Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Vakar, mēnesgaismas un suņu sparīgo soļu pavadīti, nākot mājās no stacijas, ieraudzījām beigtu caunu. Šis rīts tad nu iesākās (vispār ar kafiju un dušu) ar veļļošanu pēc caunas, nopakojoties ar miskastes maisiem, cimdiem un spilgti rozā mugursomu.

Bļanna: Tu esi kādreiz vedusi mugursomā beigtu caunu?
Božena: Nē, jāsaka, ka šo es daru pirmo reizi.

Aprakām caunu upes malā (man tā bija pirmā caunas bērēšana) - iebēru trīs saujas smilšu, uzlikām pa virsu visautentiskāko bruģakmeni (tas arī vispār labs stāsts, kāpēc mums ir oriģinālais Rīgas bruģakmens) un kliņģerīšu ziedu. Pabeidzot rakt, noteicu Boženkai, ka pēc kāda laika, kad nosēdīsies, tie akmeņi jānoņem, citādi visi mūsu kaimiņi domās, ka esam norakuši vienu no saviem suņiem.

Caur Emma Ruth Rundle - ne caur viņas mūziku, bet caur interviju ar viņu, kurā stāsta par plašu veikalā izvēlētiem albumiem - atklāju Them Are Us Too un SRSQ, kas ir grupas solistes solo projekts pēc biedra traģiskās nāves Oakland Ghost Ship warehouse ugunsgrēkā.
Jāsaka, ka diezgan hipnotizējoša dream pop / dark wave mūzika. Ļoti jaudīga. Ļoti smeldzīga. Varbūt pat drusku skumja.

Paralēli iesāku jaunāko Joņeva veikumu.

Vakar Anglikāņu baznīcā izskanēja ārkārtīgi intīms un pārpasaulīgi skaists Emma Ruth Rundle koncerts (viņas balss ir kas hipnotizējošs). Viņu iesildīja tikpat "jautra" čelliste Jo Quail, kura man bija skaists atklājums. ERR ar humoru gan viss ir kārtībā - apmēram pie trešās kompozīcijas viņa teica "Here's another happy song I wrote", bet par vienu no pēdējām dziesmām sacīja ~, ka "now we're gonna go down the stairs [..] into nothingness because nothingness is our goal, right?" :) (Kā man blakus smejoties teica cibiņa e.:"Creapy much bet suuuure!")
Baznīcā bija ļoti auksts, nedaudz sala degungals, bet dziesmu autore uzstājās beretītē un ik pa laikam sildīja pirkstus ar karsta ūdens pudeli. Pār skatītāju klēpjiem staigāja trīskrāsaina kaķenīte, līdz apmetās uz visu koncertu klēpī meitenei ar mīkstu leoparda kažoku.
Lūk, ja kādreiz vēl izdosies aiziet uz otro dark horse Chelsea Wolfe, tas gan būtu pavisam jauki.

Jāsaka, ka man nav skaidrs, kāpēc Džilis gribēja iestudēt šo izrādi, ja viņš ar šo materiālu neko negribēja darīt. Četru stundu garumā, trīs cēlienos, izrāde balstās tikai un vienīgi uz aktierdarbu (viņi izdarīja visu, ko var) un jau esošajiem lugas izcilajiem, spirdzinošajiem dialogiem. Režijas tur nebija vispār. Sajūta tāda, ka Džilis atlaidies mīkstā klubkrēslā pateicis aktieriem "ai, dariet, ko gribiet", mirkli pavērojis, nospriedis, ka būs labi, un aizgājis mājās. Nē, nu stundu, pusotru varbūt var izvilkt ar aktieriem un dialogiem un bez režijas, bet trīs cēlienus? Izrāde bija arī tik statiska, cik statiska var būt.
Amerikas pamatiedzīvotājas jeb indiānietes Džoannas tēls bija visnejēdzīgā loma, kāda redzēta, jeb - Dž.Dž. tai vispār nebija piešķīris neko. Vnk ēna, kas planēja pa skatuvi. Nav ne jausmas, vai aktrise bija laba, šī loma nedeva nekādu iespēju, tikpat labi tā būtu varējusi būt skatuves darbiniece. Līdz pēdējam gaidīju, ka Džoannai būs kāda nozīme, bet nebija. Nesaprotu, kā var tik ļoti neizmantot tēlu.
Vārdu sakot, netērējiet savu laiku tikai aktieru un dialogu dēļ vien.

Cured.

20 l ābolu sulas.

Mazpilsētā ir dziļš klusums. Tik piesātināts, ka šķiet grēks klausīties pat mūziku. Vienīgi strazdu bari ik pa laikam veic uzlidojumus uz vīnogām. Viņi jau mums palīdzēja tikt galā ar dilemmu par to, vai taisīt ķiršu sulu vai vārīt zapti. Kamēr domājām, kokos nebija palicis neviens pats ķirsītis - tik ļoti neviens, ka izskatījās, ka kāds cītīgi nolasījis.

Gauja drusku viļņojas. Dažās sētās cilvēki ko cītīgi kurina vai grābj lapas.

Man ļoti patīk gadalaiku maiņas. Tāda smeldzīga romantika. Ilgas. Cikliskums. Ritms. Šogad rudens atnāca daudz ātrāk - es to zinu, jo fotografēju dārzu. Pirms gada šajā laikā vēl nebija bijušas salnas, dālijas nebija vēl nobrūninātas, bet samtenes turējās vēl ilgi, līdz uznāca pamatīgs dzestrums, kas grauž nost pirkstu galus.

Aliču smarža.

Nick Cave & The Bad Seeds Haapsalu pilsdrupās bija nu šiiiiitiiiiik labs. 2.5 h! Te jums bija pensijas vecums! Tik slaiks un vijīgs! Vēl jāpiebilst, kā arī pirmo rindu hārdkōrīgākie fani bija geriatrijas gals un tas bija tik ļoti skaisti.
Ar uzviju kompensēja manu pēdējo vilšanos Toronto 2018. Ak, cik viņš skaists! Un Warren... Viiii!
Esmu viņu klusā grūpija, nudien. Paldies izturīgajiem vīriem, kas mani uz Henry Lee pacēla krēsliņā pāri visiem citiem. Lovītes un bučuki.

Man patīk, ka Mazpilsētā līst. Patīk arī, ja līst rudens drēgnumā un tumsā.
Svaigi palagi un segas pārvalki liek iekortelēties vēl dziļāk. Ja varētu gulēt, būtu pavisam labi.
Pamazām zied lilijas. Ilgus gadus mums bija pazudušas dzeltenās Volkova lilijas, ko amamma loloja un kurām bija manu vecvecāku vārds. Un, tavu brīnumu, šogad ir! Mēs pirms dažiem gadiem uztaisījām liliju bērnudārzu - dobīti, kurā sabakstījām tādus mazus lilijēnus, nez no kurienes uzradušos. Lūk, šī gada pavasarī es dobē pie prāvajām beidzot ieliku arī dažus lielākos bērnudārzniekus. Un, re! Divas no tām ir bijušas manu vecvecāku Volkova lilijas. Tas mani kaut kā dziļi saviļņoja. Skatījos, pasmaidīju, mazliet skumji, bet arī pateicīgi.
Mani reti kas dara tik priecīgu un pat laimīgu kā puķes un citi stādi dārzā. Dārzs ir mazā, haotiskā paradīze.

P.S. Ja pēc 20-30 gadiem vēl būs facebook, es būšu tā sieviete, kura profilbildē ir liegi pieglaudusies kādam jasmīna vai rožu zaram, vai varbūt pozē uz dāliju fona.