, kurpretim komēdijas — kāzas). Tātad sakārtoti un cienījami, bet pēkšņi Heinriha Manna "Pavalstniekā" ("Der Untertan") uzpeld šāds ķīmiķa dialogs (drīzāk jau monologs), kas apgāž visu, bet reizē arī skaidro un patur:
"Pacēlies tik augstā domu lidojumā, Dīdrihs izteica savus uzskatus par mākslu vispār. Arī mākslā ir sava pakāpju kārtība. – Augstākā ir mūzika, tāpēc tā ir vāciešu māksla. Tai seko drāma. – Kāpēc? – jautāja Gusta. – Tāpēc, ka dažkārt tā saplūst ar mūziku, un tāpēc, ka tā nav jālasa, un vispār... – Un kas tālāk? – Portretu glezniecība, protams, ķeizara portretu dēļ. Pārējais nav tik svarīgs. – Un romāns? – Tā nav māksla. Mazākais, paldies dievam, nav vāciešu māksla – to apliecina pats nosaukums."
* šeit dsk. ir izšķirošs
http://periodika.lv/periodika2-view
Lengstons Hjūzs. Atdzejotāju nezinu.
Renē Krevels: http://periodika.lv/periodika2-view
Remī de Gurmons: http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
Pols Morāns: http://periodika.lv/periodika2-view
http://periodika.lv/periodika2-view
Žoržs Diamels: http://periodika.lv/periodika2-view
Žils Sipervels: http://periodika.lv/periodika2-vie
Gijs Mazelīns: http://periodika.lv/periodika2-vie
Anrī Divernuā: http://periodika.lv/periodika2-vie
Žils Romēns: http://periodika.lv/periodika2-vie
http://periodika.lv/periodika2-vie
Visi šie autori tagad ir mazzināmi (nu, vismaz Latvijā), bet 20. gs. sākumā daudz ko labu tulkoja. Sen-džonu Persu, kurš nāca vēlāk, jau kaut kad ieliku.
* Īstenībā tā nav.
Bij viņam mīļas trīs lietas:
vakara dziesma, baltie pāvi
un nobružātas Amerikas kartes,
bet nepatika ne raudoši bērni,
ne aveņu ievārījums ar tēju,
ne sievietes histērijā.
... Bet es biju viņa sieva.
Anna Ahmatova. Atdzejojusi Herta Krauja.
Kaut kad rakstīju referātu par Zaheru-Mazohu, kuru, protams, komentējuši Delēzs un daudzi citi, un pārsteidza, cik viņš latviski daudz tulkots. Jau nosaukumi labie — ieturēti fetišisma garā: "Demoniskas seeweetes" (apakšsadaļas "Sarkanee mati", "Seeweete-sirene" u. c.), "Kā seewa wihru pahrhdewuse, jeb, Turku wehrdsibā", "Tikumihbas komisija: jozigs stahsts is Wihnes galma dsihwes" u. c. Bieži vien gan tie tika "swabadi atstahstiti", bet tomēr savdabīgi, ka liels pieprasījums laikam bija.
Jocīgi atdzejots viens no retajiem Hugo fon Hofmanštāla dzejoļiem latviski — bet tomēr šeit ir gana laba kataloģizācijas principa ievērošana, simboliskais sablīvējums utt.:
Mans dārzs
Skaists ir mans dārzs ar zelta-zaļeem kokeem,
Ar lapām, kuras sidrabvēsma paijā,
Ar dimantrasu, ģerboņmargu lokeem,
Ar gongskaņam, kas lauvas sapņos aijā,
Un topazvijām, dīvaintītā tiņā,
Un voljeru, kur spulgo pelekdzēses,
Kas mūžam nebauda no sidrabaku vēses,
Tik skaists, ka neilgojos pat pēc viņa,
Ta otra dārza, kur es biju reiz.
Es nezinu vairs kur. Es ožu tikai rasu,
To rasu, kas man citkārt matos karājās;
To zemes smaku jūtu miklu, asu,
Kas ogojot man nāsīs eesitās —
Tai viņā dārzā, kur es biju reiz...
