Bovuaarinja -

09:29

Viena no manām mīļākajām lasāmvielām latviešu valodā ir "Latviešu literatūras kritikas" otrais sējums (1957). (Paņēmu no akadēmiskās bibliotēkas, bet labprāt pārpirktu / iemainītu pret citu grāmatu, ja kādam malacim ir.) Līdz pensijai gribu sev sagādāt visus sējumus, lai būtu ko darīt ziemas vakaros.

Otrajā sējumā ne tikai apkopoti dažādi noteikta perioda apcerējumi, tostarp leģendārais Jansona-Brauna "Fauni vai klauni: piezīmes par mūsu jaunāko rakstniecību" (acu priekšā pazib daži mūsdienu literāti — nenorādīsim, kuri), bet arī, iespējams, garākie apcerējumi par Nīčes un Štirnera ietekmi 20. gs. sākumā. Štirners vispār citur, cik zinu, tik detalizēti latviski nav analizēts.
Piemēram, par Nīči minēts, ka viņš iestājās par spēku un varasgribu tieši tāpēc, ka dzīvē bija slimīgs vārgulis, pārsmalcināts un sakāpināti nervozs. Un piebilsts arī tas, ko esmu novērojusi, proti, ka 9 no 10 reizēm viņu piesauc nevietā (kritizēti pat Poruks un citi, kuriem Nīče manāmi caurauž tekstus).

Vispār patīk tā asā kritika, kas bija iespējama. Daži paraugi:

"Šī skeletiski-kaulaiņā "dzeja" mums rēgojas preti no katra ilustreta un neilustreta žurnāla lappuses, no katra deenas avizes numura, un beidzot ari no atsevišķu izdevumu kopojumeem. Kāpēc viņu drukā, kā viņa taču beigās neapnīk pašeem klabinatajeem tāpat kā viņa sen apreebusees ari tam vispaceetigakajam lasitajam — to izdibināt acumirklī neņemamees."

"Veltīgas ir ekspresionistisko konstruktīvistu pūles noliegt romantiku un komponēt dzeju tikai idejiskā vai valodiskā, vai mūzikas garā noturoties tikai fonētiskā plāksnē — ceļot spocīgas vārdu konstrukciju celtnes (jaunie krievu un vācu dzejnieki). Bez romantikas elpas, tās paliek papīra puķes uz gara nabadzības kapa."

"[T. T.] domāja, ka tad jau nu rasies rakstniecība, ja to noklās ar uzslavām kā ar biezu mēslu kārtu. Viņš nemaz nespēj citādi par kādu rakstnieku runāt kā tikai urrājot, plaukstas sitot un superlativus berot. Viņš rīkojas kā literaturas frizieris, bet ne kā kritiķis: mūsu rakstnieku fizionomijas viņš ņemas tā nosmiņķēt un uzpindzelēt, ka tos vairs neviens cilvēks nevar pazīt (Purapuķem viņš pravietoja pasaules rakstnieka slavu, Janševski viņš nostādīja blakus Volfgangam Gētem utt.). [..] Visi sabiedriskie un literariskie virzieni viņam vienlīdz labi, visi rakstnieki (vai tiem ir dāvanas vai ne) vienādi slavējami."


(Andrejs Upīts, Ādolfs Erss un Jansons-Brauns, vēršoties pret dekadentiem, simbolistiem, ekspresionistiem u. c.)