Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Mazpilsētā ir dziļš klusums. Tik piesātināts, ka šķiet grēks klausīties pat mūziku. Vienīgi strazdu bari ik pa laikam veic uzlidojumus uz vīnogām. Viņi jau mums palīdzēja tikt galā ar dilemmu par to, vai taisīt ķiršu sulu vai vārīt zapti. Kamēr domājām, kokos nebija palicis neviens pats ķirsītis - tik ļoti neviens, ka izskatījās, ka kāds cītīgi nolasījis.

Gauja drusku viļņojas. Dažās sētās cilvēki ko cītīgi kurina vai grābj lapas.

Man ļoti patīk gadalaiku maiņas. Tāda smeldzīga romantika. Ilgas. Cikliskums. Ritms. Šogad rudens atnāca daudz ātrāk - es to zinu, jo fotografēju dārzu. Pirms gada šajā laikā vēl nebija bijušas salnas, dālijas nebija vēl nobrūninātas, bet samtenes turējās vēl ilgi, līdz uznāca pamatīgs dzestrums, kas grauž nost pirkstu galus.

Aliču smarža.

Nick Cave & The Bad Seeds Haapsalu pilsdrupās bija nu šiiiiitiiiiik labs. 2.5 h! Te jums bija pensijas vecums! Tik slaiks un vijīgs! Vēl jāpiebilst, kā arī pirmo rindu hārdkōrīgākie fani bija geriatrijas gals un tas bija tik ļoti skaisti.
Ar uzviju kompensēja manu pēdējo vilšanos Toronto 2018. Ak, cik viņš skaists! Un Warren... Viiii!
Esmu viņu klusā grūpija, nudien. Paldies izturīgajiem vīriem, kas mani uz Henry Lee pacēla krēsliņā pāri visiem citiem. Lovītes un bučuki.

Man patīk, ka Mazpilsētā līst. Patīk arī, ja līst rudens drēgnumā un tumsā.
Svaigi palagi un segas pārvalki liek iekortelēties vēl dziļāk. Ja varētu gulēt, būtu pavisam labi.
Pamazām zied lilijas. Ilgus gadus mums bija pazudušas dzeltenās Volkova lilijas, ko amamma loloja un kurām bija manu vecvecāku vārds. Un, tavu brīnumu, šogad ir! Mēs pirms dažiem gadiem uztaisījām liliju bērnudārzu - dobīti, kurā sabakstījām tādus mazus lilijēnus, nez no kurienes uzradušos. Lūk, šī gada pavasarī es dobē pie prāvajām beidzot ieliku arī dažus lielākos bērnudārzniekus. Un, re! Divas no tām ir bijušas manu vecvecāku Volkova lilijas. Tas mani kaut kā dziļi saviļņoja. Skatījos, pasmaidīju, mazliet skumji, bet arī pateicīgi.
Mani reti kas dara tik priecīgu un pat laimīgu kā puķes un citi stādi dārzā. Dārzs ir mazā, haotiskā paradīze.

P.S. Ja pēc 20-30 gadiem vēl būs facebook, es būšu tā sieviete, kura profilbildē ir liegi pieglaudusies kādam jasmīna vai rožu zaram, vai varbūt pozē uz dāliju fona.

Labi, ka Dievs radīja kotlešmaizes.

Visticamāk, pretīgākais dārza darbs ir pēc lietus mehāniski nolasīt Spānijas kailgliemežus. Maukas, sēž jau manās samtenēs un rij nost. Nekas, nekas, iesālīju, muahahahaha!

Kad paskatos algas nozarē, mīlestība pret tēvzemi strauji rūk.

Ilgus gadus mums bija kurmji. Varbūt pat ūdensžurkas, kas mauroja visu dārzu tā, ka papļaut nevarēja.
Šogad no kurmjiem ne miņas. Varbūt tāpēc, ka mums zem šķūnīša dzīvo lapsa, bet varbūt pat vairākas. Redzējusi neesmu, bet zem šķūnīša jau ir izveidota ala ar vairākām izejām. Un lapsa ir ļoti nekārtīga: tur regulāri mētājas svaigi un ne tik svaigi dzīvnieku skeleti, pie alu izejām viņa ir konkrēti ārdījusies (izmētātas pagales, viss uzrakts), parādās arī mazi rakumi, bet kaimiņienei viņa zog apavus!
Diemžēl kurmju neesamība ir atnesusi zemesvēžus (ak, kungs, cik pretīgi radījumi). Atdodiet man kurmjus! Es jau redzu pilnīgu postažu to zemesvēžu dēļ.
It kā jau tāpat viss nebūtu slikti, ar katru gadu arvien vairāk ir arī Spānijas kailgliemežu - cīņa ar viņiem maksā 12 EUR par 500g limacīda. Viņiem tas garšo, bet viņi nezina, ka tā ir pēdējā maltīte, muahahaha. Limacīds nekaitējot nekādiem citiem lopiem, kā vien kailgliemežiem. Vai nav superīgi? Tikai superīgi dārgi, jo cik tad var nokaisīt ar 500g...

NEKO nepaspēju.

Rajonā pļauj zāli. Te zāle jau tāda, kā mums jūnijā.
Zied ābeles un bumbieres. Viss smaržo.