Manas veiksmes aptuvenais apraksts: karavīrs, kurš krīt pēdējā kara dienā, iedams pēc zupas šķīvja.
Meklējiet, meklējiet Doloresu Heizu!
Lūpas: sārtas. Gaiši mati.
Vecums: piectūkstoš trīssimt dienas.
Kādas tā cilmes: nimfete pati.
Kur tu slēpies, Doloresa Heiza?
Kas ir tiesa un meli — kas?
Esmu es ellē, murgoju: "netieku laukā",
Tā teicis Sterna strazds.
Kur gan braukā Doloresa Heiza?
Tavs burvju paklājs — kādas markas?
Vai jaguārs modernā krēmkrāsā,
Un kurā tu apstājies parkā?
Un kas ir tavs varonis, Dolores Heiz?
Vai supermens gaišzilā pelerīnā?
O, tālā mirāža, palmu ieskauts krasts!
O, Karmena, krāšņajā limuzīnā!
Cik sāpīgi, Dolores, ausīs sit džezs!
Ar ko tu tur esi, kas uzlūdz uz deju?
Abi jūs valkātos kreklos un biksēs,
Bet es sēžu kaktā un asaras leju.
Cik laimīgs, laimīgs vecais Makfatums.
Brauc visur. Tam sieva — meitēniņš.
Un katrā štatā mīca Molliju savu, kaut likuma
Aizsargāts katris zaķēniņš.
Mana sāpe, mana Dollij! Tavs acu skatiens
Bija pelēks un vienmēr tik skaidrs.
Ir tādas smaržas — Soleil Vert...
Vai no Parīzes? To nezinu vairs.
L'autre soir un air froid d'opera m'alita:
Son fele -- bien fol est qui s'y fie!
Il neige, le decor s'ecroule, Lolita!
Lolita, qu'ai-je fait de ta vie?*
Mokos, mokos, Lolita Heiza,
Gan žēlabas māc, gan draudi.
Un spalvaino dūri sažņaudzu pats.
Un redzu, ka atkal tu raudi.
Patruļniek, paraugies lietū, tur
Kā strūkla nakts un gaisma steidzas...
Baltajās zeķītēs viņa, mans sapnis,
Un vārdā tai: Doloresa Heiza.
Patruļniek, patruļniek, rau, viņi brauc:
Doloresa Heiza un vīrietis iekšā.
Ātrumu piedod, ņem koltu, ķer rokā,
Kāp laukā un aizstājies priekšā!
Meklējiet, meklējiet Doloresu Heizu:
Skatiens tai pelēks un stingrs.
Deviņdesmit mārciņas viņa svēra,
Sešdesmit collu augumiņš vingrs.
Mans ikars klibo, Dolores Heiz.
Jau vēls. Ir pēdējais ceļš iets.
Drīz iegāzīs mani ceļmalas grāvī,
Viss pārējais — nīcība un zvaigžņu spiets.
*
Kādu vakaru no saltās operas ārijas viņa saslima:
Aizlūzusi skaņa — "cik dumjš, kas tai uzticas".
Krīt sniegs, dekorācija gāžas, Lolita!
Lolita! Kā esmu izrīkojies ar tavu dzīvi?
Vladimirs Nabokovs. Atdzejojusi Ilga Kalnciema.
Nesaprotu, kāpēc Žaks Ransjērs vienviet lamā "konsensuālo trulumu", bet citviet pēkšņi ir šāds: "XIX gadsimta 20. gados kāds filozofs (Hēgelis) jau iepriekš izsauca pret sevi pamatotu riebumu no visu nākotnes modernismu puses, parādot, ka racionalitātes jomu atdalīšana veicina nevis mākslas un mākslu spožu autonomiju, bet gan ietekmes zudumu uz kopīgo domāšanu, domāšanu, kas rada vai izsaka kopīgo, un ka no piesauktā cildenā pārrāvuma, iespējams, rastos vienīgi "fantasta" nemitīgi atkārtota sižetu maiņa, kas spējīga apvienot pilnīgi visu iespējamo."
Bet varbūt tas nav savstarpēji izslēdzoši?
Mujeres al borde de un ataque de nervios / Women on the Verge of a Nervous Breakdown
written and directed by
Pedro Almodóvar (or by me)
Daži filozofi nopietni skaišas, ka vārds "labība" pūlim asociējas ar graudaugiem.
