"Kad zvaigznei izbeidzas degviela, tā sāk atdzist un gravitācija ņem virsroku, liekot tai sarauties. Šī saraušanās saspiež atomus kopā un liek zvaigznei atkal sakarst. Zvaigzne sakarstot sāk pārvērst hēliju par smagākiem elementiem — oglekli vai skābekli. Taču šajā procesā neizdalās liela enerģija, tāpēc sākas krīze. Par to, kas notiek tālāk, īstas skaidrības nav, taču šķiet, ka zvaigznes centrālie reģioni kolapsē līdz ļoti lielam blīvumam, ko sauc par melno caurumu." (S. Hokings, L. Mlodinovs, "Vēl īsāk par laika vēsturi".)
"Ir jāņutārpi jūsu domas,/ Kas tumsā mirdz kā briljanti,/ Bet saules gaismā — tārpi peleki." Lūcija Zamaič(-a).
Tās nav tikai "raritātes un kuriozitātes", bet "patiesi bieži, ļoti izplatīti fenomeni". Zigmunds Freids par dažām kārībām ("Ievadlekcijas psihoanalīzē").
Arvien biežāk sevi pārbaudu nevis ar Kanta kategorisko imperatīvu, bet ar Spinozas "Sub specie aeternitatis". Interesanti, vai kāds jau ir abus sastatījis.
Bašlārs: "Iztēloties nozīmē par vienu pakāpi paaugstināt realitāti." ("Gaiss un sapņi".)
Sontāga: "Interpretācija ir intelekta atriebība mākslai. Pat vairāk. Tā ir intelekta atriebība pasaulei. Interpretēt nozīmē noplicināt, iztukšot pasauli — nolūkā uzbūvēt "nozīmju" ēnu pasauli. Tas nozīmē pārvērst pasauli kā tādu par šo pasauli. ("Šo pasauli!" It kā būtu vēl kāda cita.) Pasaule, mūsu pasaule ir jau iztukšota, noplicināta. Nost ar visiem tās dublikātiem, līdz mēs atkal izjutīsim daudz tiešāk to, kas mums pieder!" ("Pret interpretāciju".)
Kas ir sliktāk — būt "Cilvēkam bez īpašībām" (Mūzils) vai "Viendimensionālajam cilvēkam" (Markūze)?
Navigate: (Next 20 Entries)