Oriģināls: https://www.zgedichte.de/gedichte/h
Var salīdzināt arī, piemēram, ar šo: https://www.punctummagazine.lv/2014/1
Te vēstule: http://www.punctummagazine.lv/2021/08/0
http://periodika.lv/periodika2-view
Musée des Beaux Arts
Tēlojot ciešanas, viņi vienmēr trāpīja naglai uz galvas,
Vecmeistari: cik labi tie saprata
Ciešanu vietu dzīvē — kā viens cieš,
Kamēr cits ēd vai ver logu, vai tāpat vien staigā;
Un, kamēr veči gaida noliektām galvām, trīcošām sirdīm
Uz dievišķo piedzimšanu, turpat
Allaž jābūt bērniem, kam tā nav no īpaša svara, tie skrien slidas
Pa aizsalušo dīķi mežmalā.
Viņi nepiemirsa nekad,
Ka pat svēto baisajām mokām jārisinās
Kaut kur nomaļus, mēslainā kaktā,
Kur suņi turpina savu suņa dzīvi un varmākas zirgs
Berž pret koku savu vienaldzīgo pakaļu.
Vai Breigeļa Ikars, piemēram: visi novēršas it
Bezbēdīgi no nelaimes, arājs droši vien
Dzirdēja šļakstu un slāpētu kliedzienu,
Taču viņam tā nebija lielākā rūpe; saule staroja kā ik dienas arī
Pār baltajām kājām, kuras nogrima zaļajā
Ūdenī; eleganti būvētais kuģis, no kura vajadzētu redzēt
Dīvaino ainu, kādu zēnu krītam no debesīm,
Peldēja mierīgi tālāk, turp, kur tam jānonāk.
Vistans Hjū Odens. Atdzejojis Uldis Bērziņš.
Militāri ietonētais stils, kādā aizskāra cilvēkus pirms nepilniem diviem gadsimtiem (un tie pat nav prūši!):
Balzaks: "Kas viņš ir bijis? Varbūt kāds tieslietu ministrijas ierēdnis nodaļā, kur bendes iesniedz rēķinus par saviem izdevumiem, par melniem šķidrautiem tēvu slepkavām, par klijām giljotīnas grozam [..]?"
Prusts: "Šis cilvēks nav ne tik vērts kā virve, kurā viņu vajadzētu pakārt."
Vēl nāk prātā tie gadījumi, kad viena duelantu puse atteicās piedalīties duelī, jo nespēs gūt gandarījumu (t. i., otram nav tik daudz goda, cik pašam, līdz ar to atmaksa nav iespējama).
1.
Mēs, kam dienas saldme sasūcas plaušās,
Un ieraugām zarus atplaukstam maijā,
Mēs labāki nekā bojā gājušie.
Mēs, kas ilgi kožļājot izbaudām ēsmu
Un mīlas rotaļas vērtējam pilnā mērā,
Mēs labāki nekā tie, kas zem zemes.
No guņainām krāsnīm, iz dzeloņu stieplēm, kur svelpj
nebeidzamu rudeņu vēji,
No kaujām, kad krampjos gārdz ievainots gaiss.
Mūs izglāba viltus un māka.
Sūtīdami citus bīstamākajās pozīcijās,
Ar saucieniem mudinādami tos cīņai,
Jau priekšlaikus nozuzdami drošas sakāves priekšnojautā.
Kad jāizvēlas starp savu nāvi un drauga nāvi,
Izšķīrāmies par pēdējo, auksti apsverot: o, kaut
piepildītos.
Aizdrīvējām gāzu kameru durvis un zagām maizi,
Saprazdami, ka rītdiena atnāks vēl grūtāka.
Kā piedien, iepazinām ir labu, ir ļaunu,
Mūsu nešpetnai gudrībai līdzīgas nav virs zemes.