Domājot par vakardienas Latvijas Literatūras gada balvu, ielikšu te mīļāko grāmatu sarakstu (lai sevi pamatīgi ierobežotu — līdz 30 vienībām). Tulkotās prozas uzskaitījums, kurā secībai nav nozīmes. Te nav filozofiskā proza, tulkotā dzeja (proti, atdzeja), lugas u. c. Gan jau kaut ko arī piemirsu. [Komentāros varat pierakstīt savus mīlulīšus.]
1. Džons Čīvers. "Brigadieris un golfa kluba atraitne" (atsevišķi stāsti ir arī citur, teiksim, periodika.lv).
2. Vladimirs Nabokovs. "Lolita". Latviski ir arī citi teksti ("Šausmas", "Mūzika", "Camera obscura" u. c.).
3. Arturs Šniclers. "Elzas jaunkundze" (un "Sapņa novele"). Ne velti Freids izteicās, ka Šnicleram ir viegli pieejami dziļumi, kādi viņam pašam ir pavērušies tikai daudzu gadu gaitā.
4. Džuzepe Tomazi di Lampedūza. "Gepards".
5. Kārsona Mak(k)alersa. "Pulkstenis bez rādītājiem", "Sirds ir vientuļš strēlnieks" u. c.
6. Katrīna Mensfīlde. "Laime" (periodika.lv ir vēl stāsti). Viņu vienīgo apskauda Virdžīnija Vulfa.
7. Gijs de Mopasāns. "Plūmīte" u. c. Anrī Truajā biogrāfija par viņu arī ir gana izsmeļoša un laba.
8. Tomass Manns. "Burvju kalns", "Budenbroki" u. c. Pusaudža gados, lasot "Burvju kalnu", drebēju pie visām miesām. "Nāve Venēcijā", "Doktors Fausts" arī, bet mazāk.
9. Jaroslavs Ivaškevičs. "Vilkumuižas jaunkundzes" (latviski ir arī stāsti, dzeja).
10. Ivans Buņins. Stāsti. Viņam arī ir interesanta saikne ar Latviju.
11. Nikolajs Gogolis. "Mirušās dvēseles", atsevišķi stāsti.
12. Gistavs Flobērs. "Bovarī kundze" (bet arī "Salambo", "Trīs stāsti" u. c.).
13. Alberto Moravia. "Romas stāsti". Pat ziemā lasot, var just tveici.
14. Elfrīde Jelineka. "Klavierētāja". Ērika esmu es, vienvārdsakot.
15. Žans Ešnozs. "Ravels" — lieliska pat tad, ja vispār nepatīk biogrāfiski elementi, bet otru tulkoto grāmatu pat nelikās vērts lasīt. Jocīgi.
16. Marsels Prusts. "Zudušo laiku meklējot" (īpaši labas ir pirmās divas daļas; nevaru vien sagaidīt, kad nomirušās Skaidrītes Jaunarājas vietā kāds iztulkos vēl atlikušās 3 daļas no 7 romānu cikla. Vērts izlasīt arī "Greizsirdības galu" no periodika.lv).
17. Jozefs Rots. "Ījabs". Ateisti kļūst reliģiozi, šo lasīdami, līdzīgi kā daudzi saka, ka, izlasot Dokinsu, vairs netic Dievam. Kāds lai iztulko "Radecka maršu".
18. Virdžīnijas Vulfas darbi.
19. Teodors Fontāne. "Efija Brīsta". Žēl, ka par viņu tik maz domā.
20. Ivans Gončarovs. "Oblomovs". Arī citi viņa darbi ir, un tie ir neslikti.
21. Alfrēds Dēblīns. "Berlīne, Aleksandra laukums" un stāsts "Izbrauciens jahtā" no periodika.lv
22. Hermanis Bangs. "Ceļa malā". Maigi un skumji.
23. Ivlins Vo. "Izkariet vairāk karogu", "Sauja pīšļu", "Grēcīgā miesa", "Dārgā aizgājēja" utt. Bieži domāju par to gulbi, no kura sūcas ārā kaviārs.
24. Mišels Velbeks (īpaši "Pakļaušanās", lai gan viņa galvenie varoņi bieži aizkaitina, līdzīgi kā cita populārā rakstnieka — Murakami).
25. Johanna Sinisalo. "Saules kodols".
26. Sigrija Unsete. "Baltās orhidejas". Viņas dēļ plānoju lasīt daudz citu skandināvu.
27. Viljams Somersets Moems. Dažādi romāni, stāsti labu bērnības atmiņu dēļ. Pierāda, ka proza nav jāsamudžina.
28. D. H. Lorenss. "Jaunava un čigāns", "Aklais", "Zirgu tirgotāja meita" u. c. Ir daudz labāk, nekā izklausās pēc nosaukumiem. Izlasiet poēmu "Čūska".
