Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Nesen lasīju, ka tomāti dabiski satur ļoti daudz umami garšu jeb garšīgumu. Tos termiski apstrādājot, umami kļūstot vēl izteiktāks. Kombinācijā ar pievienotu saldumu un sāļumu tā varētu būt atbilde, kāpēc cilvēkiem ļoti garšojot tomātu mērce.
Man ir "uzkritiens" uz saulē kaltētu vai grilētu tomātu eļļā garšu. Esmu, protams, nezinātniski iedomājusies, ka noteikti sakars ar umami. Lai nu kā - tajā garšā ir kas tāds, ka varētu tos patērēt "visu mūžu" ("visu mūžu" ir atsauce uz manas draudzenes 6gadīgo puiku, kurš nesen man teica, ka viņu suns gribētu "lai viņu glauda visu mūžu").

Man bija tik reālistisks sapnis, ka Ryanair ir pārdevis vairāk biļešu uz lidojumu, nekā patiesībā sēdvietu (kā viņi patiešām mēdzot darīt) un tāpēc mani neielaiž lidmašīnā, es gaidu 7 stundas, neko nesagaidu, man neko nekompensē, es nokavēju ļoti svarīgu darba interviju, un vispār viss slikti.
Šodien Ryanair man atsūta "rate your experience" survey - nu, kā lai pēc šitāda sapņa es to pildu un neesmu aizspriedumaina un baigi skarba? Nevaru. Aizvien dusmojos.

P.S. iedomājieties, pēdējais gads, kad es aptaujās iekļaujos ļoti jauneklīgajā vecuma lodziņā 25-34. Pieaugušais es būšu pēc gada.
P.P.S. es arī apsolīju vikings , ka rakstīšu vairāk labu un priecīgu lietu, un stāstīšu stāstus (skat. iepriekšējo ierakstu ar TĀDU notikumu). Citādi man esot viens vienīgs depresņiks, lai gan nemaz tik štruntīgi man personīgi neklājas.

Es jums vēl neizstāstīju (nu, tikai dažiem), kāda liela laime, necerēta veiksme ar mani piektdien notika.
Sēžu ar biedriem visa tāda viegli paģiraina iekš Miit, un šeit jāpiebilst, ka viegli paģirains cilvēks dažreiz ir tieši tas, ko šai skrienošajai, skarbajai un visai pastrupajai pasaulei vajag, jo viņš ir liegs, nesteidzīgs, nedaudz muļķīgs un bezgala atvērts. Nu, lūk, sēžu maigi otrās dienas ieskauta un man zvana svešs numurs - tas pats numurs, kas zvanījis pirms dažām dienām pavēlu vakarā. Parastā dienā es varbūt paceltu, bet būtu strupa, taču todien....! Šito laimi! Labas lietas notiek uz vieglām paģirām! Paceļu klausuli un tur maigā, augstā balsīt mani uzrunā Sanita un vaicā, vai man būtu divas minūtītes. Kaut kāda kņudoņa manī teica priekšā, ka Sanita nav no Bites vai SKDS. Kolīdz dodu Sanitai iespēju, viņa sāk citēt Bībeles vārdus. Tie piepildīja telpu starp mums kā debess mala - tik nebeidzami bija viņas runas plūdi. Man knapi izdodas iestarpināt jautājumu, kas viņa ir, uz ko Sanita man atbild, ka viņa ir Sanita. Es saku - ahā, ahā, bet no kurienes Sanita ir? Maigā balss man atsaka - no Jehovas lieciniekiem! Jautāju Sanitai, kā viņa dabūjusi manu telefona numuru? Sanita saka, ka šis ir nejauši sastādīts numurs....Pār mani nolīst gaišs siltums. Šito veiksmi! Pirms pandēmijas esot gājuši pie cilvēkiem klātienē, bet tagad zvanot.
Kamēr es laimībā smaidu, Sanita jau man citē vārdus no Daniēla grāmatas: "Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt......"
"Un ko Jūs sakāt par šiem vārdiem, Bļanna?", manu apcerīgo prātu pārtrauca Sanita. Es teicos, ka domāju visu to labāko, ka nudien aktuāli vārdi! Sanita man vaicā, vai man vēl kadreiz varētu būt divas minūtītes sarunai. Jutos tik pārņemta un piepildīta, ka atsacīju, ka tagad man ir, par ko domāt vēl ilgi, ilgi. Pateicos viņai par svētītiem un gašiem vārdiem, novēlējām viena otrai labas veiksmes.

istabā ods

Kopš svētdienas ēdu pārsvarā skābu kāpostu zupu. Vispār neapnīk. Tieši tik garšīgu es vāru skābu kāpostu zupu.

Bet Madrugada koncerts trešdien Vīnē gan bija ļoti labs.

Tviteris, skatos, arvien vairāk kļūst par
1) publisku psihoterapijas vietu ("dakter, man ir māte, man ir problēma!") --> nē, nu skaidrs, cilvēkiem nav Cibas :D,
2) instagram 2.0 (no sērijas "man ir jauna profila bilde", "ko es šodien ēdu"),
3) zilonis no mušas (nemitīgā kvankšķēšana par pilnīgiem sūdiem, radot sajūtu, ka tas atspoguļo "sabiedrību" - šajā sakarā: kad sabiedriskie mediji pārtrauks to savu "žurnālistiku" ar Tvitera apskatiem? Halō! Moš, uztaisām arī Fb apskatu? Draugiem.lv?)
Es, pat nesekojot vairumam kontu, kas tiražē šo, to visu redzu un tas pārpludina manu ziņu lentu, kurā es, piesekojoties un atlasot kontus, esmu vēlējusies redzēt antro lietas (raksti, konferences, akadēmiskā antro kopiena, jā, tai skaitā ikdienas akadēmiskās grūtības/prieki), un tad visādas pašmāju aktuālās lietas kultūrā, izglītībā, medicīnā, zinātnē. Man dozēti ļoti patīk palasīt arī ko smieklīgu, asprātīgu vai absolūti ikdienišķu, tai skaitā "man nupat uzkakāja kaija uz galvas, domāju, tas uz lielu laimi" vai "manas trīs domas par pēdējo redzēto izrādi". Tas atsvaidzina. Bet proporciju maiņa notiek pat nevis šajā virzienā, bet sliecas tieši uz šo terapiju/insta/nevajadzīga cepšanās par huiņu. Turklāt tas notiek pret manu gribu (esmu izmēģinājusi visādi ietekmēt tvitera algoritmus utt., tagad vienkārši brutāli "klusinu" kontus).

Manas darba vadītājas T.T. rokraksts ir kā ārstam. Tas ir būtiski un apgrūtinoši, kad saņemu viņas skribelētos komentārus uz maniem tekstiem. Tiešām, tiešām apgrūtinoši. Apmēram 50% es minu pēc konteksta.

Šis ir ēdiens, kas man it kā negaršo, bet es to turpinu šad un tad pirkt. Kaut kas tur ir. Bet arī kaitina.

"Blēņu diena" ar un par Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kadros iemūžināts atmiņu krājums. Visfeinākais stāsts bija, kā Ģirts Jakovļevs savulaik Losandželosas latviešu biedrības namā trollējis trimdiniekus, kad šamējie prasījuši, par ko strādā viņa sieva Dace. Jakovļevs pilnīgā nopietnībā teicis, ka viņai ļoti labs darbs - Čekā. Uz darbu jāiet tikai ceturtdienu vakarpusēs uz šaušanu, pārējais laiks mājās ar bērniem. Un tā tās baumas aizgājušas... :D