Jāatzīst, nu tas pierādīts: esam par viņiem labāki,
Lētticīgiem, dedzīgiem, vājiem, kas neprata vērtēt dzīvi.
2.
Cieni iegūtās mājas, Eiropas bērns.
Gotisko katedrāļu, baroka baznīcu mantiniek.
Un tiklab sinagogu, kur brēkāja nomāktā tauta,
Dekarta, Spinozas mantiniek, vārda gods likumīgais
pārņēmēj,
Leonidu kapraci,
Cieni mākas, ko guvi briesmu stundā.
Prāts tev lokans — uzreiz prot pamanīt
Visa labās un sliktās puses,
Prāts tev ir skeptisks un smalks, tas sniedz baudas,
Ko primitīvas ciltis pat nepazīst.
Prāta vadīts, tu sapratīsi,
Cik pareizus padomus devām.
Lai dienas saldme sasūcas plaušās.
Te pastāv gudras un precīzas instrukcijas.
3.
Ne runas nevar būt par spēka triumfu.
Šis taču ir laikmets, kad uzvar taisnība.
Nemini spēku, lai tev nepārmet,
Ka slepus tu turies pie apgāztām teorijām.
Kam pieder vara, to nosaka vēstures loģika,
Dod vēstures loģikai to, kas tai pienākas.
Lai lūpas, kas izsaka hipotēzi, nezin nenieka
Par rokām, kas tikmēr vilto eksperimentu.
Lai nezin tavas rokas, viltojot eksperimentu,
Nekā par lūpām, kas tikmēr izsaka hipotēzi.
Proti ar nekļūdīgu precizitāti pareģot ugunsgrēku.
Tad aizdedzini namu, lai piepildās, kam bija jānāk.
4.
No sīkas taisnības sēklas izaudzē melu stādu,
Neesi kā ģeķis, kas melojot noliedz īstenību.
Lai meli ir loģiskāki par notikumiem
Un ceļā gurušie rod tavos melos atdusu.
Ganam melojuši sēdīsim draudzīgā lokā,
Smejot sev sizdami sānā, kad piemin kāds mūsu mākas,
Slavēdams mūs par to, ko sauc: uztveres asums
Un vēl vairāk — par to, ko sauc: talanta lielums.
Mēs esam pēdējie, kas prot cinismā smelties līksmi.
Pēdējie, kuru viltība tuva izmisumam.
Jau dzimst paaudze — nopietna kā pati nāve —
Vārds vārdā tie uztver visu, ko saņēmām smiekliem.
5.
Lai tavi vārdi nozīmē nevis to, ko tie nozīmē,
Bet nozīmi gūst no tā, pret ko tad tie vērsti.
No divdomīgiem vārdiem nokal sev ieroci,
Skaidros vārdus nogremdē enciklopēdiskā mijkrēslī.
Nevienu vārdu nenopel, iekams ierēdņi
Nav noskaidrojuši kartotēkā, kas teicis šo vārdu.
Kaisles balss ir labāka nekā saprāta balss,
Jo bezkaislīgie nespēs izmainīt vēsturi.
6.
Neiemīli nevienu zemi: tās viegli iet bojā.
Neiemīli pilsētu: viegli brūk gruvešos.
Neglabā piemiņlietas, no atvilktnes pretim
Pacelsies dūmi un saindēs tavu elpu.
Nejūti cilvēkiem līdz: tie lēti iet bojā
Vai kāds dara tiem pāri, un viņi sauc tevi palīgā.
Neraugies pagātnes ezeros: rūsas pārklātais spogulis
Parādīs citādu seju, nekā tu ceri.
7.
Kas runā par vēsturi, var būt drošs,
Mirušie necelsies pret viņu liecināt.
Vari piedēvēt tiem, ko vien vēlies,
Atbildei dzirdēsi klusēšanu.
No nakts dzīlēm iznirst to tukšās sejas,
Tām piešķirsi tādus vaibstus, kādi tev vajadzīgi.
