Bovuaarinja - Komentāri

bovuaarinja

17:33

Rindiņas par kādas jaunas lēdijas fotoalbumu

Un pēdīgi tad nāca albums tas,
kur bija visi jūsu vecumi,
gan matēti, gan arī spīdīgi.
Par daudz tur bija konditorejas:
var aizrīties, kad šādi kārumi.

Man acis šķielējot kampj katru ainu:
to bižaini, kas kaķi samīlē;
to daiļavu, kas skolu absolvē;
vai kur tā paceļ rozi smaggalvainu
zem špalēras; vai filca cepurē

(līdz ģībonim tas bija satraucoši)
kad sitāt jūs pa manu līdzsvaru.
Un vēl tie čaļi, kas uz nebēdu
jums apkārt valstījušies ir tik droši:
tie jums vis nepiestāv, es sacītu.

Bet fotomākslā patiesas ir ainas
un trāpīgas: tā fiksē mirkļus drūmus
kā drūmus, nepārmest tai soļus kļūmus,
tā neizskaistina nekādas vainas,
tā nepūš acīs skatuviskus dūmus,

bet rāda, cik tas kaķis negribīgs,
ka zods ir dubultzods, tā liecina,
un cik ir jūsu seja patiesa.
Kāds atklājums tas gan ir brīnišķīgs,
ka meitene šī tiešām reāla,

ka tā visnotaļ empīriski īsta!
Tie parki, kur jums tikās pastaigāties,
un puķes, vārti — pagātne? Grib stāties
gandrīz vai sirds, kad redzu, cik gan šķīsta,
cik aizlaicīga jūs tur izskatāties.

Mēs raudam ne vien kaut ko zaudējot,
nē: šoreiz asaras šīs tādēļ lija,
ka brīvas bija tās. Un tas, kas bija,
tas nenāks mūsu sāpes attaisnot,
kaut kaukt mums liek tā īsā procesija

no acs līdz lapai, kurā jūs pret žogu
uz divriteņa stutējaties tā,
lai paliktu joprojām līdzsvarā.
Vai pamanīsit, ja to bildi zogu,
kur peldaties? (Es neceru nekā.)

Ir nedalīta jūsu jaunība.
Kas zin, pie kā jums nākotni reiz siet
būs lemts: kā debesis tā tur jūs ciet,
kur jūs tik jauka — aizvien mazāka
un skaidrāka, kad gadi garām iet.

Filips Lārkins. Atdzejojis Valdis Bisenieks.