29. Alise Manro. "Meiteņu un sieviešu dzīves".
30. Deivids Lodžs. "Mazā pasaule". Par akadēmiju.
31. Kirana Desaji. "Mantotā nolemtība".
Ja romāni vai stāstu krājumi būtu tulkoti pilnībā, obligāti iekļautu R. Mūzilu, R. Krevelu, K. A. Porteri, F. O'Konoru, Ž. Sipervelu, P. Altenbergu, R. Kārveru u. c. Mazliet ārpus saraksta izkrita M. Frišs (īpaši "Zilbārdis"), Dž. Golsvērtijs (vismaz "Forsaitu teika", bet arī stāsti), D. Morjē, M. Eimiss, I. Makjuans, Milleri (abi), daži vācbaltieši (O. Grosbergs, V. Bergengrīns, Z. Fēgezaks, E. fon Keizerlings u. c.), H. Hese (īpaši "Zem rata"), M. Atvuda (vismaz "Kaķacs"), H. Bells, I. Bahmane, Z. Lencs, M. Zoščenko, B. Hrabals, A. Čehovs, B. Vīka, P. Morāns, Ž. Diamels, A. Divernuā, Ž. Romēns, R. de Gurmons, Š. Andersons, O'Henrijs, H. Kortasārs, S. Dāgermans u. c. S. Plāta būtu atdzejas sarakstā, jo "Stikla kupols" man ne visai.
Var teikt, ka šie autori veido fonu tam, kas veido manu uzskatu par pasaules literatūru un tulkojumiem.
Ar, iespējams, visu laiku daiļāko aktrisi Džīnu Tīrniju (Gene Tierney) notika, lūk, kas:
In the spring of 1943, Gene finished filming "Heaven Can Wait" in Hollywood. She was expecting her first child and, gratefully, not yet showing signs of pregnancy. She had kept that a secret for fear of being replaced in the film. She longed to be with husband Oleg in Kansas, where he was stationed in the army.
Before leaving Los Angeles and starting her maternity leave, Gene decided to make one last appearance at the Hollywood Canteen. So, that night, Gene showed her support of American troops by signing autographs, mingling with the crowd, and shaking hands. The troops were homesick and sad; a little stardust lightened their load.
A few days after that visit, Gene woke up with red spots covering her arms and face. She had the German measles, or rubella. In 1943, there was no vaccine to prevent contracting the measles. That would not be available for 22 more years. Obstetricians advised patients to avoid crowds in their first four months of pregnancy, to avoid contracting the measles. At the time, it was believed that measles was a harmless childhood disease.
Little did Gene know at the time, but, just two years earlier,
"[B]y studying a small cluster of cases in Australia, [eye doctor] Dr. N. M. Gregg first noted that the rubella virus could cause cataracts, deafness, heart deformities and mental retardation [in an unborn child]."
By the fall, Gene was living in Washington, D.C., while Oleg was awaiting orders in Virginia. On the morning of October 15, 1943, Gene gave birth to a premature baby girl, weighing only two and a half pounds. Oleg flew to Washington and joined his wife at Columbia Hospital. They named their baby "Daria."
Doctors informed them that Daria was not in good shape. She was premature and going blind. She had cataracts in both eyes. After reviewing Gene’s medical chart, the doctors concluded that Gene’s measles were responsible for the baby’s defects. Daria continued to have health problems and delayed development. She had no inner ear fluid and became deaf. It was clear that she suffered from mental retardation. Gene and Oleg hoped against hope that a doctor somewhere could cure Daria. But, after consulting one specialist after another (much of it paid for by Howard Hughes), they had to face the fact that Daria was permanently disabled and needed more care than they were capable of giving her at home.
When Daria was about two years old, Gene got an unexpected jolt. She was at a tennis function. A fan approached her. "Ms. Tierney, do you remember me?" asked the woman. Gene had no memory of having met the stranger. She shook her head and replied, "No. Should I?" The woman told Gene that she was in the women’s branch of the Marines and had met Gene at the Hollywood Canteen. Gene never would forget what the woman said next. "By the way, Ms. Tierney, did you happen to catch the German measles after that night I saw you at the Canteen?" The woman revealed that she had had the measles herself at the time but had broken quarantine just to see Gene at the Canteen.
