Vēl ielikšu divus citātus par to, kas tolaik nodarbināja angļus, un par dabu.
1. - Iedomāsimies, ka pie varas nāks tavi draugi, Maikl, vienā ziņā tas nebūtu slikti, tā viņi ātrāk izaugtu, bet ko viņi varētu izdarīt, ko? Vai viņi spētu izkopt tautas gaumi? Vai varētu likvidēt kino? Iemācīt angļiem gatavot ēdienus? Aizliegt citām valstīm draudēt ar karu? Piespiest mūs pašus audzēt labību? Apturēt pilsētu augšanu? Vai viņi pakārtu indīgo gāzu izgudrotājus? Vai viņi varētu aizliegt izlietot karā aviāciju? Vai varētu kaut jel kur vājināt privātīpašniecisko instinktu? Vai viņi spētu izdarīt ko citu, izņemot mazliet izmainīt īpašuma sadali? Visas šīs partiju politikas ir tikai ārēji vizuļi. Pār mums valda izgudrotāju un mūsu cilvēciskā daba; un mēs esam nonākuši strupceļā, mister Dezert.
- Gluži manas domas, ser. Maikls pavēcināja savu cigāru.
- Jūs abi esat veci īgņas!
Noņēmuši cepures, viņi pagāja garām pasaules karā kritušo piemineklim.
2. Palasi tagadējos romānus, kur apraksta dabu. Cītīgi nolaizītas Kornvelas klintis un Jorkšīras tīreļi - vai tu esi redzējusi kādu Jorkšīras tīreli? - nāk tev virsū kā melna nakts; un kur tad vēl Dārtmūras pasaciņas. Tīrās briesmas! Dārtmūra, no kuras nāk visas kaislības, - vai tu esi kādreiz bijusi Dārtmūrā? Nu, vārdu sakot, tīrās blēņas. Un tad tā kompānija, kas raksta par dienvidjūrām! Ak, tu tētīt! Un dzejnieki - tie, kas strādā tā, ka šļakst un sprakst, netiek dabai ne tuvumā. Tie, kas iztaisās par lauku muļķīšiem, protams, ir maķenīt labāki. Galu galā vecais Vedsvorts apzīmēja dabu ar lielo burtu, un tā mūs nomierina kā broms. Protams, ir arī, tā sakot, nenolaķēta daba ar mazo burtu; bet, ja tu uzduries tai, tad tur parasti noris cīņa uz dzīvību un nāvi - tā daba, par kuru mēs pļukstam, ir glīti samaisīta, salieta pudelēs un nostādināta. Tā nav pietiekami moderna mūsdienu stilam.