Bovuaarinja - Agrāk izdevēji mācēja rakstīt atteikuma vēstules

09:22 - Agrāk izdevēji mācēja rakstīt atteikuma vēstules

"Spiezdams zvana pogu, viņš atkal ņēmās durstīt dzēšlapu.

- Jā, mister Mont?

- Sāksim nu, mis Perrena.

- "Godātais ser Džeims Fogart, esam sīki izskatījuši Jūsu visai interesanto" - hm-m! - "sacerējumu. Lai gan uzskatām, ka lieliski izteiktās domas par Lielbritā­nijas pašreizējo stāvokli salīdzinājumā ar pārējo pa­sauli var ļoti interesēt visas" - hm-m! - "domājošas personas, tomēr neesam pārliecināti, ka šādu" - hm-m! - "domājošu personu būtu tik daudz, lai grā­matu varētu publicēt, neciešot zaudējumus. Baidāmies, ka ārkārtīgi tieši formulētā" - hm-m! - "tēze, ka Liel­britānijai tagad jāmeklē glābiņš tirgus, iedzīvotāju biezības, piedāvājuma un pieprasījuma noregulēšanā pašas impērijas robežās, var sacelt pakaļkājās visas politis­kās partijas; uzskatām arī, ka Jūsu plāns, kas paredz iz­vest lielas zēnu un meiteņu grupas, pirms tās sabojājusi angļu pilsētu dzīve, tikai sakaitinās strādnieku šķiru, kas pazīst vienīgi pašu zemes apstākļus un ārkārtīgi pretojas iespējai ļaut saviem bērniem izmēģināt laimi citur."

- Vai man tieši tā arī rakstīt, mister Mont?

- Jā, tikai mazliet apfrizējiet asumus. Hm-m!...

- "Beidzot, Jūsu uzskats, ka zeme jāizmanto labības audzēšanai, ir mūsdienās tik neparasts, ka, pēc mūsu domām, Jūsu grāmatu naidīgi uzņems visa prese, izņe­mot veco gvardi, konservatīvos un dažas personas, kam piemīt iztēles spējas."

- Un tālāk, mister Mont?

- "Šajā svārstīgu pārmaiņu laikmetā," - tā arī rak­stiet, mis Perrena, - "kad cerības jau sen ieķīlātas un zaudējušas jebkuru realitāti," - apmēram tā arī rak­stiet, - "ikviens plāns, kur domāts par nākotni un pa­redzēts ražas ievākšanu atlikt uz gadiem divdesmit, bez šaubām, būs ārkārtīgi nepopulārs. Visu šo iemeslu dēļ Jūs sapratīsiet, ka Jums nepieciešams" - hm-m! - "meklēt citu izdevēju. Vārdu sakot, nekas nesanāks."

- "Ar …" - hm-m! - nu, pati zināt, ar ko, - "go­dātais ser Džeims Fogart,
paliekam Jūsu pazemīgie kalpi
Denbijs un Vinters."

[..] - Lai nu kā, misters Denbijs nebūtu atstājis vēstuli manā ziņā, ja negribētu mani ar to uzjautrināt. Jā, un kad nu mēs par to esam sākuši runāt - man jānoraida Harolda Māstera jaunā grā­mata. Tas gan nav pareizi, bet viņi negrib to iespiest.

- Kāpēc ne, mister Mont? "Raudošajam bruņurupu­cim" bija tādi panākumi!

- Redziet, šajā jaunajā darbā Māsters ir izvēlējies tādu tematu, kas viņu vienkārši spiež ko pateikt. Vin­ters saka, ka tie, kuri apsveikuši "Raudošo bruņuru­puci" kā nepārspējamu mākslas darbu, tāpēc vien uz­bruks šim; un misters Denbijs sauc šo grāmatu par varmācību pret cilvēka dabu. Tāpēc pūlēties to aizstā­vēt nav jēgas. Nu, mēģināsim rakstīt:

- "Dārgo Māster! Iejūsmojies par tematu, Jūs, acīm redzot, neesat pamanījis, ka tā nolemjat savu gara­bērnu galīgam fiasko. "Raudošajā bruņurupucī" Jūs bi­jāt lieliski saspēlējies ar pusi orķestra, un proti, ar" - hm-m! - "trokšņaināko pusi. Jūs bijāt burvīgi arhaisks un nesatricināmi aukstasinīgs. Bet ko Jūs tagad esat iz­darījis? Paņēmis par savu varoni Marķīzu salu pēdējo iedzimto un pārcēlis viņu uz Londonu! Jūsu darbs ir dzēlīga satīra, īsta sadzīves kritika. Esmu pārliecināts, ka Jūs negribējāt rakstīt par mūsu laikmetu vai rakņā­ties dzīves īstenībā; taču Jūsu temats ir aizrāvis Jūs līdzi. Auksta dzēlība un aukstasinība, kā zināt, ir divas ļoti dažādas lietas, nemaz nerunājot par to, ka esat bijis spiests atteikties no arhaiskā. Es personiski, protams, domāju, ka šis jaunais darbs ir desmitreiz labāks par "Raudošo bruņurupuci", kurš bija gan ļoti jauks, mazs darbiņš, bet par kuru nav vērts daudz muti dzisi­nāt. Taču es neesmu publika un neesmu arī kritiķis. Jaunos un tievos sarūgtinās tas, ka Jūs te neesat laik­metīgs, viņi sacīs, ka Jūs moralizējat; vecie un resnie dēvēs Jūs par niknuma pilnu postītāju, kamēr parastie lasītāji ņems Jūsu salinieku nopietni un apvainosies, ka esat to nostādījis augstāk par viņiem. Izredzes, kā redzat, nav iepriecinošas. Kā, pēc Jūsu domām, lai mēs tādu grāmatu "izdabūjam cauri"? Mēs to vienkārši ne­maz nemēģināsim darīt! Tāds ir firmas rīkojums. Es tam nepiekrītu. Es to izdotu jau rīt, taču man jāiet turp, kur Denbijs un Vinters dzen. Tā, personiski dziļi no­žēlodams, nosūtu Jums atpakaļ sacerējumu, kas ir pa­tiess mākslas darbs.

Vienmēr Jūsu

Maikls Monts."

- Vai zināt, mis Perrena, man šķiet, ka jums šī vēs­tule nemaz nav jāpārtulko.

- Baidos, ka tas būtu arī grūti.

- Labs ir. Bet otru gan, lūdzu, nogludiniet!"

Džons Golsvērtijs. "Forsaitu teika".