Gene was dumbstruck. That woman had given her the measles! She was the sole cause of Daria’s disabilities. "I stood there for a very long minute," Tierney wrote in her autobiography. "There was no point in telling her of the tragedy that had occurred. I turned and walked away very quickly. After that I didn’t care if I was ever again anyone’s favorite actress."
When Daria was four, Oleg and Gene made the difficult decision to institutionalize Daria (1943-2010). Daria spent most of her life at the ELWYN, an institution for specially disabled in Vineland, NJ.
Gene Tierney never fully recovered from the blow that Daria was disabled. Although she gave birth to another daughter that was healthy, her marriage to Oleg ended in divorce, and her mental health began to deteriorate. On the movie set, she would forget her lines. She began to fall apart and live a life of "stark misery and despair," said ex-husband Oleg. In much of the 1950s, Gene went from one mental health facility to another seeking help with her bouts of high and low moods and suicidal thoughts. She received 27 shock treatments, destroying even more of her memory. It is believed that Gene Tierney suffered from bipolar depression during a time when effective treatment for that disease was in its infancy.
The tragic tale was the inspiration for Agatha Christie’s 1962 book "The Mirror Crack'd from Side to Side", adapted for the big screen in 1980, with Elizabeth Taylor playing the role based on Tierney’s life.*
* Starp citu, daudzi šo Agatas Kristi rīcību uzskatīja par neiejūtīgu un vulgāru. Grāmata ir arī latviski (tulk. kā "Ēnu spogulis"); esmu lasījusi, bet, par laimi, tur tomēr daudz kas ir izmainīts.
https://www.youtube.com/watch?v=zJlc8-V
Dzimšanas dienā kā tajā Arta Ostupa dzejolī: "tu raudi spilvenā un necel klausuli/ jo zini/ tur zvana tava stulbā pirmā mīlestība".
https://giphy.com/gifs/angry-frustr
Kopš vienreiz grāmatā redzēju, ka "flâneur" ir iztulkots kā "plānā galdiņa urbējs", maz kas vairs pārsteidz.
Salas dzejoļi
https://satori.lv/article/salas-dze
Sen-džons Perss. Atdzejojusi Jana Grostiņa. [No aizvēsturiskā laika, kad tur vēl publicēja daudz labas literatūras.]
Muižas dārzs
Strūklakas sausas, un rožu laiks garām.
Nāves vīraks. Nāk tava diena.
Bumbieri tūkst kā maziņi Budas.
Zila dūmaka ezeru pārklāj.
Tu virzies caur zivju ēru,
Caur cūku dīkajiem gadu simtiem —
Galva, kāju un roku pirksti
Ēnai ir labi saskatāmi. Vēsture
Baro šīs lauzītās gropes,
Šos akantu kroņus,
Un vārna sakārto savu tērpu.
Tu manto baltus viršus, bites spārnu,
Divas pašnāvības, ģimenes vilkus,
Melnuma stundas. Dažas cietas zvaigznes
Jau debesis dzeltenas nošķiež.
Zirneklis pats savā virvē
Ezeru šķērso. Tārpi atstāj
Savas ierastās mītnes.
Sīkie putni saplūst, saplūst
Ar savām dāvanām grūtā piedzimšanā.
Pašnāvība no Olu klints
Viņam aiz muguras taukainas desiņas
Rindās uz restēm, dzelteni sāls klajumi,
Benzīntanki, fabriku skursteņi — šo ainavu veidoja
Nepilnības, kuru daļa bija viņa iekšas, —
Ņirbēja, pulsēja gludajā virsmā.
Saule blieza pa ūdeni tā kā lāsts.
Ne ēnas iedobes, kurā nobēgt.
Un viņa asins, kas skandēja seno jundu:
Es esmu, es esmu, es esmu. Bērni
Spiegdami gaidīja bangas plīstam, un šļakatas,
Vēja nestas, no viļņu mugurām cēlās.
Šunelis, rikšodams, cik nu vien kājas nesa,
Pietrauca spārnos kaiju baru un patrieca to no sēres.
Viņš kvēloja, it kā viņa ķermenis —
Šī mašīna, kurai mūžam elpot un pukstēt, —
Pilnīgi kurls un akls, būtu izmests ar jūras mēsliem.
Mušas, pa beigtas rajas acu caurumu līzdamas iekšā,
Rosīgi ieņēma velvēto smadzeņu telpu.
Viņa grāmatā vārdi aizlīda projām no lapām.
Viss spīdēja tā, kā spīd neskarts papīrs.
