bovuaarinja
..:.:::.:.:
  Viewing 0 - 13  
Krīze

"Kad zvaigznei izbeidzas degviela, tā sāk atdzist un gravitācija ņem virsroku, liekot tai sarauties. Šī saraušanās saspiež atomus kopā un liek zvaigznei atkal sakarst. Zvaigzne sakarstot sāk pārvērst hēliju par smagākiem elementiem - oglekli vai skābekli. Taču šajā procesā neizdalās liela enerģija, tāpēc sākas krīze. Par to, kas notiek tālāk, īstas skaidrības nav, taču šķiet, ka zvaigznes centrālie reģioni kolapsē līdz ļoti lielam blīvumam, ko sauc par melno caurumu." (S. Hokings, L. Mlodinovs, "Vēl īsāk par laika vēsturi".)

"Ir jāņutārpi jūsu domas,/ Kas tumsā mirdz kā briljanti,/ Bet saules gaismā - tārpi peleki." Lūcija Zamaič(-a).

Izņēmuma kārtā personīga piezīme. Kopš augusta man īsti nav pārgājušas galvassāpes ("spiedoša stīpa", noteiktu apgabalu nejūtība, atmiņas un koordinācijas problēmas, "Ibumetīna" neiedarbošanās, ja kāds zina, par ko runāju). No sākuma domāju, ka tas no tā, ka vasarā iekoda ērce. Bet borēliju nav. Arī magnētiskā rezonanse neko "patoloģisku" neuzrāda, tikai kaut kādi parametri bija mazliet nobīdīti no normas. Antidepresantus kaut kad pārstāju dzert ("Elify"), bet tas nebija tik nesen. Esmu arī pieradusi viena ilgi mācīties un nedēļām gandrīz vispār neredzēt cilvēkus, bet liekas, ka tās galvassāpes ir psihogēnas, tādas, kādas varētu būt klaustrofobiskiem cilvēkiem. Vienvārdsakot - kā lai uzzina, vai neesmu traka?

Tās nav tikai "raritātes un kuriozitātes", bet "patiesi bieži, ļoti izplatīti fenomeni". Zigmunds Freids par dažām kārībām ("Ievadlekcijas psihoanalīzē").

Vēl arī kaut kad minēju par lielāka apjoma literāra darba sarakstīšanu. Nezinu, kā tas vispār būtu iespējams. Pārāk daudz uzturos 19./20. gadsimta vidē, lasot gonkūriski-flobēriski-prustiski-manniskus teikumus, lai varētu justies labi tagad valdošajā "jaunajā vienkāršībā", kas man turklāt nepatīk un liekas naiva. Piemēram, bankā nejauši gandrīz pateicu "vekselis", jo aizmirsu, kā tagad saka. Nesaprotu, kā un kāpēc trīsdesmitgadīgi cilvēki var rakstīt/raksta kā pusaudži, kuriem pilnā sparā ir pubertātes likstas. Jaunie recenzenti arī klāsta, ka viņi no recenzējamā laikaposma gandrīz neko nav lasījuši, kas liekas absurdi. "Nu tad neraksti, netērē zīmes, ļauj citiem dabūt honorāru," gribas pikti pateikt. Arī literatūras profesorei teicu, ka nevajadzētu apgalvot: cilvēki vairs neuztver garus tekstus, jo valda interneta laikmets. Tad jau tā var līdz laika galam tagad apelēt. Viņa laikam apvainojās, bet man vismaz smagums novēlās no sirds un citiem orgāniem.

Arvien biežāk sevi pārbaudu nevis ar Kanta kategorisko imperatīvu, bet ar Spinozas "Sub specie aeternitatis". Interesanti, vai kāds jau ir abus sastatījis.

Vajag atjaunot Dižciltīgo jaunavu institūtu(-s).

Lametrī "Cilvēks-mašīna" - teksts, ar kuru viegli identificēties.

Profesore Māra Rubene ir latviešu Izabella Ipēra.

Psiholoģiskā ziņā spēju pielīst tikai gudriem cilvēkiem, tā ka tas var kalpot par indikatoru.

Bašlārs: "Iztēloties nozīmē par vienu pakāpi paaugstināt realitāti." ("Gaiss un sapņi".)

Sontāga: "Interpretācija ir intelekta atriebība mākslai. Pat vairāk. Tā ir intelekta atriebība pasaulei. Interpretēt nozīmē noplicināt, iztukšot pasauli — nolūkā uzbūvēt "nozīmju" ēnu pasauli. Tas nozīmē pārvērst pasauli kā tādu par šo pasauli. ("Šo pasauli!" It kā būtu vēl kāda cita.) Pasaule, mūsu pasaule ir jau iztukšota, noplicināta. Nost ar visiem tās dublikātiem, līdz mēs atkal izjutīsim daudz tiešāk to, kas mums pieder!" ("Pret interpretāciju".)

Sievietēm vajag savu "Rīgas Laika" analogu - "Talsu Telpa" vai tml.

Kas ir sliktāk - būt "Cilvēkam bez īpašībām" (Mūzils) vai "Viendimensionālajam cilvēkam" (Markūze)?

  Viewing 0 - 13