Bovuaarinja - Komentāri

bovuaarinja

12:00

1.

Mēs, kam dienas saldme sasūcas plaušās,
Un ieraugām zarus atplaukstam maijā,
Mēs labāki nekā bojā gājušie.

Mēs, kas ilgi kožļājot izbaudām ēsmu
Un mīlas rotaļas vērtējam pilnā mērā,
Mēs labāki nekā tie, kas zem zemes.

No guņainām krāsnīm, iz dzeloņu stieplēm, kur svelpj
nebeidzamu rudeņu vēji,
No kaujām, kad krampjos gārdz ievainots gaiss.
Mūs izglāba viltus un māka.

Sūtīdami citus bīstamākajās pozīcijās,
Ar saucieniem mudinādami tos cīņai,
Jau priekšlaikus nozuzdami drošas sakāves priekšnojautā.

Kad jāizvēlas starp savu nāvi un drauga nāvi,
Izšķīrāmies par pēdējo, auksti apsverot: o, kaut
piepildītos.

Aizdrīvējām gāzu kameru durvis un zagām maizi,
Saprazdami, ka rītdiena atnāks vēl grūtāka.

Kā piedien, iepazinām ir labu, ir ļaunu,
Mūsu nešpetnai gudrībai līdzīgas nav virs zemes.

Jāatzīst, nu tas pierādīts: esam par viņiem labāki,
Lētticīgiem, dedzīgiem, vājiem, kas neprata vērtēt dzīvi.

2.

Cieni iegūtās mājas, Eiropas bērns.
Gotisko katedrāļu, baroka baznīcu mantiniek.
Un tiklab sinagogu, kur brēkāja nomāktā tauta,
Dekarta, Spinozas mantiniek, vārda gods likumīgais
pārņēmēj,

Leonidu kapraci,
Cieni mākas, ko guvi briesmu stundā.

Prāts tev lokans — uzreiz prot pamanīt
Visa labās un sliktās puses,
Prāts tev ir skeptisks un smalks, tas sniedz baudas,
Ko primitīvas ciltis pat nepazīst.

Prāta vadīts, tu sapratīsi,
Cik pareizus padomus devām.
Lai dienas saldme sasūcas plaušās.
Te pastāv gudras un precīzas instrukcijas.

3.

Ne runas nevar būt par spēka triumfu.
Šis taču ir laikmets, kad uzvar taisnība.

Nemini spēku, lai tev nepārmet,
Ka slepus tu turies pie apgāztām teorijām.

Kam pieder vara, to nosaka vēstures loģika,
Dod vēstures loģikai to, kas tai pienākas.

Lai lūpas, kas izsaka hipotēzi, nezin nenieka
Par rokām, kas tikmēr vilto eksperimentu.

Lai nezin tavas rokas, viltojot eksperimentu,
Nekā par lūpām, kas tikmēr izsaka hipotēzi.

Proti ar nekļūdīgu precizitāti pareģot ugunsgrēku.
Tad aizdedzini namu, lai piepildās, kam bija jānāk.

4.

No sīkas taisnības sēklas izaudzē melu stādu,
Neesi kā ģeķis, kas melojot noliedz īstenību.

Lai meli ir loģiskāki par notikumiem
Un ceļā gurušie rod tavos melos atdusu.

Ganam melojuši sēdīsim draudzīgā lokā,
Smejot sev sizdami sānā, kad piemin kāds mūsu mākas,

Slavēdams mūs par to, ko sauc: uztveres asums
Un vēl vairāk — par to, ko sauc: talanta lielums.

Mēs esam pēdējie, kas prot cinismā smelties līksmi.
Pēdējie, kuru viltība tuva izmisumam.

Jau dzimst paaudze — nopietna kā pati nāve —
Vārds vārdā tie uztver visu, ko saņēmām smiekliem.

5.

Lai tavi vārdi nozīmē nevis to, ko tie nozīmē,
Bet nozīmi gūst no tā, pret ko tad tie vērsti.

No divdomīgiem vārdiem nokal sev ieroci,
Skaidros vārdus nogremdē enciklopēdiskā mijkrēslī.

Nevienu vārdu nenopel, iekams ierēdņi
Nav noskaidrojuši kartotēkā, kas teicis šo vārdu.

Kaisles balss ir labāka nekā saprāta balss,
Jo bezkaislīgie nespēs izmainīt vēsturi.

6.

Neiemīli nevienu zemi: tās viegli iet bojā.
Neiemīli pilsētu: viegli brūk gruvešos.

Neglabā piemiņlietas, no atvilktnes pretim
Pacelsies dūmi un saindēs tavu elpu.

Nejūti cilvēkiem līdz: tie lēti iet bojā
Vai kāds dara tiem pāri, un viņi sauc tevi palīgā.

Neraugies pagātnes ezeros: rūsas pārklātais spogulis
Parādīs citādu seju, nekā tu ceri.

7.

Kas runā par vēsturi, var būt drošs,
Mirušie necelsies pret viņu liecināt.

Vari piedēvēt tiem, ko vien vēlies,
Atbildei dzirdēsi klusēšanu.

No nakts dzīlēm iznirst to tukšās sejas,
Tām piešķirsi tādus vaibstus, kādi tev vajadzīgi.

Lepns, ka valdi pār sen aizgājušiem,
Liec pagātnes vietā savu — daudz labāko! — vaiga līdzību.

8.

Smiekli, kas sanāk aiz cieņas pret patiesību,
Ir smiekli, ko smej tautas ienaidnieki.
Satīras laikmets garām. Turpmāk vairs
Neņirgsim lempīgus monarhus vīpsnīgiem vārdiem.

Nopietni, kā jau piedien svarīgā īstenotājiem,
Atļausimies tikai glaimīgi pajokot.

Sakniebtām lūpām, argumentācijai klausīdami,
Piesardzīgi ienākam brīvlaistās uguns ērā.

Ņujorkā, 1946

Česlavs Milošs. Atdzejojis Uldis Bērziņš.