Viss raucās no saules kodīgiem stariem,
Viss, izņemot Olu klinti pret zilo traipu.
Ūdenī brizdams, viņš saklausīja
Nevērīgo bangu kuļam putas ap rifiem.
Zilie kurmji
1
Laukā no tumsas lupatu tarbas — šie divi
Mirušie kurmji oļainā ceļa grambā,
Bezveidīgi kā nosviesti cimdi, viens, turpat otrs —
Zilas ziemišķādiņas, sunim vai lapsai bijušas zobos.
Ar vienu pašu jau žēlumam būtu gana —
Vienu mazu upuri, kuru kāds lielais
Izsitis laukā no orbītas gobai zem saknēm.
Otrais līķītis iezīmē divkaujas ainu:
Ļaunas dabas pieveikti akli dvīņi.
Augstā debesu velve ir neskarta, dzidra.
Lapas, izjaucot savas dzeltenās alas
Starp ceļu un ezera virsmu,
Neatsedz kreiso pusi. Un nu jau
Kurmji šķietas kā akmeņi bezkaislīgi.
Viņu vītņveida purniņi, viņu baltās plaukstas
Slejas augšup; abi stinguši vienā pozā.
Grūti apjaust, kā te plosījās niknums,
Izklīduši nu sena kara dūmi.
2
Naktī kaujas saucieni atskan
Veterānam pie auss, un es atkal
Ielienu kurmja mīkstajā ādā.
Liesmas nāve ķer viņus: ādā tie saplok.
Viņi virzās pa savām klusajām telpām,
kamēr es guļu,
Un ar plaukstām irdina zemi,
Dzenot pēdas sakņu un iežu treknajiem bērniem.
Dienā tikai zemes virskārta uzbriest.
Tur, lejā, ikviens ir viens pats.
Lielas plaukstas izbrīvē taku —
Tās iet pa priekšu: tās paver dzīslas,
Rakņājas, meklējot vaboļu spārnus,
Locekļus, dziedzerus, — lai atkal un atkal
Ēstu un ēstu. Bet vēl joprojām
Galīgā sāta debess no durvīm
Ir tikpat tālu kā vienmēr.
Kas starp mums notiek,
Tas notiek tumsā un pagaist
Viegli un bieži kā ikviens elpas vilciens.
Silvija Plāta. Atdzejojusi Māra Cielēna.
Nekas
Esi mierā, mans bērns, tu neesi būtībā nekas.
Un viss ir, kā redzi — mežs; dūmi un bēgošas sliedes.
Kaut kur tālu no šejienes, tāltālā zemē,
Ir zilākas debesis, rozēm apvīti mūri
Un palmas, un maigāki vēji —
Lūk, arī viss.
Nav nekā cita kā sniegs egles zaros.
Nav nekā, ko varētu skūpstīt siltām lūpām,
Un visas lūpas jau atdziest ar laiku.
Bet saki, bērns, ka sirds tava ir stipra,
Ka veltīga dzīve nav nāves vērta.
Ko tu vēlies no nāves? Vai jūti tās tērpu pretīgo smārdu?
Nav nekā ļaunāka kā nāve caur paša rokām.
Jāmīl mums garās dzīves stundas, kas pilnas ar slimumu,
Skumjām piesūkušies gadi,
Arī tie retie mirkļi, kuros tuksnesis uzzied.
Māsa
Man bija reiz māsa, mīļš bērns,
Tā pagaisa man pilsētas drūzmā.
Ja redzu melnu egļu vidū
Jaunu bērzu, šūpojot zeltainos matus,
Atceros savu māsu.
Vai stāv tā vaļējām acīm koku viducī,
Sirdij sitoties,
Vai stiepj tā roku uz manu pusi?
Māsiņ, manu māsiņ, kurp tie ved tevi?
Kādu saldu sapni redzēji
Noguruma cisās?
Zvaigznes
Naktij nākot,
Sēžu uz kāpnītēm ieklausoties —
Zvaigznes drūzmējas sakņu dārzā,
Es sēžu tumsā.
Klau, zvaigzne nokrita skanēdama!
Nekāp zālienā basām kājām —
Dārzs mans ir asu šķēpeļu pilns.