Lepns, ka valdi pār sen aizgājušiem,
Liec pagātnes vietā savu — daudz labāko! — vaiga līdzību.
8.
Smiekli, kas sanāk aiz cieņas pret patiesību,
Ir smiekli, ko smej tautas ienaidnieki.
Satīras laikmets garām. Turpmāk vairs
Neņirgsim lempīgus monarhus vīpsnīgiem vārdiem.
Nopietni, kā jau piedien svarīgā īstenotājiem,
Atļausimies tikai glaimīgi pajokot.
Sakniebtām lūpām, argumentācijai klausīdami,
Piesardzīgi ienākam brīvlaistās uguns ērā.
Ņujorkā, 1946
Česlavs Milošs. Atdzejojis Uldis Bērziņš.
Rindiņas par kādas jaunas lēdijas fotoalbumu
Un pēdīgi tad nāca albums tas,
kur bija visi jūsu vecumi,
gan matēti, gan arī spīdīgi.
Par daudz tur bija konditorejas:
var aizrīties, kad šādi kārumi.
Man acis šķielējot kampj katru ainu:
to bižaini, kas kaķi samīlē;
to daiļavu, kas skolu absolvē;
vai kur tā paceļ rozi smaggalvainu
zem špalēras; vai filca cepurē
(līdz ģībonim tas bija satraucoši)
kad sitāt jūs pa manu līdzsvaru.
Un vēl tie čaļi, kas uz nebēdu
jums apkārt valstījušies ir tik droši:
tie jums vis nepiestāv, es sacītu.
Bet fotomākslā patiesas ir ainas
un trāpīgas: tā fiksē mirkļus drūmus
kā drūmus, nepārmest tai soļus kļūmus,
tā neizskaistina nekādas vainas,
tā nepūš acīs skatuviskus dūmus,
bet rāda, cik tas kaķis negribīgs,
ka zods ir dubultzods, tā liecina,
un cik ir jūsu seja patiesa.
Kāds atklājums tas gan ir brīnišķīgs,
ka meitene šī tiešām reāla,
ka tā visnotaļ empīriski īsta!
Tie parki, kur jums tikās pastaigāties,
un puķes, vārti — pagātne? Grib stāties
gandrīz vai sirds, kad redzu, cik gan šķīsta,
cik aizlaicīga jūs tur izskatāties.
Mēs raudam ne vien kaut ko zaudējot,
nē: šoreiz asaras šīs tādēļ lija,
ka brīvas bija tās. Un tas, kas bija,
tas nenāks mūsu sāpes attaisnot,
kaut kaukt mums liek tā īsā procesija
no acs līdz lapai, kurā jūs pret žogu
uz divriteņa stutējaties tā,
lai paliktu joprojām līdzsvarā.
Vai pamanīsit, ja to bildi zogu,
kur peldaties? (Es neceru nekā.)
Ir nedalīta jūsu jaunība.
Kas zin, pie kā jums nākotni reiz siet
būs lemts: kā debesis tā tur jūs ciet,
kur jūs tik jauka — aizvien mazāka
un skaidrāka, kad gadi garām iet.
Filips Lārkins. Atdzejojis Valdis Bisenieks.
Čūska
Čūska atnāca pie manas ūdens siles
Kādā karstā karstā dienā — karstums tāds,
ka biju pidžamā —,
Lai tur nodzertos.
Zem tumšā lielā karobkoka pletās dīvsmaržainās ēnas,
Ar krūzi rokā nokāpu pa kāpnēm
Un nu — gaidi, stāvi gaidi, jo tur pie siles viņa bij jau
priekšā.
Tā izliecās no tumšās iezas kleķa sienā
Un, mīksti vijot zeltainbrūnās cilpas, noliecās pār akmens
siles malu,
Un ievirzīja galvu siles dibenā.
No sīkas lāmas, kur no krāna sapilējis ūdens,
Tā sāka malkot slaiku muti,
Rāmi sūkdama caur gludām smaganām, lai piepildītu
savas garās, svalbās vijas,
Klusītēm.
