Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

istabā ods

Kopš svētdienas ēdu pārsvarā skābu kāpostu zupu. Vispār neapnīk. Tieši tik garšīgu es vāru skābu kāpostu zupu.

Bet Madrugada koncerts trešdien Vīnē gan bija ļoti labs.

Tviteris, skatos, arvien vairāk kļūst par
1) publisku psihoterapijas vietu ("dakter, man ir māte, man ir problēma!") --> nē, nu skaidrs, cilvēkiem nav Cibas :D,
2) instagram 2.0 (no sērijas "man ir jauna profila bilde", "ko es šodien ēdu"),
3) zilonis no mušas (nemitīgā kvankšķēšana par pilnīgiem sūdiem, radot sajūtu, ka tas atspoguļo "sabiedrību" - šajā sakarā: kad sabiedriskie mediji pārtrauks to savu "žurnālistiku" ar Tvitera apskatiem? Halō! Moš, uztaisām arī Fb apskatu? Draugiem.lv?)
Es, pat nesekojot vairumam kontu, kas tiražē šo, to visu redzu un tas pārpludina manu ziņu lentu, kurā es, piesekojoties un atlasot kontus, esmu vēlējusies redzēt antro lietas (raksti, konferences, akadēmiskā antro kopiena, jā, tai skaitā ikdienas akadēmiskās grūtības/prieki), un tad visādas pašmāju aktuālās lietas kultūrā, izglītībā, medicīnā, zinātnē. Man dozēti ļoti patīk palasīt arī ko smieklīgu, asprātīgu vai absolūti ikdienišķu, tai skaitā "man nupat uzkakāja kaija uz galvas, domāju, tas uz lielu laimi" vai "manas trīs domas par pēdējo redzēto izrādi". Tas atsvaidzina. Bet proporciju maiņa notiek pat nevis šajā virzienā, bet sliecas tieši uz šo terapiju/insta/nevajadzīga cepšanās par huiņu. Turklāt tas notiek pret manu gribu (esmu izmēģinājusi visādi ietekmēt tvitera algoritmus utt., tagad vienkārši brutāli "klusinu" kontus).

Manas darba vadītājas T.T. rokraksts ir kā ārstam. Tas ir būtiski un apgrūtinoši, kad saņemu viņas skribelētos komentārus uz maniem tekstiem. Tiešām, tiešām apgrūtinoši. Apmēram 50% es minu pēc konteksta.

Šis ir ēdiens, kas man it kā negaršo, bet es to turpinu šad un tad pirkt. Kaut kas tur ir. Bet arī kaitina.

"Blēņu diena" ar un par Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kadros iemūžināts atmiņu krājums. Visfeinākais stāsts bija, kā Ģirts Jakovļevs savulaik Losandželosas latviešu biedrības namā trollējis trimdiniekus, kad šamējie prasījuši, par ko strādā viņa sieva Dace. Jakovļevs pilnīgā nopietnībā teicis, ka viņai ļoti labs darbs - Čekā. Uz darbu jāiet tikai ceturtdienu vakarpusēs uz šaušanu, pārējais laiks mājās ar bērniem. Un tā tās baumas aizgājušas... :D

"Ģēniji nāk un iet, bet dežuranti paliek."
"Smiļģis" ir burvīgi piepildīts ar ironiskiem citātiem. Taču kopumā es dodu atzīmi 7 no 10 - kaut kas man pietrūka tieši emocionāli.
Kamēr vilku mēteli un gaidīju biedru no tualetes, divas draudzenes ģērbjoties arī pārrunāja izrādi. Vienai ļoti patika, otra ļoti (mūžam) aktuāli teica apmēram šādi: "Man laikam kaut kas nav kārtībā. Man ļoti, ļoti nepatika. Es nesaprotu, kāpēc man trīs stundas jāskatās uz cilvēku, kas bijis kretīns un tik pretīgi izturējies pret visiem. Tāpēc ka ģēnijs?" Es gan teiktu, ka izrāde ļoti labi parāda Smiļģa kretīna un uzpūstā ego pusi, bet saprotu arī, ka tā varēja būt par daudz.
P.S. Pirmo reizi nekaitināja Danēviča. Segliņa kā Rainis bija izcila.

Kādu mēnesi skatos uz izcili skaistiem auskariem. Ļoti gribas. Bet visu šo mēnesi es esmu arī bijusi lokdaunā (kad tas kļuva normāli??) - kādi auskari? Es dzīvojos hūdijos un legingos (lasīt: reitūzenēs). Tā vietā šodien to pašu summu iztērēju par grāmatām gan sev, gan citiem. Tas šais laikos ir krietni noderīgāks pirkums.

The Cure kabatā. Un pasaulē uzreiz miers. Dievs, dod tik tālu, protams, (mums visiem) nodzīvot. Man vispār liekas, ka tur būs VISI (vecie perdeļi, hehe).
Vajadzētu vēl to Keivu Viļņā.
Bije te rudenī paredzēta Ane Brun un Tricky, bet vai tad jebkas no tā īstenojās? Visu atcēla. Vēl Madrugada martā. Čuriki, tā teikt.