Bovuaarinja - Komentāri

bovuaarinja

11:45

Muižas dārzs

Strūklakas sausas, un rožu laiks garām.
Nāves vīraks. Nāk tava diena.
Bumbieri tūkst kā maziņi Budas.
Zila dūmaka ezeru pārklāj.

Tu virzies caur zivju ēru,
Caur cūku dīkajiem gadu simtiem —
Galva, kāju un roku pirksti
Ēnai ir labi saskatāmi. Vēsture

Baro šīs lauzītās gropes,
Šos akantu kroņus,
Un vārna sakārto savu tērpu.
Tu manto baltus viršus, bites spārnu,

Divas pašnāvības, ģimenes vilkus,
Melnuma stundas. Dažas cietas zvaigznes
Jau debesis dzeltenas nošķiež.
Zirneklis pats savā virvē

Ezeru šķērso. Tārpi atstāj
Savas ierastās mītnes.
Sīkie putni saplūst, saplūst
Ar savām dāvanām grūtā piedzimšanā.


Pašnāvība no Olu klints

Viņam aiz muguras taukainas desiņas
Rindās uz restēm, dzelteni sāls klajumi,
Benzīntanki, fabriku skursteņi — šo ainavu veidoja
Nepilnības, kuru daļa bija viņa iekšas, —
Ņirbēja, pulsēja gludajā virsmā.
Saule blieza pa ūdeni tā kā lāsts.
Ne ēnas iedobes, kurā nobēgt.
Un viņa asins, kas skandēja seno jundu:
Es esmu, es esmu, es esmu. Bērni
Spiegdami gaidīja bangas plīstam, un šļakatas,
Vēja nestas, no viļņu mugurām cēlās.
Šunelis, rikšodams, cik nu vien kājas nesa,
Pietrauca spārnos kaiju baru un patrieca to no sēres.

Viņš kvēloja, it kā viņa ķermenis —
Šī mašīna, kurai mūžam elpot un pukstēt, —
Pilnīgi kurls un akls, būtu izmests ar jūras mēsliem.
Mušas, pa beigtas rajas acu caurumu līzdamas iekšā,
Rosīgi ieņēma velvēto smadzeņu telpu.
Viņa grāmatā vārdi aizlīda projām no lapām.
Viss spīdēja tā, kā spīd neskarts papīrs.

Viss raucās no saules kodīgiem stariem,
Viss, izņemot Olu klinti pret zilo traipu.
Ūdenī brizdams, viņš saklausīja

Nevērīgo bangu kuļam putas ap rifiem.


Zilie kurmji

1

Laukā no tumsas lupatu tarbas — šie divi
Mirušie kurmji oļainā ceļa grambā,
Bezveidīgi kā nosviesti cimdi, viens, turpat otrs —
Zilas ziemišķādiņas, sunim vai lapsai bijušas zobos.
Ar vienu pašu jau žēlumam būtu gana —
Vienu mazu upuri, kuru kāds lielais
Izsitis laukā no orbītas gobai zem saknēm.
Otrais līķītis iezīmē divkaujas ainu:
Ļaunas dabas pieveikti akli dvīņi.

Augstā debesu velve ir neskarta, dzidra.
Lapas, izjaucot savas dzeltenās alas
Starp ceļu un ezera virsmu,
Neatsedz kreiso pusi. Un nu jau
Kurmji šķietas kā akmeņi bezkaislīgi.
Viņu vītņveida purniņi, viņu baltās plaukstas
Slejas augšup; abi stinguši vienā pozā.
Grūti apjaust, kā te plosījās niknums,
Izklīduši nu sena kara dūmi.

2

Naktī kaujas saucieni atskan
Veterānam pie auss, un es atkal
Ielienu kurmja mīkstajā ādā.
Liesmas nāve ķer viņus: ādā tie saplok.
Viņi virzās pa savām klusajām telpām,
kamēr es guļu,
Un ar plaukstām irdina zemi,
Dzenot pēdas sakņu un iežu treknajiem bērniem.
Dienā tikai zemes virskārta uzbriest.
Tur, lejā, ikviens ir viens pats.

Lielas plaukstas izbrīvē taku —
Tās iet pa priekšu: tās paver dzīslas,
Rakņājas, meklējot vaboļu spārnus,
Locekļus, dziedzerus, — lai atkal un atkal
Ēstu un ēstu. Bet vēl joprojām
Galīgā sāta debess no durvīm
Ir tikpat tālu kā vienmēr.
Kas starp mums notiek,
Tas notiek tumsā un pagaist
Viegli un bieži kā ikviens elpas vilciens.

Silvija Plāta. Atdzejojusi Māra Cielēna.