Kāds man jau priekšā — pie manas ūdens siles,
Un es, kā otrais rindā, gaidu.
Tā pacēla galvu no lāmas, kā to govis mēdz,
Un nenoteikti manī pavērās, kā dzerot govis mēdz,
Un nozibsnīja šķelto mēlīti pār lūpām, mirkli pārdomāja,
Tad pieliecās un iemalkoja vēl;
Tā bija zemes ruda, zeltkrāsā nokaltusi zemes kveldās iekšās
Šai Sicīlijas jūlijdienā, Etnai kūpot.
Izglītības balss man teica:
Viņa jānosit,
Jo Sicīlijā nekaitīgas piķamelnās čūskas, zeltainās ir indīgas.
Un balsis manī teica, ja tu būtu vīrs,
Tad tvertu kādu koku, dragātu, to nobeigtu uz vietas.
Bet man, jāatzīstas, viņa patika,
Cik biju priecīgs, ka klusi nākusi tā bij kā viesis, lai nodzertos
Pie manas ūdens siles
Un atgrieztos tad rāma, remdējusies, paldies neteikusi
Šīs zemes kveldās iekšās.
Vai gļēvums tas, ka nebij dūšas viņu nokaut?
Vai neprātība — ilgas viņu uzrunāt?
Vai pazemība, justies aplaimotam?
Es sajutos tik aplaimots.
Tak balsis šīs:
Ja nebūtu tev bailes, tu to nogalētu!
Un tiešām, bailes bij man, lielas bailes,
Tak gods jo lielāks,
Ka nākusi tā baudīt manu viesmīlību
Pa noslēpumu pilnās zemes tumšām virām.
Gana padzērusi,
Tā pacēla galvu, sapņaini, kā daždien slāpes dzesējušais
Un nozibsnīja mēlīti, naktsmelnu, žuburotu, gaisā —
Šķitās lūpas aplaizām —
Un paraudzījās apkārt izklaidīgām dieva acīm
Un lēnām pagrieza galvu,
Un lēnām, pavisam lēnām, kā treju kārtu sapnī,
Patapen ielocot gausos, izstieptos vijumus,
Tā sāka rāpties pāri izdrupušās sienas slīpnei.
Un kad tā galvu iebāza tai blēdīgajā iezā,
Un kad tā lēni pievilka tai savus čūskas plecus, dziļāk lienot,
Kā šausmas, kā protests, ka tūliņ nozudīs tā baismajā, melnajā plaisā,
Manī nu sacēlās, kad tā pagriezusi bij muguru.
Es paraudzījos apkārt, noliku krūzi zemē,
Tad satvēru smagu šķilu
Un ar būkšķi laidu to pret ūdens sili.
Man šķiet, es netrāpīju.
Vien pēkšņi tas, kas rēgojās vēl ārā, noraustījās necienīgā
steigā,
Kā zibens izlocījās un prom bija,
Atpakaļ melnajā šķirbā, sienas māllūpainajā plaisā,
Kurp kaisi stingajā pusdienas stundā es blenzu kā apburts.
Tai pašā mirklī es jau nožēloju.
Es domāju, cik sīki, zemiski — cik prasti rīkojos!
Es nicināju sevi un šīs nolādētās ļaužu skolas balsis.
Es atminējos albatrosu
Un vēlējos, kaut viņa, mana čūska, nāktu atpakaļ.
Jo nu man viņa atkal šķita ķēniņiene,
Ķēniņiene trimdā, pazemes valstībā nekronēta,
Kas nu no jauna ceļama godā.
Tā es palaidu garām iespēju, ko man dāvāja viena no
Dzīves pavēlniecēm.
Un nu man ir grēks, ko nāksies izpirkt, —
Sīkmanība.
Taormina, 1923
Deivids Herberts Lorenss. Atdzejojusi Ieva Lešinska. Te paskaidrojums albatrosam: https://www.enotes.com/homework-help/wh
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)