Bovuaarinja -

10:18

Apstiprināja referātu vienai konferencei Pērtā, tāpēc pārlasīju Ingunas Daukstes-Silasproģes biezo "Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā".

Izrakstīšu tikai divas lietas:

1) Ernas Ķikures dzejoļa īso versiju, ir arī garā (starp citu, latvieši Austrālijā vismaz pirmos gadus eikaliptus, palmas, oleandrus salīdzināja ar bērziem, kukaburru ar stārķi, gribēja «uzrakt» Austrāliju un pārvērst par dārzu)

Citrondzeltens mēness iesprūst eikaliptā.
Viņam seko mākons, rožu sārts.
Šūpojas tiem pretī, astē lepni liektā,
Posums, ļauna neaizskārts.

Vadi, posum, nakti eikaliptā zaļā —
Zirņos burkānšķēles neaiztiec!
Šķaidījies tu tur pārlieku lielā vaļā,
Nu tev mielasts izlikts indēm liets.

Ilgi paliek mēness zaru spraugās.
Posums tumsu gaidot varbūt iesnausies
Un uz burkānšķēlēm zirņu vagās
Vēl šo baltu nakti neaizies.

2) Jāņa Sarmas teikto 20. gs. kontekstā:

"10 gadu vecumā pirmo reizi asimilējos par krievu — Ivan Martinovič Kalnin. Otro reizi asimilējos par vācieti — Johann Kalning. Tad man bija 17 gadu. Kad nodibinājās neatkarīgā Latvija, tad asimilējos par latvieti. Latviski vēl nepratu, bet 1919. gadā mani pieņēma skolotāja darbā Bauskā. [..] Vispirms nācās pašam smagi mācīties latviešu valodu. Tagad jāasimilējas ceturto reizi — par angļu saksi."

Vēl no savas lasīšanas pieredzes ļoti iesaku jaunzēlandietes Mensfīldas "Laimi" (ir tulkots grāmatā) un Riharda Krauļa "Jaunaustrāliešus".