viss, pizdec ir, sākas depresija, un līdz ar to arī diezgan spēcīgi sabojājusies pašsajūta (šķiet, gremošanas orgāni vispār sarīkojuši boikotu). senāk man likās, ka paprieš bojājas veselība, pēc tam nāk depresija. tagad šķiet, ka vienmēr bijis otrādi. šoreiz turos pretim visiem spēkiem, jo baigi jau forši tā paskumt, skumjas ražo endorfīnu (vai arī kā viņu sauca). tas nekas, ka galvā visas sinapses sagājušas uz īso un pēdām kāds pielicis 220 - šodien nopirku trīs kastītes noofena (xanax nez kāpēc kā pīlei ūdens), gan jau būšu dzīvotājs. ar noofenu tik viens kreņķis - pie lielākām devām kaut kur peld prom... esības apziņa? zūd ticība maņu orgāniem, attēls un skaņas liekas neīstas, aizvietotas, tāpat neīsts liekos es pats, samainīts ar kādu citu. jokaina sajūta. bet pofig, īstenībā tā jau man ir arī tagad - šovakar pieķēru sevi tajā spokainajā reibumā un sajūtu halucinācijās, kas mani vajāja pirms divarpus gadiem, un, lai arī cik forši nebūtu tai nerealitātes sajūtai ļauties, atskārtu, ka pirmā doma man bija: TIKAI NE TO! uzreiz nosolījos, ka darīšu visu, lai izkārpītos. plānoju atpūtas braucienu, lai arī, lai tiktu līdz tam, vēl ļoti daudz jāstrādā, un nav ne mazākās poņas, kur ņemšu neuropower, lai to paveiktu. taču saule mani gaida. pludmale, siltums, smiltis, miers. un pēc tam - berlīne.

jā, starp citu, mazajai kaķei šodien, man pārnākot mājās no pasaākuma, par ko jau sākumā bija skaidrs, ka tā apmeklējums ir kļūda, - proti, dailes teātra izrādes pirmā cēliena -, uzradās vārds: sandra.