![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
08:41
Čūska
Čūska atnāca pie manas ūdens siles
Kādā karstā karstā dienā — karstums tāds,
ka biju pidžamā —,
Lai tur nodzertos.
Zem tumšā lielā karobkoka pletās dīvsmaržainās ēnas,
Ar krūzi rokā nokāpu pa kāpnēm
Un nu — gaidi, stāvi gaidi, jo tur pie siles viņa bij jau
priekšā.
Tā izliecās no tumšās iezas kleķa sienā
Un, mīksti vijot zeltainbrūnās cilpas, noliecās pār akmens
siles malu,
Un ievirzīja galvu siles dibenā.
No sīkas lāmas, kur no krāna sapilējis ūdens,
Tā sāka malkot slaiku muti,
Rāmi sūkdama caur gludām smaganām, lai piepildītu
savas garās, svalbās vijas,
Klusītēm.
Kāds man jau priekšā — pie manas ūdens siles,
Un es, kā otrais rindā, gaidu.
Tā pacēla galvu no lāmas, kā to govis mēdz,
Un nenoteikti manī pavērās, kā dzerot govis mēdz,
Un nozibsnīja šķelto mēlīti pār lūpām, mirkli pārdomāja,
Tad pieliecās un iemalkoja vēl;
Tā bija zemes ruda, zeltkrāsā nokaltusi zemes kveldās iekšās
Šai Sicīlijas jūlijdienā, Etnai kūpot.
Izglītības balss man teica:
Viņa jānosit,
Jo Sicīlijā nekaitīgas piķamelnās čūskas, zeltainās ir indīgas.
Un balsis manī teica, ja tu būtu vīrs,
Tad tvertu kādu koku, dragātu, to nobeigtu uz vietas.
Bet man, jāatzīstas, viņa patika,
Cik biju priecīgs, ka klusi nākusi tā bij kā viesis, lai nodzertos
Pie manas ūdens siles
Un atgrieztos tad rāma, remdējusies, paldies neteikusi
Šīs zemes kveldās iekšās.
Vai gļēvums tas, ka nebij dūšas viņu nokaut?
Vai neprātība — ilgas viņu uzrunāt?
Vai pazemība, justies aplaimotam?
Es sajutos tik aplaimots.
Tak balsis šīs:
Ja nebūtu tev bailes, tu to nogalētu!
Un tiešām, bailes bij man, lielas bailes,
Tak gods jo lielāks,
Ka nākusi tā baudīt manu viesmīlību
Pa noslēpumu pilnās zemes tumšām virām.
Gana padzērusi,
Tā pacēla galvu, sapņaini, kā daždien slāpes dzesējušais
Un nozibsnīja mēlīti, naktsmelnu, žuburotu, gaisā —
Šķitās lūpas aplaizām —
Un paraudzījās apkārt izklaidīgām dieva acīm
Un lēnām pagrieza galvu,
Un lēnām, pavisam lēnām, kā treju kārtu sapnī,
Patapen ielocot gausos, izstieptos vijumus,
Tā sāka rāpties pāri izdrupušās sienas slīpnei.
Un kad tā galvu iebāza tai blēdīgajā iezā,
Un kad tā lēni pievilka tai savus čūskas plecus, dziļāk lienot,
Kā šausmas, kā protests, ka tūliņ nozudīs tā baismajā, melnajā plaisā,
Manī nu sacēlās, kad tā pagriezusi bij muguru.
Es paraudzījos apkārt, noliku krūzi zemē,
Tad satvēru smagu šķilu
Un ar būkšķi laidu to pret ūdens sili.
Man šķiet, es netrāpīju.
Vien pēkšņi tas, kas rēgojās vēl ārā, noraustījās necienīgā
steigā,
Kā zibens izlocījās un prom bija,
Atpakaļ melnajā šķirbā, sienas māllūpainajā plaisā,
Kurp kaisi stingajā pusdienas stundā es blenzu kā apburts.
Tai pašā mirklī es jau nožēloju.
Es domāju, cik sīki, zemiski — cik prasti rīkojos!
Es nicināju sevi un šīs nolādētās ļaužu skolas balsis.
Es atminējos albatrosu
Un vēlējos, kaut viņa, mana čūska, nāktu atpakaļ.
Jo nu man viņa atkal šķita ķēniņiene,
Ķēniņiene trimdā, pazemes valstībā nekronēta,
Kas nu no jauna ceļama godā.
Tā es palaidu garām iespēju, ko man dāvāja viena no
Dzīves pavēlniecēm.
Un nu man ir grēks, ko nāksies izpirkt, —
Sīkmanība.
Taormina, 1923
Deivids Herberts Lorenss. Atdzejojusi Ieva Lešinska. Te paskaidrojums albatrosam: https://www.enotes.com/homework-help/wh