Dievs
Dievs ir atpūtas vieta, kur izstiepušies dusam visumā
šķīsti kā eņģeļi, zilām svētajo acīm
atbildēdami
zvaigžņu sveicienam;
Dievs ir spilvens, uz kā noliekam
galvu, Dievs ir
atbalsts mūsu kājai;
Dievs ir spēka krājums un jaunavīga
tumsa;
Dievs ir neredzētā, neaptraipītā dvēsele
un neaizdomātā
jau satrūdējušais augums;
Dievs ir mūžību stāvošais ūdens;
Dievs ir it nekā auglīgā sēkla un
sadegušo pasauļu pelnu sauja;
Dievs ir insektu miriādi un rožu ekstazs;
Dievs ir tukšas šūpoles starp it neko
un visu;
Dievs ir cietums visām brīvām dvēselēm;
Dievs ir harpa stiprākās dusmības rokā;
Dievs ir tas, kam ilgas var likt nokāpt uz zemes.
Edīte Sēdergrāna. Atdzejojuši Vija Tuma un Fricis Dziesma.
Vasaras sonāte
Sapuvušu augļu dvaka.
Lapotnēs krīt saules stari;
Dziedot melni mušu bari
Zib pār brūnām meža takām.
Sārti atspīdumi klājas
Pāri tumši zilām dūkstīm.
Dzeltenajos puķu čukstos
Dzirdams mīlas aicinājums.
Tauriņi cits citu dzenā,
Strazdu jūsmas pilni meži;
Dejo mārsilos uz ežas
Mana apreibusī ēna.
Padebešu stingie kumbri
Slīd pār krēslainajām stigām,
Vijoli kur skelets čīgā,
Atspiedies pret priedes stumbru.
Georgs Trākls. Atdzejojis Pēters Brūveris.
[..]
Nē! Es neesmu princis Hamlets, ne man tādam jābūt;
Es esmu palīdzīgs kungs, tāds, kas palīdz
Virzīt aizsāktas procesijas, teikt dažus vārdus
dažā ainā,
Pamācīt princi; bez šaubām, viegli lietojams,
Godbijīgs, priecīgs, ja var ko darīt,
Laipns, piesardzīgs un kārtīgs;
Mīl runāt augsti, bet mazliet stulbs;
Laikiem, patiesi, gandrīz smieklīgs —
Pa laikam gandrīz nerrs.
Es kļūstu vecs... Es kļūstu vecs...
Es varu atļauties bikšu galus uzlocīt.
Vai lai valkāju matu celiņu pakausī? Vai drīkstu
ēst persiku?
Es tomēr vilkšu baltas flaneļa bikses un iešu
liedagā.
Es esmu dzirdējis, kā jūras meitas dzied, viena
otrai dzied.
Es nedomāju, tās man dziedās.
Es esmu redzējis, tās jāj uz viļņiem,
Baltos matus sukājot, kad vējš nopūš vilni,
Kad vējš pūš ūdeņus melnbaltus.
Mēs esam kavējušies jūras kambaros
Pie jūras meitām sarkanās un brūnās jūras
zālēs,
Līdz cilvēku balsis mūs modina, un mēs
slīkstam.
Tomass Stērns Eliots. Atdzejojis Dzintars Sodums.
"Kad zvaigznei izbeidzas degviela, tā sāk atdzist un gravitācija ņem virsroku, liekot tai sarauties. Šī saraušanās saspiež atomus kopā un liek zvaigznei atkal sakarst. Zvaigzne sakarstot sāk pārvērst hēliju par smagākiem elementiem — oglekli vai skābekli. Taču šajā procesā neizdalās liela enerģija, tāpēc sākas krīze. Par to, kas notiek tālāk, īstas skaidrības nav, taču šķiet, ka zvaigznes centrālie reģioni kolapsē līdz ļoti lielam blīvumam, ko sauc par melno caurumu." (S. Hokings, L. Mlodinovs, "Vēl īsāk par laika vēsturi".)
"Ir jāņutārpi jūsu domas,/ Kas tumsā mirdz kā briljanti,/ Bet saules gaismā — tārpi peleki." Lūcija Zamaič(-a).
Tās nav tikai "raritātes un kuriozitātes", bet "patiesi bieži, ļoti izplatīti fenomeni". Zigmunds Freids par dažām kārībām ("Ievadlekcijas psihoanalīzē").
Vēl arī kaut kad minēju par lielāka apjoma literāra darba sarakstīšanu. Nezinu, kā tas vispār būtu iespējams. Pārāk daudz uzturos 19./20. gadsimta vidē, lasot gonkūriski-flobēriski-prustiski-mannisku
Arvien biežāk sevi pārbaudu nevis ar Kanta kategorisko imperatīvu, bet ar Spinozas "Sub specie aeternitatis". Interesanti, vai kāds jau ir abus sastatījis.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)